Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 26. jūlijs
Pirmdiena
Ance, Anna, Annija
+15.7 °C
daži mākoņi

Ugorenko ģimene: vēlam visiem piedzīvot patiesu Dieva Mīlestību

Pirmajā stāstā no rakstu sērijas “Es ticu uz Dievu” tiekamies ar Ugorenko ģimeni. Ineta un Aleksandrs laulībā ir 3 gadus un audzina dēliņu Ītanu, kuram šobrīd ir 1 gads un 8 mēneši. Abi jaunieši nāk no katoļticīgas ģimenes, un arī savā ģimenē praktizē katoļticību.

Dieva brīnums

Ineta: „Dievs ir ļoti svarīgs mūsu dzīvē. Esam piedzīvojuši daudz brīnumu, dziedināšanu, atbrīvošanu. Ticam, ka Dievs ir Mīlestība, ka Viņš rūpējas par mums, ka Viņš mūs vada, pasargā un piepilda.”

Aleksandrs: „Pabeidzot universitāti, bija pārdomas par dzīvi, ko darīt. Aizbraucu uz Angliju, daudz strādāju, pelnīju naudu, domāju, ka darbs un nauda mani piepildīs. Tomēr manā sirdī bija tukšums, jutu, ka sirdī kaut kā pietrūkst. Pēc nostrādāta gada devos viens 17 dienu svētceļojumā ar velosipēdu no Lielbritānijas uz Lurdu (Francija). Tur piedzīvoju Dievu, mieru. Es Dievam uzticēju savu dzīvi, lai Viņš mani vadītu. Sapratu, ka pats saviem spēkiem nevaru nodrošināt sev laimi. Pēc svētceļojuma mana dzīve sāka mainīties. Sāku veidot dzīvas attiecības ar Dievu. Jutu sirdī, ka man jāatgriežas Latvijā. Atradu darbu, iepazinos ar nākamo sievu, salaulājos, piedzima dēliņš, iegādājāmies dzīvokli. Viss, pēc kā es ilgojos, piepildījās. Dievs man nozīmē visu, bez Dieva es esmu nekas. Tikai Dievā es gūstu piepildījumu, mieru un prieku.”

Ineta: „Jau agrā bērnībā es piedzīvoju dziļas ilgas pēc patiesas mīlestības. Es apmeklēju baznīcu un tur dzirdēju, ka Dievs ir mīlestība, bet savā sirdī to nejutu. Tad sākās mani meklējumi. Gribēju piedzīvot to patieso mīlestību. Es zināju, ka ne nauda, ne slava, ne materiālās lietas, ne izglītība, ne attiecības manu sirdi nepiepildīs, ka manā sirdī ir vieta, ko var aizpildīt tikai Dievs. Līdzīgi kā Aleksandrs, es uzticēju Dievam savu dzīvi, ļāvu, lai Viņš mani vada. Un Dievs vadīja. Es satiku daudzus cilvēkus, kas man palīdzēja iepazīt Dievu, pieņemt to, ka esmu laba, skaista, vērtīga, ka Dievs mani bezgalīgi mīl. Pieņemot Dieva mīlestību, es saņēmu arī sirds dziedināšanu, Dievs mani atbrīvoja no daudzām bailēm, mazvērtības. Dievs ir mans Debesu Tētis, kurš ik dienas rūpējas par mani, par manu ģimeni. Es jūtos droša un pasargāta, manā sirdī ir miers. Kad man ir grūti vai kādas problēmas, es zinu, ka varu vienmēr vērsties pie Dieva. Viņš uzklausa, mierina, dziedina, piepilda manas visdziļākās sirds ilgas.”

Baznīca – vieta, kur tikties ar Dievu

Mēs uzskatām, ka visam jānāk no sirds. Mēs ejam uz baznīcu, lai satiktu Dievu, lūgtu žēlastības, aizietu uz grēksūdzi. Esam piedzīvojuši to, ka svētdien neaizejot uz baznīcu, zaudējam svētību, žēlastības nākamajai nedēļai. Parādās nemiers sirdī, tukšums, kaut kā pietrūkst. Apzināmies, ka baznīca ir svarīga, tā ir vieta, kur būt kopā ar Dievu, uzticēt savas problēmas, vajadzības un lūgt svētību. Katru reizi, atnākot no baznīcas, jūtam prieku, mieru un Dieva klātbūtni mūsu dzīvē. Uzlabojas arī mūsu savstarpējās attiecības. Daudzi jautājumu, problēmas atrisinās. Tā ir vieta, kur būt kopā ar citiem ticīgajiem. Paliekot vienam savā ticībā, to ļoti ātri var pazaudēt. Ar ticību ir jādalās, jābūt kopienā. Baznīca ir tā vieta, kur var sajust šo kopību.

Dzīvot mūsdienās pēc baznīcas likumiem

Mēs apzināmies savu grēcīgumu, vājumu, bieži krītam, pieļaujam kļūdas. Tajos brīžos, kad neievērojam baušļus, zaudējam saikni ar Dievu, pazaudējam žēlastības, sirdī ienāk tumsa, kļūst ļoti smagi, ienāk bailes. Grēks dara savu. Tāpēc cenšamies ievērot baušļus, dzīvot pēc Dieva gribas. Kad paklūpam, ejam uz grēksūdzi, apmeklējam mises. Ģimenē cenšamies lūgties gan kopā, gan katrs atsevišķi.

Pandēmijas ierobežojumi un ietekme uz reliģisko dzīvi

Nenoliedzami, pandēmija ietekmē ticības dzīvi. Ja agrāk varējām brīvi piedalīties reliģiskos pasākumos, tur stiprināties, būt kopā ar citiem ticīgajiem, tad tagad, protams, mums vairāk jācenšas pašiem nepazaudēt ticību un pielāgoties ierobežojumiem. Pirms pandēmijas katru otrdienu apmeklējām Daugavpils Pētera Ķēdēs jauniešu lūgšanu grupu. Kad sākās ierobežojumi, sākām tikties „Zoom”. Grupiņas laikā dziedam, slavējam, tad lasām nākamās svētdienas evaņģēliju, dalāmies ar to, kas mūs uzrunāja no evaņģēlija, un tad dalāmies par nedēļu, ko esam piedzīvojuši, kā Dievs ir darbojies, tādā veidā stiprinot cits citu. Ļoti ilgojamies pēc laikiem, kad varējām tikties klātienē, bet arī esam pateicīgi, ka varam vismaz tikties „Zoom” platformā.

Pandēmijas sākumā ļoti grūti bija pieņemt to, ka nevaram apmeklēt baznīcu, vēlāk gan, kad ierobežojumi mazinājās, nepārtraucām apmeklēt Svētās mises klātienē, jo klausīties mises attālināti, internetā, ir diezgan grūti, grūti koncentrēties, noskaņoties, bieži vien klausīšanās sanāk tāda pavirša.

Lai sevi stiprinātu garīgi šajā laikā, klausāmies arī radio „Marija Latvija”, „Facebook” -- priesteru sprediķus, bet ļoti ilgojamies pēc rekolekcijām klātienē. Mēs piederam Kristīgās dzīves un evaņģelizācijas skolas kopienai. Pirms pandēmijas piedalījāmies skolas sesijās un tur piedzīvojām tādu īstu garīgu stiprinājumu, bijām kopā ar ticīgajiem brāļiem un māsām, kopā lūdzāmies, mācījāmies, pavadījām laiku kopā. Šobrīd ierobežojumu dēļ sesijas visu gadu nenotiek. Jūtam, ka tā visa ļoti pietrūkst, jo, lai saglabātu ticību, ar to ir jādalās, jābūt kopienā ar citiem ticīgajiem. Šis laiks ir pārbaudījumu pilns, tiek pārbaudīta mūsu ticība.

Vistuvākā svētvieta Latvijā -- Aglona

Mums mīļa svētvieta ir Aglona. Tieši tur mēs gatavojāmies laulībai (izgājām laulāto un saderināto kursus), laulājāmies un izlūdzām dēliņu. Vairākus mēnešus pēc laulībām bērniņš nepieteicās, sirdī iezagās lielas skumjas un tukšums, pat mūsu attiecībās sākas problēmas, nesaprašanās. Decembra beigās braucām uz Aglonu. Bazilikā lūdzāmies un “atlaidām” šo situāciju. Teicām Dievam, lai notiek Viņa griba, mēs pieņemsim Dieva plānu attiecībā uz mūsu ģimeni. Varbūt Dievs grib, lai adoptējam bērnu vai arī mums ir paredzēta kāda cita misija. To visu atdevām Dievam. Pēc lūgšanas bazilikā sirdī ienāca dziļš miers. Sagaidījām Jauno gadu Aglonas bazilikā un devāmies mājās. Pēc 3 nedēļām uzzinājām, ka bērniņš ir pieteicies. To prieku nevar aprakstīt.

Bieži apmeklējam šo svētvietu, katru gadu cenšamies iet arī svētceļojumā. Svētceļojumu neizlaidām arī tad, kad bijām gaidībās ar Ītanu. Ar lielu vēderu gājām un lūdzām Aglonas Dievmāmiņu par mūsu dēliņu, par gaidāmajām dzemdībām, lai viss noritētu labi.

Trīs kilometrus no Aglonas, Jaunaglonā, atrodas arī mūsu Kristīgās dzīves un evaņģelizācijas kopienas māja, kur dzīvo kopienas cilvēki un pirms pandēmijas notika sesijas. Aglona mums ir ļoti īpaša vieta.

Vēlam visiem piedzīvot patiesu Dieva Mīlestību. Dievs mūs katru ļoti mīl un grib mums dot pašu labāko.

 

 

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.