Daugavpils un Daugavpils novada plūdu riska zonu iedzīvotāji ik gadu ar bažām gaida pavasari, jo katrreiz pastāv māju applūšanas draudi. Šogad ziema bija gana sniegota un ir ieilgusi, tāpēc Grīvas, Judovkas un vasarnīcu kooperatīva „Maļutki” iedzīvotāji gaidīja lielus palus, taču tie izpalika. Turklāt marta vidū ūdens līmenis Daugavā pazeminājās.
Palu vēsture
Daudzi iedzīvotāji labi atceras, ka 2013. gadā maksimālais ūdens līmenis Daugavā sasniedza gandrīz 8 metru atzīmi. Savukārt 2010. gada 9. aprīlī ūdens līmenis pacēlās līdz 7,72 metriem, 2004. gadā – līdz 7,62 m, bet 1995. gadā tas sasniedza 7,58 metrus, -- vēl mazliet, un Daugava būtu izgājusi no krastiem.
2010. un 2013. gada plūdos upe izgāja no krastiem – applūda dažu Latgales pagastu teritorija, tika noteikts ārkārtas stāvoklis, daudzi privātmāju īpašnieki atradās ūdens gūstā un bija nošķirti no pārējās pasaules. Toreiz zemnieku saimniecības, kuras atradās applūdušajās teritorijās, cieta ievērojamus zaudējumus, kuru valsts kompensēja.
Applūda arī vasarnīcu kooperatīvs „Maļutki”, mazdārziņu īpašnieki staigāja pa teritoriju zābakos un makšķernieku tērpos, glābjot savu mantu. Ūdens sasniedza arī Grīvas kapsētu, appludinot daļu apbedījumu. Ūdens pietuvojās arī Grīvas cietumam – plūda pāri aizsargvalnim, appludinot saimniecības ēkas un speciestādes iekšpagalmu, tādējādi teritoriju pārvēršot salā. Toreizējais cietuma priekšnieks stāstīja, ka vadība negaidīja, līdz Daugavas ūdeņi sāks gāzties cietuma kamerās, bet pārvietoja ieslodzītos uz otro stāvu. Taču tiktāl nenonāca.
Toreiz vārda tiešā nozīmē ūdenī iegrima dārzkopības kooperatīvs „Ļūbaste”. Redakcijas uzdevumā devos uz turieni, lai uzrakstītu reportāžu par stihisko nelaimi, un visu redzēju savām acīm. Cilvēki bija šokā. Vasarnīcas gandrīz metra augstumā atradās ūdenī, bija sabojātas grīdas, mēbeles utt., pilnībā applūda pagrabi un viss, kas tajos atradās. Tikai daži saimnieki bija paspējuši pārvietot savu īpašumu uz drošāku vietu.
Savukārt Daugavpilī applūda Nometņu iela.
Glābējdambis
Katastrofāli bija 1922. gada plūdi – toreiz pie Līksnas izveidojās ledus sablīvējums un ūdens līmenis Daugavā sāka strauji celties. Naktī no 7. uz 8. aprīli applūda Gajoks, Judovka, Grīva un citi rajoni. Pašlaik šis kataklizmas aculiecinieku vairs nav starp dzīvajiem, taču viņu radinieki un paziņas, kuri dzīvo Grīvā un Judovkā, ir stāstījuši, ka ūdens toreiz sniedzās līdz pat māju palodzēm. Šajos piepilsētas rajonos peldēja ledus gabali, daudzi iedzīvotāji, lai ledus nesadragātu logu rāmjus, turēja ciet aizvirtņus. Gluži kā kuģi pa upi peldēja vecas mājas, saimniecības ēkas un pirtis, nemaz nerunājot par citām mantām. Lielais ūdens aizrāva sev līdzi no pagalmiem visu, kas tur atradās, pat lopus, kurus saimnieki nebija paspējuši aizvest uz drošu vietu.
Atkarībā no laika apstākļiem, ledus iešana ir sākusies dažādā laikā, šad un tad pat ziemā. 1910. gadā ledus sakustējās 18. februārī, 1912. gadā – 27. februārī, bet 2013. gadā – 3. martā.
Turpmākajos gados plūdi vairs nebija tik postoši, taču joprojām radīja pilsētai milzu zaudējumus. 1937. gadā ūdens līmenis sasniedza 9,49 metrus, 1951. gadā – 9,46 m, bet 1956. gadā – 9,30 metrus.
Tāpēc, lai Daugavpili pasargātu no plūdiem, pēc P. Meļņikova projekta laikposmā no 1833. līdz 1841. gadam tika uzbūvēts dambis. Pilsētas virzienā tam bija jāsākas pie cietokšņa 7. bastiona un, apmetot līkumu Forštatei, jābeidzas pie augstienes (pašlaik – Jaunbūve). Dambja otrā daļa stiepās Poguļankas virzienā, sākās pie 1. bastiona, virzījās pa upes lejteci līdz augstienēm aiz pulka nometnes barakām.
Dambja garums ir aptuveni 7 kilometri, uzbēruma augstums – no 4 līdz 6,5 metriem. Laikam ritot, dambis kļuva par ievērojamu vietu pilsētā.
1922. gadā pēc pilsētas vēsturē postošākajiem plūdiem sākas Gajoka dambja būvniecība, kuras noslēdzās 1924. gadā. Sākotnēji bija ieplānots to būvēt 8 metru platumā, taču tehnisku problēmu dēļ dambi nācās sašaurināt līdz 2—3 metriem.
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados (pēc 1931. gada plūdiem) uzcēla nelielus dambjus gar Laucesas upīti un Daugavas krastu, lai novērstu Grīvas applūšanu. Vēlāk, 1935. gadā, abus Daugavas krastus savienoja Vienības tilts.
Pašlaik upe atrodas savos krastos, ledus iešana gandrīz beigusies, un, šķiet, Grīvas un Judovkas iedzīvotājiem nekas nedraud. Turklāt, spriežot pēc ledus gabaliem krastā, ūdens līmenis ir par pāris metriem samazinājies.
