Iestājoties vasarai un siltākam laikam, saslimstība ar “Covid-19” mazinās. Kopš minētās infekcijas izplatības sākuma 2019. gada nogalē ir pagājis krietns laika sprīdis, kurā iedzīvotāji, tai skaitā mediķi, ir daudz ko pieredzējuši un pārdzīvojuši. Lai noskaidrotu, kāds šis laiks ir bijis Daugavpils reģionālajā slimnīcā, kādas atziņas tas ir nesis, kādas izmaiņas ir nācies veikt ārstniecības iestādes darbībā un pacientu apkalpošanā, “Latgales Laiks” aicināja uz sarunu slimnīcas vadītāju Grigoriju Semjonovu.
-- “Covid-19” izplatības laiks teju katram no mums ir bijis gluži kā neliela atsevišķa dzīve. Īpaši smags šis periods bija medicīnas personālam.
Neskatoties uz to, ka pamata terapija „Covid-19” pacientiem, vadoties pēc indikācijām, vairumā gadījumu bija līdzīga -- antibiotiku, skābekļa un uzturošā terapija, pacienti iestājās slimnīcā ļoti intensīvi, daudzi no viņiem jau smagā stāvoklī. Līdz ar to daudz kas bija atkarīgs no tā, cik ātri mediķi spēja reaģēt un sākt ārstēšanu. Tas bija kā konveijers, kad ik minūti bija jādara viens un tas pats, bet ļoti apjomīgs un intensīvs darbs.
Infektologi pat atzīmējuši, ka šajā laikā teju sākuši degradēt savā profesionālajā izaugsmē, jo saslimstība ar visām parējām infekcijas slimībām gandrīz izzudusi. Daži pat apsvēruši domu pamest darbu stacionārā, kad būs beidzies „Covid-19” vilnis.
Saslimstība ar citām infekciju slimībām šajā laikā gandrīz izzuda, jo cilvēk sāka ievērot distancēšanos, dezinficēt rokas, sāka darīt to, ko līdz šim nebija darījuši. Līdz ar to pazuda zarnu infekcijas, pazuda sezonālā gripa un citas slimības. Pulmonoloģiskās saslimšanas jeb parastās pneimonijas gan saglabājās.
Šis laiks bija nopietns pārbaudījums arī slimnīcas administrācijai, jo nācās operatīvi reaģēt uz jaunajiem izaicinājumiem un rast risinājumus.
„Konveijers” un morgs norūdīja jaunos speciālistus
-- Daudziem mediķiem šis laiks deva arī iespēju sevi spilgti apliecināt. It īpaši tas attiecas uz jaunajiem speciālistiem, kas, pacientu plūsmai kļūstot intensīvākai, nāca palīgā un ieguva iespēju izpausties. Tas deva viņiem iespēju vairāk noticēt savām spējām.
Ja vēl pērn novembrī, decembrī, runājot ar daudziem no viņiem, bija iespaids, ka tu runā ar pusaudžiem, tad tagad tie jau ir norūdīti speciālisti, kas izgājuši cauri „konveijeram” un morgam un jau pavisam citādi raugās uz notiekošo. Cerams, ka drīzumā viņi atgriezīsies slimnīcā kā sertificēti ārsti.
Vairāk darba mediķiem bija arī pārējās slimnīcas nodaļās, jo cilvēki, atsakoties no nepieciešamā ambulatorā ārstu apmeklējuma, aizvien biežāk saskārās ar slimību saasinājumiem. Īpaši smaga situācija šajā ziņā izveidojās kardioloģijā un neiroloģijā, jo sevišķi ar cilvēkiem gados, kam stingri jāievēro medikamentozā ārstēšana un dinamiskā novērošana. Negatīva ietekme bija arī tam, ka daudzi pacienti nevarēja tikt pie sava ambulatorā speciālista vai ģimenes ārsta un bieži vien tika skatīti attālināti.
Infekcijas izplatība paātrināja ieceru īstenošanu
-- 2019. gadā, diskutējot par lietām, kā no mūsu daudzprofilu slimnīcas izveidot elastīgu ārstniecības iestādi, kas spētu operatīvi reaģēt un pielāgoties gan izmaiņām normatīvajos aktos, gan finansēšanas jomā, gan arī pielāgoties ārkārtējai situācijai, bija izstrādāts plāns. Sākoties „Covid-19” izplatībai, ieceres nācās īstenot daudz straujākā tempā.
Sākumā trijās plūsmās tika sadalīta pacientu uzņemšana. Viena plūsma tika paredzēta akūtiem pacientiem, kurus slimnīcā nogādā neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbinieki, otra -- akūtiem ambulatoriem, bet trešā -- plānveida pacientiem. Šāds risinājums praksē jau ir attaisnojies. Vēl pirms attiecīgo prasību ieviešanas valsts līmenī paplašinājām slimnīcā arī observācijas gultu fondu.
Pandēmijas laikā attaisnojies arī iepriekš izstrādātais un šobrīd realizētais pacientu loģistikas projekts, kā rezultātā aizvien biežāk, vēl atrodieties Uzņemšanas nodaļā, pacientiem tiek noteikta diagnoze, izvēlēta ārstēšanas taktika un tiek noskaidrots, vai ir nepieciešama hospitalizācija vai ir iespēja pacienta stāvokli stabilizēt un ļaut doties mājās, lai bez vajadzības nepārslogotu slimnīcas nodaļas.
Uzņemšanas nodaļā šogad taps Neatliekamās medicīniskās palīdzības centrs. Tādējādi nodaļa pārtaps par centru, kur būs iespējams veikt pilnvērtīgu pacientu diagnosticēšanu, nerotējot viņus pa visu slimnīcu. Tuvākajā laikā tiks nodots ekspluatācijā jauns datortomogrāfs. No otrā stāva šurp tiks pārcelts jauns, Eiropas reģionālās attīstības fonda projektā iegādāts rentgena aparāts. Nodaļas vajadzībām ir iegādāts arī portatīvais rentgena aparāts un multifunkcionālais ultrasonogrāfijas aparāts.
Neatliekamās medicīniskās palīdzības centrs 24 stundās nodrošinās pacientiem pilnvērtīgu izmeklēšanu -- gan laboratorisko, gan radioloģisko, gan funkcionālo, piesaistot visus nepieciešamos speciālistus.
Uzņemšanas nodaļas darba reorganizācija ļaus atslogot pārējās slimnīcas nodaļas un vienības, pilnvērtīgi atdalīt pacientu plūsmas, kā arī nodrošinās ātrāku palīdzības sniegšanu pacientiem.
Nodalot plānveida pacientus no akūtajiem, tiks atrisināts arī ētiskas dabas jautājums un neveidosies situācijas, kad smagie, aizejošie pacienti atradīsies vienā palātā ar tiem, kas iestājušies plānveida ārstēšanai.
Labs atbalsts iecerēto izmaiņu īstenošanai slimnīcā kļuva arī Veselības ministrijas piešķirtais finansiālais atbalsts.
Plānota mūsdienu prasībām atbilstošas Infekciju nodaļas izveide
-- Patlaban slimnīcā tiek strādāts pie mūsdienu prasībām atbilstošas Infekciju nodaļas izveides, kur palātas nebūtu savā starpā savienotas ne infrastruktūras, ne ventilācijas sistēmas ziņā. Tas būs nopietns ieguldījums slimnīcas attīstībā.
„Covid-19” izplatība ir parādījusi, ka infrastruktūras ziņā nevienā slimnīcā valstī nav pilnvērtīgas infekciju slimību nodaļas. Pacienti atrodas vispārējās palātās, kas ir atdalītas cita no citas ar sienām, bet visa pārējā infrastruktūra ir savienota. Tas ļauj izplatīties tā saucamajām hospitālajām infekcijām, kad pacienti apmainās ar infekcijām, atrodoties vienā un tajā pašā ēkā.
Slimnīcā tiek īstenota arī smago pacientu pieslēgšana pie centralizētās monitorēšanas sistēmas, kas automātiski fiksē viņu vitālos rādītājus. Šajā sistēmā tiks iekļauta Uzņemšanas nodaļa, reanimācija, operāciju bloks, atmošanās palāta, pēcoperācijas palāta un intensīvās terapijas palāta. Tādējādi tiešsaistē varēs novērot katru akūto pacientu, sākot no uzņemšanas nodaļas līdz viņa stabilizācijai. Visi pacienta veselības stāvokļa dati tiks ierakstīti datubāzē un analizēti, izmantojot datus izmeklēšanai un smago gadījumu izvērtēšanai. Šāda pieeja ļaus atteikties no liekas rakstīšanas, kā arī operatīvāk reaģēt uz pacienta stāvokļa izmaiņām.
Līdzīgu projektu patlaban cenšas īstenot arī Klīniskajā Universitātes slimnīcā.
Smagākie „Covid-19” pacienti – vecāka gadagājuma cilvēki ar hroniskām slimībām
-- Līdzšinējā pieredze liecina, ka lielākā daļa smago „Covid-19” pacientu ir bijuši cilvēki vecumā 60+ ar hroniskām slimībām, pacienti ar kardioloģiskām saslimšanām, lielu lieko svaru, tā saucamie bariatriskie slimnieki -- 180+ kilogrami, kā arī pacienti ar ielaistu slimības gaitu. Tieši šo kategoriju pacienti visbiežāk nonāca līdz reanimācijai un letālam iznākumam.
Svarīgi ir nepieļaut infekcijas nokļūšanu plaušās. Tiklīdz tas notiek, sākas plaušu destrukcija un, lai kā arī ārsti censtos, pēc slimības cilvēks nekad vairs nebūs tāds kā bija pirms slimošanas.
Veselības aprūpes nozare valstī kopumā nebija gatava šādai ārkārtas situācijai un sākotnēji šie „Covid-19” pacienti bieži vien tika atstāti mājas izolācijā, bez iespējas viņus pilnvērtīgi izvērtēt un dinamiski novērot, šie slimnieki lielākoties tika konsultēti pa telefonu.
Tiklīdz pacientam tika konstatēta inficēšanās ar „Covid-19”, viņš tika nosūtīts izolācijā, kur viņu centās attālināti novērot Ja pacientam kļuva sliktāk, viņu veda uz slimnīcu, diemžēl, bieži vien jau ar ielaistu saslimšanu.
Ne tik smagi bijis izslimot „Covid-19”, cik redzēt, kā aiziet pacienti
-- Vairums mediķu, kas ikdienā strādāja ar „Covid-19” pacientiem, arī paši izslimoja „Covid-19”. Paldies Dievam, smagu gadījumu bija ļoti maz. Reanimācijā bija nonākuši tikai divi mediķi. Viena darbiniece jau strādā, bet otra, diemžēl, diez vai spēs atgriezīsies darbā.
Anesteziologi un reanimatologi, kas strādā reanimācijā un intensīvajā terapijā, atzīmējuši, ka ne tik smagi bijis pašiem izslimot „Covid-19”, cik redzēt, kā pacienti aiziet, un apzināties, ka nav iespējams viņiem palīdzēt.
Ja „Covid-19” izplatības laikā slimnīcā diennaktī caurmērā mira divi trīs ar „Covid-19” inficēti pacienti, tad pērn decembrī un šogad janvārī bija dienas, kad šis skaitlis pārsniedza vienu desmitu. Tas bija “nāves konveijers”. Daži pacienti, saprotot, ka būs jāmirst, centās tikt mājās, lai atvadītos no tuviniekiem.
Potēšanas rezultāti būs redzams rudenī
-- Pagaidām ir grūti pateikt, kā potēšana ir ietekmējusi „Covid-19” izplatību, jo ir pagājis īss laika sprīdis un vakcinēšanās sākums ir sakritis ar laiku, kad bija prognozējama saslimstības mazināšanās. Par to, kā vakcinācija ir uzlabojusi inficēšanās rādītājus, visdrīzāk, varēs runāt rudenī, kad atkal tiek prognozēts saslimstības pieaugums.
Pilnīgi noteikti vakcinācija cilvēkiem ir ļāvusi sajusties drošāk, ir izveidojusies savdabīga emocionālā aizsardzība.
Katra cilvēka organismam ir individuāla reakcija gan uz infekciju, gan arī un medikamentiem. Nav zināms, kā kura cilvēka organisms reaģēs uz inficēšanos ar „Covid-19”. Tāpat nav zināms, kādas kuram var būt blaknes no potēm. Savukārt vakcinācija ir veids, kā organismam izslimot šo vīrusu vieglākā veidā.
Pagaidām „Covid-19” nav izstrādāta precīza medikamentoza ārstēšana. Līdz ar to ir tikai divas iespējas -- vakcinēties vai arī piedalīties loterijā, cerot nesaslimt ar „Covid-19” vai arī pārslimot to viegli. Te būtu jāpiebilst, ka tiem, kas neinficēsies ar „Covid-19” vai izslimos to viegli, visdrīzāk, nebūs arī izteiktu blakņu pēc vakcinācijas.
Taču jebkāda veida blaknes, kas var izpausties pēc vakcinācijas, visdrīzāk, cilvēka organismu ietekmēs mazāk nekā izslimošana. Daudziem „Covid-19” pārslimojušiem cilvēkiem pat pēc vairākiem mēnešiem neatjaunojas smaržas un garšas sajūtas. Daži cilvēki, kuri raduši aktīvi sportot, pēc slimošanas nespēj pat rāmā solī pastaigāties, jo krītas ķermeņa piesātinājums ar skābekli, un nav zināms, vai viņi spēs atgriezties pie ierastā elpošanas un dzīves režīma. Nav zināms arī tas, kādu iespaidu uz organismu slimošana atstās ilgtermiņā.
Skaidrs ir arī tas, ka nav arī iespējams dzīvot un strādāt pašreizējā režīmā un gaidīt, kamēr pamazām visi izslimos. To neizturēs ne valsts budžets, ne ekonomika.
