Novadpētnieks Ilmārs Silkāns raksta: „Manā bērnībā stāvie, mālainie Pleikšņu kalni bija „Matrosova" kolhoza tīrumi. Vēl agrāk – vecticībnieku saimēm atņemtie zemesgabali. Uz augstākā kalna pat ir dažas kapu kopiņas. No šī kalna redz tāltālu visu pilsētu. Pie Pleikšņu veikala pakalnā – bijusī Seiksta vasarnīca. Kāds stāstīja, ka zem tās un vēl dažām vācu fašisti bija ierīkojuši pazemes bunkuru 200 m garumā, štābu. Gatavojās, ka Sarkanā armija uzbruks no Daugavpils puses pa šoseju. [..] Padomju uzbrukums notika no Stoļerovas puses – tur notika ilgas, sīvas cīņas. [..] Vēlāk māla kalnos ziemā padomju karavīri ierīkoja slēpošanas trases, arī pilsētnieki slēpoja. [..] Laikam 1982. gadā sākās mājiņu celtniecība"1.
Ar autobusiem Nr. 4. un Nr. 7. no pilsētas varēja aizbraukt līdz Ozolainei, es no pirmās līdz astotajai klasei tur mācījos. Labi atceros tos skatus pa Ikarusa logiem – visur sakrauti būvmateriāli, rosās cilvēki, citur jau pabeigtas ēkas, savesta melnzeme, zaigo siltumnīcu karkasi, stāda krāšņuma krūmus un augļu kokus, visi iežogojas.
1982. gada Maija plēnumā PSKP CK pieņēma Pārtikas programmu, kurā cita starpā bija arī noteikts, ka jāļauj iedzīvotājiem maksimāli attīstīt piemāju saimniecības, pilsētniekiem jādod iespējas būvēt vasarnīcas, kur tie audzēs kartupeļus utt. Pateicoties šim Maija plēnumam arī tapa tas, ko var saukt par Pleikšņu republiku (ar Rožleju, Dzintara dārza, Cerības, Rītausmas, Veselības, Zvaigznes, Dzirksteles u. c. pavalstīm).
Saņemt atļauju un uzbūvēt vasarnīcu – tas bija padomju laika cilvēku sapnis2! Tādu modernu vasarnīcu – pusotra stāva, ar vīteņaugiem gar sienu un garāžu zem mājas! Alberta Bela romānā „Būris" var izlasīt, uz kādu materiālās labklājības virsotni toreiz tiecās – trīsistabu kooperatīvais dzīvoklis, automašīna „Žiguļi", vasarnīca.
Pilsētnieki vasarnīcās pa vasaru arī dzīvoja (skaļi klausījās magnetafonu, plunčājās dīķīšos, nemitīgi kaut ko meistaroja vai remontēja, žūpoja, pļāpāja ar kaimiņiem, augustā atnāca burciņu taisīšanas laiks utt.). Tas nosaukums – vasarnīca – tajos laikos bija nu ļoti atbilstīgs un precīzs. Ja pa vasaru kāds arī nedzīvoja uz vietas, tad katru dienu brauca laistīt tomātus un gurķus siltumnīcā. Reizi nedēļā apskatīties, vai nav kaut kas nozagts.
Vasarnīcās visi tolaik kaut ko audzēja, jo veikalos ļoti daudzas pārtikas preces bija deficīts. Maizi pirka maisiem un ar to mājās baroja cūkas, deva govīm, taču, ja gribēji nopirkt cīsiņus vai desu, konservētus zirnīšus vai šķīstošo kafiju – tik pa blatu!
Kaut arī liekas, ka tā ir Rēzekne, ne agrāk, ne tagad administratīvi tā nav pilsēta. Padomju gados, kad bija spēkā vispārējā obligātā dzīvesvietas pieraksta sistēma, vasarnīcās nebija atļauts pierakstīties. 90. gadu vidū šo sistēmu revidēja, šobrīd daudzi ir deklarējušies Pleikšņu vasarnīcās (mājās, pilīs, pirtīs, būdiņās u.c.) un nekustamā īpašuma u. c. lietas risina Ozolaines pagasta pārvaldē. 2020. gadā vasarnīcu kooperatīvu teritorija Pleikšņi ieguva ciema statusu3.
Ja ejam no pilsētas pa galveno asfaltēto ceļu4 uz Kalna pusi, drīz vien labajā pusē var redzēt kapsētu. „Kad Pleikšņu kalnus sāka dalīt ģimenes dārziņos un tos izpārdot, „devīgie” saimnieki nebija skopojušies un visu kapu kalniņu piešķīruši kādam saimniekam. Tomēr cilvēks gan bija atteicies no tāda „dārza". Tā vecie kapi tika paglābti no iznīcības. Tikmēr Pleikšņu kapus sāka izmantot alkoholiķi par dzeršanas un reizē tualetes vietu", raksta Staņislavs Šnevelis. Vēl viņš raksta, ka 1989. gadā „divatā ar Ilmāru Silkānu izgatavojām 2,5 metrus garu dzelzsbetona krustu. Tad mākslas vidusskola, kur Ilmārs mācījās, ar savu mašīnu un darbaspēku šo krustu aizveda uz kapiem. Es izcirtu visus krūmus un nokaltušos zarus. Grupa tautfrontiešu Leonarda Kairiša un Zigfrīda Žukovska vadībā krustu uzstādīja kapu centrā”.5 Viena mana paziņa atceras, ka viņa Atmodas gados bija kādā šo kapu sakopšanas talkā. Visi atnāca bez instrumentiem, bet atbrauca baznīckungs Andrejs Trapučka, viņam līdzi bija motorzāģis un viņš parādīja, kā ir jāstrādā!
Pleikšņu kalnu vēsturi pamatīgi ir pētījusi Sandra Ūdre. Te 18. gs. otrā pusē dzīvoja vairākas ģimenes, kurām uzvārds bija Plekšņi. Tādēļ gan kapu tagadējais nosaukums, gan ciema apzīmējums vecās kartēs (Plekšņi!) nav kaut kāda kļūda, bet – speciāli uzrunāju tos, kuri ir retromāni! – drīzāk šīs vietas mūsdienu nosaukums tad ir kļūda!
Agrākos laikos Pleikšņu kalni bija iecienīta rēzekniešu atpūtas vieta, te staigāja pārīši un tūristu grupas, notika dažādi pasākumi. Īpaši skaisti un omulīgi te bija saulainos, zeltainos rudeņos.
Ne no vienas citas vietas Rēzeknes pilsēta nav tik tālu un labi redzama kā no Pleikšņu kalna.
Bet vajag kalnu vēl atrast6! Izvairīties no dusmīgiem suņiem, uzkāpt virsotnē, sameklēt pareizo skatu punktu. Puse kalna ir iežogota un ir privāta teritorija, pašā virsotnē ir metāla mucas, kur uzkrājās ūdens, kalna dienvidu malā ir 1945. gadā nomiruša cilvēka kaps, bet tam līdzās staltas priedes, kuras, šķiet, saka: re, te tas slavenais Pleikšņu kalns!
Protams, ka šim kalnam nevarēja garām paiet dzejnieki7, piemēram, abi Rogovkas puiši. Pēteris Jurciņš pēc tradicionāliem mikrotēliem finālā uzbur neparastu metaforu.
„Ai, Rēzekne,
Tev matos pīpene,
pie kājām vijīgs
ziedu tītenis –
uz smagās māla zemes
mirklis svētdienīgs.
Un, ja kāds mīl,
lai visu pasaka,
tad naktī atnāks
pļavu pasaka
un Pleikšņu kalnam
zilas pusnakts ūsas dīgs"8.
Antons Kūkojs par Pleikšņiem raksta: „Ja uzkāpj tajos un atskatās, visa pilsēta ielejā šķiet kā kūpoša zirņu bļoda"9. Nu vai var pateikt vēl skaistāk, vēl precīzāk!
Antonam Kūkojam ir arī dzejolis „Pleikšņu kolni". Katrā no četrām četrrindēm viņš akcentē kādu šīs vietas atribūtu – viena kalna10 nogāzē spurdzošo avotu11, no kura var katrs pasmelties pa lāsītei, putnus kokos, uz kuriem skatoties, arī pašam gribas lidot... Dzejoļa sākumā un beigās – Līgo12 ugunskurs Pleikšņu kalna virsotnē, vasaras saulgriežu svinības:
„Saīt gunem apleik vysi, kam sirds gryuta,
Ker pa ūgleitei"13.
Te kādreiz tiešām dega Jāņu ugunskuri, līgotāji draiski leca tam pāri, skanēja dziesmas, bet citi slaucīja alus putas no lūpām.
Taču ne tikai Jāņu nakts ugunskuri te kvēloja un dzirksteļoja. 1936. gada 15. maijā plkst. 21 notika Rēzeknes iluminēšana un plkst. 22 tika aizdegti ugunskuri pilsētas un apkārtnes augstākajos kalnos – Pilskalnā un Pleikšņu kalnā14. Valsts Atdzimšanas svētku diena īstajos Ulmaņlaikos parasti no rīta sākās ar baznīcu zvanu skaņām, bet noslēdzās vēlu vakarā ar ugunskuru iededzināšanu augstākajos kalnos. 15. maija naktī ugunskurus15 dedzināja katrā pagastā (1936. gadā Dricānu pagastā līdz pat rītam ugunskuri dega Putrānos, Kokarvīšos, Pilcenē un centrā Dricānos), bet izmanīgākie činavnieki dedzināja arī pie savām mājām.
1 Silkāns I. Pleikšņu vasarnīcas – padomju dīvainais mantojums // „Rēzeknes Vēstis", 24.04.2020.
2 20. gs. 80. gados būvnieciski jau drīkstēja pamatīgi izpausties! Tās vairs nebija mazas dārzu mājiņas! Atmodas gados vasarnīcas dižmanīgi sauca par fazendām vai rančo. Tie, kuriem jau bija vasarnīcas Jupatovkā, Piskunovkā vai Pie transformatoriem, Pleikšniešus apskauda.
3 Rēzeknes novada jaunajā Teritorijas plānojumā – četri jauni ciemi // „Vietējā Latgales Avīze", 03.07.2020.
4 1948. gadā Rēzeknes pilsētas izpildkomiteja pardēvēja vairākas ielas. Bijusī Pleikšņu iela kļuva par Andreja Upīša ielu. Šobrīd taku un laipu nezinātājam labāk iet pa Daugavpils ielu līdz Saules ielai, tad pagriezties pa kreisi un pēc 300 m pa labi.
5 Šnevelis S. Par sakoptu Latviju // „Darba Karogs”, 23.06.1990.
6 Kad pa galveno asfalta ceļu ir aiziets līdz kalnam, kur asfalta ceļi sadalās, strauji jāpagriežas pa kreisi, jāiet līdz kūdras dobēm. Kad tās apietas, aiz tām un ir tas galvenais Pleikšņu kalns.
7 Arī gleznotāji. Piemēram, Vitālijam Kalvānam ir glezna „Skats no Pleikšņu kalna”.
8 Jurciņš P. Rēzeknē // „Zvaigzne", 1978., Nr. 20.
9 Kūkojs A. Septiņkalne // „Dzimtenes Balss", 08.08.1985.
10 Agrāk saukts par Avotkalnu. Šobrīd tauta šo kalnu sauc par Treugoļniku. Visapkārt tam ir ceļi, nav pat jāskatās kartē, lai redzētu, ka te ir izveidojies tāds kā trijstūris.
11 Šobrīd avots ir iekārtots betona riņķu akā. Ūdens nepārtraukti tek pa sānos esošo snīpi, bet, ja gribas, var arī ar vinču izvilkt avota ūdens spaini.
12 Antons Kūkojs bieži izmanto vārdus Līgo svētki, Leigū. Škiet, ka viņš šajos svētkos primāri redzēja sievieti, sievišķo pirmsākumu.
13 Kūkojs O. Oka. – Daugovpiļs: SAB, 1997., 57. lpp.
14 15. maija svinības // „Latgales Vēstnesis", 12.05.1936.
15 Dēvētus par Atdzimšanas, Vadoņa, Jaunās Latvijas, 15. maija u.c.
