Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 26. jūlijs
Pirmdiena
Ance, Anna, Annija
+16.1 °C
daži mākoņi

Veltīsim vairāk laika viens otram!

Šodien ļoti daudzi cilvēki sūdzas par laika trūkumu. Mēs esam ļoti aizņemti darbā, mums jārisina neskaitāmas problēmas, un ģimenēs vienkārši pietrūkst laika satikties un būt kopā. Mūsdienās vieta, kuru saucam par mājām, ir kļuvusi līdzīga viesnīcai, kurā uz brīdi iegriežamies. Mājinieki savā starpā, protams, sazinās, bet viņiem nav laika izdzīvot kopābūšanas prieku! Ģimenes saišu stiprināšanai var palīdzēt kopīgs galds un kopīgas ēdienreizes, kuru nolūks nav tikai garšīgi paēst, bet savstarpēji izrādīt mīlestību un stiprināt saites.

Nesen WhatsApp vietnē man kāds atsūtīja fotogrāfiju ar šādiem vārdiem: „Dzīve ir līdzīga kafijai tasē – citreiz salda, citreiz nē... Taču pats galvenais dzīvē nav kafijas garša, bet gan tas, ar ko tu to dzer...” Tā ir svarīga patiesība, ka galvenais kvalitatīvi pavadītā laika aspekts ir tuvība, kas ir cieši saistīta ar nedalītu uzmanību. Ja divi cilvēki sēž vienā istabā, būdami viens otra tuvumā, tas vēl nebūt nenozīmē, ka viņi ir kopā un kopīgi pavada laiku. Šajā mīlestības izpausmes veidā svarīgi ir tas, kas notiek emocionālajā līmenī.

Kvalitatīvas sarunas

Polijas primass kardināls Stefans Višiņskis ir teicis: „Cilvēki saka: „Laiks ir nauda”, bet es jums saku: „Laiks ir mīlestība.”” Patiesi, mīlestībai ir nepieciešams laiks – laiks, kurā mēs esam pieejami, atvērti un nesavtīgi, laiks, kurā citas lietas tiek atstātas otrajā plānā, lai visu savu uzmanību nedalīti pievērstu tuvākajam. Būtībā laiks ir mērinstruments, kas palīdz saprast, ko tad mēs patiesībā mīlam. Kam mēs vairāk veltām laiku, to arī vairāk mīlam.

Apustuliskajā pamudinājumā „Amoris laetitia” pāvests Francisks uzsver, ka ģimenes locekļiem ir „vajadzīgs laiks, lai izrunātos, nesteidzīgi apskautos, lai dalītos savās iecerēs, ieklausītos, ieskatītos otram acīs, mācītos otru augstu vērtēt un stiprinātu savstarpējās attiecības. Dažreiz problēma ir mūsdienu sabiedrības drudžainais ritms vai darba pienākumu uzspiestais temps. Citreiz problēma ir tā, ka kopā pavadītais laiks nav kvalitatīvs. Mums ir tikai kopīga fiziskā telpa, bet mēs viens otram neveltām pienācīgu uzmanību” (Amoris laetitia, 224).

Mīlošs cilvēks vienmēr domā par otra labumu un dara visu viņa laimei. Bieži vien tas, ka laulātajam draugam neatvēlām pietiekami daudz laika, tiek attaisnots ar nepieciešamību rūpēties par bērniem. Taču tas nevar būt attaisnojums, kaut arī bērniem vecāku mīlestība ir ļoti svarīga. Mēs labi saprotam, ka dzīve paiet ātri un arī pamanām, ka tā būtībā sastāv no īsiem mirkļiem. Ja vīrs un sieva 24 stundu laikā nespēj veltīt viens otram kaut dažus mirkļus, tad nav brīnums, ka laulība nonāk strupceļā.

Tādēļ ir svarīgi ikdienas pienākumu gūzmā ieplānot kaut vai kopīgu kafijas vai tējas pauzi – bez bērniem, tikai divatā. Bet arī bez televizora, bez planšetdatora, bez avīžu lasīšanas, bez runāšanas pa tālruni. Ieplānojiet laiku, kas pieder vienīgi jums, lai jūs ar nedalītu uzmanību varētu ieklausīties viens otrā un dalīties savās domās, jūtās, vēlmēs! Kvalitatīva saruna nozīmē savstarpēji iejūtīgu dialogu.

Grāmatā „Piecas mīlestības valodas” Gerijs Čepmens sniedz dažus padomus, kā mācīties sarunāties: 1) Uzturi acu kontaktu, kad dzīvesbiedrs runā. 2) Sarunas laikā nenodarbojies ar blakus lietām. 3) Ieklausies otra domās un jūtās, lai viņu saprastu. 4) Novēro ķermeņa valodu, kas dažreiz pasaka vairāk nekā vārdi. 5) Nepārtrauc savu sarunas biedru. Čepmens atzīst, ka „iemācīties klausīties ir tikpat grūti kā apgūt svešvalodas, taču mums šis darbs ir jāpaveic.”

Reiz pāvests Francisks aicināja klātesošos Svētā Pētera laukumā atbildēt uz dažiem jautājumiem: „Vai tev, vīrs, ir laiks ieklausīties savā sievā? Vai tev, sieva, ir laiks uzklausīt savu vīru? Vai jums, vecāki, ir laiks, ko „zaudēt” savu bērnu labā, lai viņus uzklausītu?” Pāvests arī atgādināja, ka miera pamatā ir tieši šī spēja klausīties.

Kvalitatīvas aktivitātes

1964. gadā Francijā Žans Vanjē nodibināja kopienu „Šķirsts”, kurā uzņēma cilvēkus ar garīgās attīstības traucējumiem. Šodien 36 pasaules valstīs ir vairāk nekā 130 šādu kopienu. Kādā intervijā žurnālists Žanam Vanjē jautāja: „Ko jūs esat uzzinājis par mīlošo Dievu, dzīvodams gandrīz piecdesmit gadus kopā ar cilvēkiem, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi?” Atbilde bija: „Es iemācījos, ka vissvarīgākā ir klātbūtne. Ar savu klātbūtni mēs apliecinām, ka šie cilvēki ir svarīgi, ka viņi ir mīlestības vērti.”

Kvalitatīvas nodarbes var būt jebkas, par ko interesējas viens vai abi laulātie draugi. Svarīgāk ir nevis tas, ko viņi dara, bet gan – kādēļ viņi to dara. Šādas aktivitātes mērķis ir kaut ko piedzīvot kopā, lai nonāktu pie atziņas, ka esmu otram svarīgs un mīlestības vērts. Izvēlētā aktivitāte ir arī līdzeklis kopības sajūtas radīšanai. Te uzsvars tiek likts uz kopā būšanu, darbošanos kopā, nedalītas uzmanības veltīšanu otram. Taču pats svarīgākais ir tas, ka mēs vēlamies veltīt otram savu laiku.

Kāds pāris reiz man stāstīja, ka pēc septiņiem laulībā nodzīvotiem gadiem, piedzīvojot nopietnu attiecību krīzi, viņi iestājās deju kolektīvā. Kopīgie mēģinājumi un uzstāšanās viņus satuvināja un atjaunoja mīlestību. Ieviest laulības dzīvē jaunus rituālus nekad nav par vēlu. Ja attiecības laulībā ir labas, tad tas nenozīmē, ka tās nevarētu būt vēl labākas, bet, ja tās ir neitrālas, varbūt pat šķietami bezcerīgas, tad tomēr var kļūt labākas.

Lūk, kāds labs padoms: palūdziet savam dzīvesbiedram sarakstu ar piecām aktivitātēm, kurās viņš/viņa labprāt iesaistītos kopā ar tevi.

Nedalīta uzmanība

Laiku jāmācās plānot, lai pašaizliedzīgi to pavadītu kopā ar bērniem. Ģimenei ir vajadzīgs laiks, lai mācītos svarīgākos notikumus piepildīt ar dziļāku saturu, lai mācītos labāk sazināties un klausīties. Tas ir laiks, kas jāpavada tā, lai būtu interesanti nevis vecākiem, bet gan bērniem. Vecākiem jāsaprot, ka ģimene ir vieta, kur notiek cīņa par bērna tagadni un arī nākotni. Daudziem tas šķiet mazsvarīgi, taču no apgalvojuma: „Man bija labs vai slikts tētis” ir daudz kas atkarīgs dzīvē. ASV tika veikta aptauja par jauniešu nonākšanu atkarībās (alkohola, narkotiku, azartspēļu, seksa). Starp bērniem, kurus audzināja vientuļā māte, atkarībās bija nonākuši 32% jauniešu, savukārt starp tiem, kuri sacīja, ka viņiem bija slikts tēvs, atkarībās nonāca 60%.

Grāmatā „Ir vērts būt tēvam” Jaceks Puļikovskis stāsta par kādu vīrieti, kurš pēc sava tēva nāves ielūkojās viņa dienasgrāmatās. Viņš gribēja atrast, ko viņa tēvs bija ierakstījis par vienu neaizmirstamu dienu, kad viņi divatā bija aizgājuši makšķerēt – visu dienu viņi bija kopā – tikai viņš un tētis. Tā diena lielā mērā bija pozitīvi ietekmējusi visu viņa dzīvi, atjaunojot attiecības ar tēvu. Kad viņš bija atradis vajadzīgo dienasgrāmatu, izlasīja īsu ierakstu: „Šodien es biju ar dēlu makšķerēt. Pilnīgi pazaudēts laiks.” Jā, vecākiem var šķist, ka tas ir zaudēts laiks, taču bērniem tas var būt svarīgs un nozīmīgs brīdis. Kopā pavadīt laiku ar bērnu nozīmē veltīt viņam nedalītu uzmanību. Tas savukārt apliecina, ka viņš mums ir svarīgs, ka mums patīk būt kopā ar viņu.

Bērnu nepaklausības iemesls nereti ir vēlēšanās pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā ar vecākiem. Pat negatīva iemesla izraisītu uzmanības pievēršanu bērni uztver pozitīvāk, nekā to, ka vecāki neizrāda par viņiem nekādu interesi. Tuvojoties pusaudža vecumam, bērniem nepieciešama pastiprināta vecāku uzmanība, – īpaši, kad viņi ir pārguruši, kad viņiem ir liela slodze vai kad viņi netiek galā ar saviem emocionālajiem pārdzīvojumiem. Vecākiem jāatrod laiks parunāt ar bērnu aci pret aci. Daudzās mājās bērniem diemžēl jāsamierinās ar televizora sabiedrību. Taču, ja tēvs dod padomu dēlam kā, piemēram, izdarīt precīzāku servi volejbolā vai parāda, kā jāmazgā mašīna, tad šajā brīvajā, kopīgās darbošanās atmosfērā bērnam ir dota iespēja sarunāties par daudzām nopietnām problēmām, kas viņu nodarbina. Kopīgas nodarbes sekmē arī emocionālās saiknes nodibināšanu ar bērnu. Piemēram, kopīga grāmatas lasīšana palīdz nostiprināt garīgo saikni ar bērniem arī tad, kad viņi jau ir pusaudži. Runājot par izlasītās grāmatas radīto iespaidu, bērni pašiem nemanot, nereti saruna tiek novirzīta uz viņu pašu emocionālajiem pārdzīvojumiem. Bet, ja bērns būs izpratis sava paša jūtu izpausmes, viņam būs daudz vieglāk tikt galā ar savas uzvedības kontrolēšanu. Tajā pat laikā pieaugušajiem jākontrolē arī savs izturēšanās veids, – jo atklātāki un patiesāki mēs būsim, jo vairāk varēsim dot saviem tuvākajiem.

Savstarpējo attiecību veidošanai ir nepieciešams kopā pavadīts laiks, lai varētu satikties, sarunāties, dalīties savās domās, jūtās, iecerēs, ieklausīties, ieskatīties otram acīs un mācīties augstu vērtēt otra personu.

Mācīsimies vairāk laika veltīt viens otram, lai pieredzētu kopābūšanas prieku un skaistumu!

Priesteris Andris Ševels MIC,

Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests

 

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.