“Ir dambis, ir problēma, nav dambja, nav problēmas” -- zivju pētnieks Kaspars Abersons par Latvijas upju un ezeru aizsprostiem, pētniecību un zivju sugu potenciālu
Maija otrajā nedēļā, kad laikapstākļi kļuva labvēlīgāki, Latvijas upēs un ezeros sākās zivju mazuļu laišana, ziņo Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts “BIOR”. Daugavā lašu un taimiņu smoltus jeb mazuļus, kuri ir sasnieguši konkrētu attīstības stadiju, lai dotos no upes uz jūru, “BIOR” izlaiž pie Mangaļsalas. Tas ir vienīgais veids, kā saglabāt šīs upes lašu un taimiņu populāciju, jo dabiskā ceļā zivis tālāk par Rīgas hidroelektrostaciju (HES) netiek, par Ķeguma vai Pļaviņu hidroelektrostaciju pat nerunājot. HES un citi aizsprosti traucē un negatīvi ietekmē dabisko caurplūdi, kā arī ceļotājzivju migrāciju Latvijas ūdeņos, īpaši Latvijas likteņupē -- Daugavā.
Ielaistie zivju mazuļi tiek tikai līdz konkrētam dambim -- spēkstacijai, tur to robežas arī beidzas.
Mangaļsalā ielaistie lašu un taimiņu smolti peld uzreiz uz jūru, kur ēdīs un barosies, nemēģinot doties uz augšu, uz Rīgu. “Kad tie pieaugs, tad gan mēģinās ceļot tālāk Daugavā, taču nekur tālāk par Rīgas HES netiks,” saka institūta “BIOR” pētnieks Kaspars Abersons. Tur šo ielaisto taimiņu un lašu ceļš, diemžēl, arī beidzas, un to pārvietošanās pa Daugavu tālāk uz Latgali nav iespējama.
Vai ceļotājzijvu migrācijas ierobežošana samazina zivju daudzveidību Latvijas ūdeņos? Ir jāņem vērā, ka zivju sugu Latvijā ir ļoti daudz un ceļotājzivju īpatsvars ir salīdzinoši mazs. Teorētiski zivju sugu kopskaita kritums vairumā lielāko upju nebūs tik liels, cik ceļotājzivju saglabāšana ir nozīmīga no dabas aizsardzības viedokļa. Lielākā daļa ceļotājzivju ir aizsargājamas un tās ir svarīga ekosistēmas daļa. No šī aspekta Daugava, kur zivju daudzveidība pārsniedz 20 sugas un sugu skaita ziņā kritums ir salīdzinoši neliels, tomēr ir zaudējusi būtisku savas ihtiofaunas daļu jeb zivju sugas kopumu. Mazajās upēs, kuras ir savienotas ar jūru, ceļotājzivju izzušana izraisa arī būtisku sastopamo sugu skaita samazināšanos. Ja upē dzīvo tikai dažas zivju sugas, tad, pazūdot, teiksim, upes nēģiem un taimiņiem, paliek tikai 1--3 zivju sugas, kas konkrētajā ūdenstecē ir acīmredzams zaudējums arī skaita ziņā.
Problēmas novēršana.
“Ir dambis, ir problēma, nav dambja, nav problēmas,” uzsver Kaspars Abersons. Svarīgi piebilst, ka 1987. gadā, pateicoties žurnālista Daiņa Īvāna un publicista Artūra Snipa rakstam “Par Daugavas likteni domājot” un iedzīvotāju protestiem pret HES būvniecību, apturēja jau gandrīz desmit gadus ilgo Daugavpils HES būvniecību. Tā būtu ceturtā Daugavas hidroelektrostacija. Lai likvidētu HES būvniecības radītās sekas un saglabātu likteņupes kultūrvēsturiskās vērtības, 1990. gadā tapa dabas parks “Daugavas loki”.
Ja Daugavpils HES būtu šodien
“Noteikti mainītos zivju fauna Latgales ūdeņos, būtu mazāk sugu, kas ir raksturīgas tieši straujāk tekošiem ūdeņiem,” atzīst pētnieks. HES būvniecība upi ietekmē trīs veidos. Pirmkārt, tā uzpludina upi. Kur bija upe, tagad būs dīķis. Uzpludinātajā daļā nomainās viss, kas ir raksturīgs upēm, pret to, kas ir raksturīgs ezeriem. Šo dambju uzbūve ietekmē arī “uz augšu” un “uz leju” jeb posmu līdz HES un posmu aiz HES.
Zivis, kas mēģina no upes lejteces tikt augšā uz nārstu, protams, to nevar īstenot. Starp tām nav tikai ceļotājzivis, kas kā laši nārsto saldūdeņos un barojas jūrā vai, kā zuši, – nārsto okeānā, bet barojas saldūdeņos. Migrācija uz nārstu ir svarīga arī potadromajām zivīm – strauta forelēm, līdakām un citām, kas diezgan tālu migrē saldūdeņos. Šīm sugām tas ir neizmantots nārsta potenciāls, jo zivis pašas saviem spēkiem parasti nevar tikt pāri dambim. Ja dambis ir starp lielo zivju barošanās vietu un nārsta vietām, kur izaug nākamās paaudzes, tad, protams, arī “lejā” būs sekas. “Tā suga ne vienmēr izzūd pavisam, zivis atrod alternatīvu, taču mazāk piemērotu, nārstu vietu, kur apstākļi ir daudz sliktāki un ierobežotāki,” atklāj “BIOR” pārstāvis.
Hidroelektrostaciju pielāgošana dabai
Gandrīz neviena spēkstacija nestrādā upes dabiskā caurplūduma režīmā, kad tik daudz ūdens, cik līdz dambim pienāktu, tik arī aizietu tālāk. Tādā gadījumā netiktu radīta ietekme uz upes darbību zem spēkstacijas. Taču esošo spēkstaciju ietekme ir atkarīga no tā, cik ļoti to turbīnas ir pielāgojamas dabiskajam caurplūdumam. Konkrētas HES ietekmi nosaka dažādi faktori -- gan turbīnu režīmi, gan HES ģeogrāfiskais izvietojums, gan tuvumā esošās ietekas.
Ja Daugavpils HES būtu vienīgā Daugavas spēkstacija, tad ieguvums būtu lielāks. Jēkabpils krāces bija svarīga lašu nārstu vieta, taču līdz ar Pļaviņu, Ķeguma un Rīgas HES pastāvēšanu šie laši nemaz netiek līdz Jēkabpilij.
Spēkstacijai -- “jā” vai “nē”
Tas ir atkarīgs no tā, ko mēs gribam redzēt savos ūdeņos, uzsver “BIOR” pētnieks. Vai tās ir līdakas vai sami, vai tomēr mēs gribam, lai upe atbilst veselīgai upes zivju faunai konkrētā reģionā. Uzpludinājums palīdzētu audzēt karpas, un gan jau kāds būtu par to priecīgs. Cik iesaistīto personu, tik arī viedokļu šajā jautājumā. Upēs viens redz kilovatus, kurus var iegūt no spēkstacijas izbūves, otrs – izmakšķerēto zivju biomasu, trešais -- kādas varētu būt aizsargājamās sugas, kuru iznīcināšanu nedrīkst pieļaut. “Mūsu institūta atzinums par Daugavpils HES būvniecību būtu viennozīmīgi negatīvs, jo HES radītu negatīvu ietekmi uz ūdens un zivju resursiem,” uzsver K. Abersons.
Pētnieku sadarbība ar uzraugošajām institūcijām
Valsts vides dienests un Dabas aizsardzības pārvalde ir galvenās uzraugošās institūcijas vides aizsardzības jautājumos, kas Latgalē uzrauga dabas parku “Daugavas loki” un Augšdaugavu. Tiek prognozēts, ka šīs iestādes arī nebūtu priecīgas par vēl vienas hidroelektrostacijas uzbūvi.
“BIOR” ar Dabas aizsardzības pārvaldi vairāk ir pētnieciskā sadarbība, taču ar Valsts vides dienestu biežāk sanāk sadarboties, sagatavojot zivsaimnieciskās ekspertīzes atzinumus par darbiem, kuriem dienests vēlāk izsniedz tehniskos noteikumus vai atļaujas. Institūts “BIOR” ir vienīgais, kuri šādas ekspertīzes Latvijā veic, lai gan to varētu darīt arī citi. “HES būvniecība jau ir aizgājis vilciens, šī aktualitāte ir zudusi, jo jaunas HES faktiski vairs netiek būvētas. Tagad svarīgākais jautājums ir zivju resursiem draudzīga esošo HES ekspluatācija,” atzīst “BIOR” pētnieks.
Ko šobrīd pēta Latvijas ūdeņos (upēs un ezeros)
Šobrīd aktuālākais un svarīgākais ir Latvijas vides aizsardzības fonda finansētais projekts par Latvijas upju 19 000 km garumā esošās un potenciālās nozīmes izvērtēšanu zivju faunas saglabāšanā. Tiks novērtēts, kādām zivju sugām (gan ceļotājzivīm, gan citām zivīm, kas netiek virs dambja) un cik lielā mērā upe virs dambja ir piemērota tagad un, ko varētu iegūt, nojaucot dambi. “Tagad konkrētos ūdeņos dzīvo tādas zivis, bet potenciāli varētu dzīvot vairāk zivju sugu,” izvērtējot projekta nozīmīgumu un potenciālo pienesumu Latvijas ūdeņiem, piebilst Kaspars Abersons. Šie izvērtētie dati noteikti varētu būt pamats nākotnes plānošanai un būtu viens no argumentiem kāda aizsprosta nojaukšanai, kas sniegtu arī zivju kilogramu pieaugumu makšķerniekiem. Rudenī pētījuma rezultāti būs publiski pieejami katram interesentam. Kā atzīst pētnieks, laika ziņā noteikti ietilpīgākā un garlaicīgākā projekta daļa ir datubāzes izveidošana, kurā jāizdara ap miljons ierakstiem (to uz līguma pamata veic valsts SIA “Latvijas vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs”), modelēšana un saraksta veidošana jau būs daudz interesantāka.
Šobrīd kopumā ir ļoti daudz un dažādu pētījumu saistībā ar ūdeņiem. Projekti par upju kvalitātes uzlabošanu, HES kaskādes apsaimniekošanu un par ezeriem, kuri atrodas pierobežā.
