Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 15. aprīlis
Ceturtdiena
Aelita, Gastons
+4.5 °C
apmācies

Leonoviču dinastijas stāsts

Preiļu novada Pelēču pagasta Ārdavas ciemā dzīvo laulāts pāris, kuru kopējais pedagoģiskā darba stāžs, ņemot vērā arī divu viņu meitu – skolotāju – stāžu šajā profesijā, ir vairāk nekā 130 gadi. Ģimenes galva, astoņdesmit deviņus gadus vecais Arnolds Leonovičs, visu dzīvi aizraujas ar kolekcionēšanu. Turklāt viņš visos sīkumos atceras Otrā pasaules kara notikumus, kuri risinājās dzimtajā pagastā un vecāku viensētā.
Brālis pret brāli
Vērojot kustīgo, enerģisko un komunikablo A. Leonoviču, nenāk ne prātā, ka viņam drīz apritēs deviņdesmit gadi, jo pēc izskata Arnoldam var dot ne vairāk kā septiņdesmit gadus. Viesmīlīgais saimnieks nekādi nespēja noticēt, ka pie viņa viesojas avīzes „Latgales Laiks” reportieris. Jāpiebilst, ka šo avīzi Arnolds abonē kopš tās pirmā numura un izlasa no sākuma līdz pat pēdējai rindiņai.
Arnolds Leonovičs dzimis 1932. gadā, toreizējā Salienas pagastā, kuru vēlāk pārdēvēja par Daugavpils rajona Vecsalienas ciema padomi. Arnolda tēvs Pēteris strādāja kolhozā par brigadieri, turpat strādāja arī māte Stefānija. Tolaik ģimene dzīvoja Celmiņu viensētā, izņemot Arnoldu, ģimenē bija vecākais brālis Vitolds un 1935. gadā dzimusī māsa Marija, kura arī tagad ir sveika un vesela.
1940. gada 1. septembrī Arnolds sāka mācīties Červonkas sākumskolā. Otrā pasaules kara sākumā Leonoviču ģimene dzīvoja savā viensētā, kopa saimniecību un pat nenojauta, ka drīzumā viņu mājoklis kļūs par „karsto punktu”, kur viena otrai pretī stāsies pretējās puses.
Arnolds atceras: „1941. gada 29. jūnijā vācieši jau bija okupējuši Latviju. Viņi nāca uz Červonkas pili, skolas klasēm, kur visiem skolēniem izdāļāja konfektes, cukura gabaliņus un sautētu gaļu. Savukārt otrā stāva zālē visu gadu mūs baroja ar pusdienām, dodot saldu tēju alumīnija krūzēs, pret kurām mēs apdedzinājām rokas, un uz pusēm sagrieztu baltmaizi.
Vācieši dzīvoja viensētās kopā ar saimniekiem, protams, apmetās tajās, neprasot atļauju. Pie kāda īpašnieka iekārtojās virsnieks un divi kareivji, tāpēc vēlāk, pēc kara, viensētas saimnieku kopā ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, no kurienes viņi tā arī neatgriezās dzimtajā pusē. Arnolds nosauca cilvēku uzvārdus, kuri varēja sadzīvot ar vāciešiem un atrada ar viņiem kopēju valodu. Un kas gan cits atlika cilvēkiem – viņi ļoti labi saprata, ka, nepaklausot vāciešiem, ģimeni gaida bojāeja.
Arnolds Leonovičs ne pēc nostāstiem zina, kā karš sašķēla dažas ģimenes. Izņēmums nebija arī viņa dzimtais pagasts: „Kādā ģimenē dēls aizgāja karot vācu pusē pret padomju armiju, bet otrs iestājās sarkanajā armijā, lai cīnītos pret fašistiem. Savukārt citā ģimenē divi dēli bija vāciešu pusē, bet divi karoja pret viņiem.”
Kara laika viensēta
Sirmgalvis labi atceras 1944. gada 23. jūliju: „Mēs kopā ar brāli Vitoldu bijām ārā. Todien līdz pusdienlaikam mūsu pagalmā iebrauca divas vācu tanketes. Nelūgtie viesi pajautāja ceļu uz Šilovkas sādžu, netālu no mums. Mēs parādījām, taču vācieši aiztraucās Daugavpils virzienā. Viņi toreiz laidās projām tā, ka putekļi vien nokūpēja.” Un tās pašas dienas otrajā pusē, kad Vitolds un Arnolds dzina ganībās govis, no meža iznāca divi padomju izlūki, kuri pajautāja puikām, kur ir vācieši. Zēni atbildēja, ka tie devušies Daugavpils virzienā. Un tad uzreiz nāca padomju karavīri.
Tajā pašā dienā netālu no mājām uzsprāga šāviņš, viena šķemba trāpīja mājai. Arnolds Leonovičs to glabā vēl joprojām. Attinis papīru, viņš parādīja šo nāvi nesošo metāla gabalu, kurš varēja trāpīt arī kādam no viņa ģimenes.
Padomju virsnieks toreiz pateica Leonoviču ģimenei, ka labāk doties projām, jo netālu no viņu mājām vācieši bija uzstādījuši lielgabalus. Pametusi lopus mežā, ģimene devās uz Lazdukalnu, kur sabija piecas dienas. Bet, atgriezušies mājās, ieraudzīja asiņainas grīdas, bet pie mājas – izlietotu pārsēju un vates kaudzi. Vēlāk noskaidrojās, ka Leonoviču mājā bija ierīkots sarkanās armijas pārsiešanas punkts. Savukārt aiz dārza brāļi atrada svaigu kapu ar zemē ieraktu plāksnīti, uz kuras bija uzrakstīti deviņi uzvārdi. Viens no tiem – pats pirmais, Arnoldam palicis atmiņā uz visu mūžu – „Orlovs Vasilijs”. Šeit bija apbedīti kaujās ar vāciešiem kritušie padomju karavīri.
Apbedījums atradās pie viensētas līdz 1946. gadam: „Reiz atnāku no skolas un redzu – stāv vezumi, bet blakus rosās cilvēki ar metāla kāšiem rokās. Ar tiem viņi vilka ārā no kapa kritušo ķermeņus. Es pienācu tuvāk. Deviņi mirušie bija salikti grēdā – pa trim cilvēkiem trīs rindās. Kāšus aizāķēja aiz siksnas vai apģērba, pacēla un lika zārkos, kuri atradās ratos. Pēcāk aizveda un apglabāja brāļu kapos Ragulišķos, netālu no Skrudalienas.”
Arnolds Leonovičs atceras arī to, kā reiz pie viņu mājas piebrauca trīs vācieši militārajos formastērpos un lauzītā krievu valodā pajautāja – kur ir tēvs? „Mēs ar brāli tobrīd aplūkojām mašīnu, bet vācieši kopā ar tēvu devās uz kūti. Viņiem vajadzēja nokaut cūku – tās bija divas – liela un mazāka, un viņi nošāva lielāko. Un tad izdzirdējām latviešu valodu. Mēs sapratām, ka vācu forma uzvilkta maskēšanās nolūkos, bet patiesībā laupīja savējie. Beigto cūku viņi aiznesa uz mašīnu, bet mēs visi apraudājāmies,” atceras A. Leonovičs.
Atmiņā palikusi arī diena, kad klasē ienāca kāds cilvēks un paziņoja, ka beidzot ir pienākusi Uzvaras diena. Skolā tolaik tika nosvinēts šis ilgi gaidītais notikums.
Satika savu izredzēto
1948. gadā, pabeidzis Salienas septiņgadīgo skolu, Arnolds sāka iet Skrudalienas vidusskolas astotajā klasē. Kad bija absolvēta vidusskola (vienpadsmit klases) -- tas bija pirmais pēckara izlaidums – vienpadsmit skolēni iestādi vienpadsmit liepiņas – katrs savu, un tagad ik gadu Arnolds Leonovičs kopā ar meitām Raisu un Žannu brauc uz Skrudalienu, atrod savu liepu un apskauj to, gluži kā tuvu un mīļu cilvēku.
Pēc skolas, ņemot vērā kāda skolotāja ieteikumu, Arnolds iestājās Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā Krievu un valodas un literatūras fakultātē. 1956. gadā viņš absolvēja augstskolu un nākamajā gadā tika iesaukts obligātajā militārajā dienestā. Pēc demobilizācijas Arnoldu nosūtīja uz toreizējā Līvānu rajona Rudzātu vidusskolu, kur viņš mācīja krievu valodu un literatūru latviešu klasēs. Vēlāk A. Leonovičs strādāja Pāternieku septiņgadīgās skolas direktora amatā. Šeit viņš iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedri Jefrosiņju, kuru strādāja ciema bibliotēkā. Arnolds piedāvāja viņai darbu skolā, un meitene piekrita. Pēc tam uzplauka mīlestība, un 1963. gadā jaunieši reģistrēja laulību pagastā, bet nākamajā dienā nosvinēja kāzas. Pēc gada piedzima meita Raisa, bet 1968. gadā – Žanna.
Vēlāk Jefrosiņja četrdesmit gadus nostrādāja skolā par sākumskolas klašu un mājturības skolotāju. Savukārt Pāterniekos A. Leonovičs vienpadsmit gadus strādāja skolas direktora amatā, 1975. gadā dzīvesbiedri kopā ar bērniem pārcēlās uz Ārdavas ciemu, kur Arnolds atkal mācīja krievu valodu un literatūru latviešu klasēs. A. Leonovičs devās pensijā 1999. gadā 67 gadu vecumā.
Skolotāju dinastija
Abas Arnolda un Jefrosiņjas meitas – Raisa Dudeniča un Žanna Latkovska -- sekoja savu vecāku pēdās un pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta absolvēšanas sāka strādāt par skolotājām. Raisa nostrādāja skolā septiņpadsmit gadus par bioloģijas skolotāju un tikpat ilgi – par audzinātāju bērnudārzā, un dara to arī tagad. Arī Žanna ir bioloģe, kādu laiku bija Ārdavas skolas direktore, pašlaik strādā TC „Ditton Nams” administrācijā.
Raisai ir divi dēli – Severīns (šo vārdu Raisa nosapņoja, tāpēc nevēlējās manīt pret citu) absolvē Rīgas Tehnisko universitāti un vienlaikus strādā par elektronikas inženieri, jaunākais dēls Armīns mācās Daugavpils Valsts ģimnāzijā un vienpadsmit gadus nopietni aizraujas ar balles dejām. Viņš ir daudzu deju konkursu dalībnieks un uzvarētājs, izcīnījis kausus, medaļas un goda rakstus.
Raisa pastāstīja, ka bija laiks, kad viņa ļāvās skumjām, pārdomāja savu dzīvi, grūtības, ar kurām nācies saskarties, itin kā iegrima sevī. Un tad Armīns, raugoties uz Raisu, teicis: „Māmiņ, kas ar tevi notiek? Tev ir slikti? Gribi, es tev uzdejošu.” Pēc dejas dēls jautājis: „Nu, kā ir, vai tev kļuva vieglāk?” Saņemot apstiprinošu atbildi un redzot Raisas sejā smaidu, Armīns, noskūpstījis viņu, aizskrēja savās darīšanās.
Arī Žannai ir divi dēli – Vitālijs un Artūrs. Vecākais vada produktu piegādes firmu, bet jaunākais -- Artūrs -- absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju un strādā par režisoru.
Raisa ir pārliecināta, ka gan viņas, gan māsas bērniem ir jāpaliek dzimtajā zemē, nevis jāmeklē laime Eiropā: „Mēs netiecamies pēc materiāliem labumiem, bet iztiekam ar to, kas ir. Mums visa kā pietiek, nesalstam un badu neciešam, esam apģērbušies. Kam mums ārzemes? Šeit mēs esam visi kopā, dzīvojam draudzīgi un laimīgi.”
Vērtīgā kolekcija
Tā sagadījās, ka pirms mūsu tikšanās Arnolda dzīvesbiedre pārcieta insultu un pašlaik iziet rehabilitāciju. Par savu vīru viņa saka: „Esmu laimīga, ka Dievs man ir palīdzējis satikt šo cilvēku. Visu mūžu mēs mīlam viens otru. Arnolds ne reizi nav pārnācis no lauka bez puķēm. Arī tagad rūpējas par mani, nepamet ne uz mirkli. Arī meitas un mazbērni neaizmirst un palīdz, kā spēj. Paldies viņiem par to!”
Arnolds Leonovičs visu dzīvo nodarbojās ar kolekcionēšanu. Viņam ir 1829.—1830. gadā izdotas grāmatas, kara laika avīzes, piemēram, 1945. gada laikraksts ar ziņu par Uzvaras dienu un 1953. gadā izdota avīze, kurā tiek informēts par Staļina nāvi, daudz citu dokumentu, fotogrāfiju un materiālu. Pāršķiramo sienas kalendāru vien vesela kaudze, kurus vākt Arnolds iesāka 1964. gadā, simtiem dažādu banknošu, tostarp 500 cara rubļi ar Pētera I attēlu, kā arī daudz monētu, visvecākajai ir gandrīz 250 gadi. Arnolds kolekcionē arī sienas pulksteņus, tie aizņem visu dzīvokļa stūri. Paši galvenie un vērtīgie ir tie, kuri iegādāti par godu kāzām. Un vēl – Arnolds Leonovičs raksta dzeju.
Ģimene interesējas par savu ciltskoku, līdz šim Leonovičiem izdevies to izpētīt līdz septītajai paaudzei. Ģimenes locekļi vāc dokumentus par saviem senčiem. Piemēram, ir 1840. gadā uzņemtā vecvecmāmiņas fotogrāfija.
… Mēs esam novadnieki – abi dzimuši pašreizējā Vecsalienas pagastā, kādreizējā Vecsalienas ciema padomes Ždanova kolhozā. Tikai esam tur dzīvojuši dažādā laikā, tāpēc nebijām personīgi pazīstami. Pēc nopietnas un sirsnīgas sarunas atvadījāmies gluži kā tuvinieki, lai satiktos atkal, piemēram, apbrīnojamā un lieliskā cilvēka Arnolda Leonoviča 90 gadu jubilejā.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.