„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 25. jūlijs
Ceturtdiena
Jēkabs, Žaklīna
+26.6 °C
apmācies

“Balto tēvu” klosteris Aglonā

Savu lielo popularitāti starp ticīgajiem Aglona iemantojusi ar Dievmātes svētbildi, kura spējot darīt brīnumus. Taču aizsākums Aglonas svētvietai ir agrāk, kad Latgalē ienāk dominikāņu mūki – jeb “Baltie tēvi”, kā tos nodēvē A. Rupainis savā vēsturiskajā romānā “Baltie tēvi”, un nodibina klosteri.

Par mūku ierašanos Aglonas apkārtnē ir kāds vēstījums, ko laikraksts “Jaunā Nedēļa” publicē 1926. gadā: “vēl priekš trim, četriem gadu simteņiem šajā, to laiku starp poļiem, vāciem, zviedriem un krieviem nemitīgi noritošā kara darbībā izpostītā tuksnešainā apgabalā, kurā nepazina nekādas varas, izņemot katrreizējo pārspēku, kur ļaudis bija palikuši viens otram kā zvēri, franciskāņu mūki toreizējos šeit dziļos mežos ierīkoja no egļu un priežu zariem paslēptuvi, kura noderēja par apmešanās vietu tiem mūkiem, kas veda starp vietējiem iedzīvotājiem latviešiem misiones darbību, kā arī tiem, kas mēroja tālāku ceļu uz ziemeļiem, nākdami no tā laika klosteru centriem, kas atradās tā laika Lietuvas un Polijas robežās”.

Ir zināms, ka Rušonas un Cirīšu ezera apkārtnē kādreiz atradušās vecākās muižas Latgalē, uz kuru zemes tika veidots dominikāņu klosteris. Pēc plašo Rušonas muižas īpašumu sadalīšanas, Viškovas un Bērzgales (citviet minēts Putānu novada) muižu īpašumus mantojusi Ieva-Justine Selicka, kas vēlāk apprecējusies ar bagātu bajāru Dadzibogu Šostovicki. Kad viņas dēls kļūst par dominikāņu ordeņa mūku, Ieva-Justīne Šostovicka daļu īpašuma nolemj ziedot dominikāņu ordeņa mūkiem ticības izplatīšanai un stiprināšanai. Aglonas klostera dibināšanai un baznīcas celšanai 1700. gadā viņa dāvina Viškovas muižu ar 90 apkārtnes zemnieku mājām, tā nodrošinot Aglonas klosterim, baznīcai un 12 dominikāņu mūkiem iztiku uz mūžīgiem laikiem. Dibināšanas akts zemes grāmatās apstiprināts 1700.g. 25. maijā, un tajā uzskaitītas 18 apdzīvotas vietas ar 90 zemnieku sētām. Kā atlīdzību labvēlīgajai muižniecei Ievai-Justinei Šostovickai – Aglonas klostera dibinātājai, dominikāņu mūki uz mūžīgiem laikiem apņemas katru nedēļu noturēt 4 sv. Mises: pirmdienās par dāvinātājas vecākiem, trešdienās par viņas vīru, piektdienās par pašu Ievu-Justīni Šostovicku un sestdienās par viņas bērnu un pēcnācēju dvēselēm.

Pirmā koka baznīca Aglonā iesvētīta 1751. gadā, bet 1762. gadā dominikāņu mūki nolēmuši celt mūra baznīcu – Latgales novada katedrāli. Baznīcas būvi uzsāka 1868. gadā vecās koka baznīcas vietā. Pie klostera atradās labi iekopts, liels augļu dārzs, skaists parks ar celiņiem, krāšņuma krūmiem un daudzveidīgiem kokiem – liepām, kļavām, bērziem, eglēm, priedēm un 3 zivju dīķiem. Klostera dārza ziemeļaustrumu stūrī, tāpat kā šobrīd atradās sēravots, kura dziednieciskās spējas 1820. gadā atklāja klostera priors A. Juškevičs.

Klostera mūkiem strādājot misionāru darbu un mācot savās skolās bērnus un jaunatni, bija nepieciešamas bibliotēkas un arhīvi. Jau 13. gs. slavenais filozofs un teologs – dominikāņu ordeņa tēvs Akvīnas Toms rakstīja: “Klostera patiesā dārgumu krātuve – bibliotēka, bez kuras tas ir kā virtuve bez katla, galds bez ēdiena, aka bez ūdens, upe bez zivīm dārzs bez puķēm, maks bez naudas”. Klostera bibliotēkā grāmatas latīņu, poļu, franču un vācu valodās. Aglonas klosrterī grāmatas glabājās stikla skapjos, kas bija pagatvoti šim mērķim, arī dokumenti un darbvedības papīriem par viņu pastāvēšanas laiku. Par Aglonas dominikāņu bibliotēkas saturu un plašumu ir ziņas no 1770. gada. Toreiz bibliotekā bijuši 177 sējumi latīņu un poļu valodā. 1818. gadā Aglonas dominikāņu bibliotēkā sējumu skaits pieaudzis līdz 334. 19. gs. nelielu bibliotēku (151 grāmata) un arhīvu dominikāņi bija iekārtojuši arī Rušonā, kur tie bija apmetušies 1766. gadā.

Aglonas klosteris uzturējis arī skolu, par kuru ziņas pieejamas jau no 1806. gada. Klosterī mūki mācījuši apkārtnes 9-11 bērnus, rūpēdamies arī par viņu uzturu un apģērbu. 1820. gadā klosteris nodibināja garīgo semināru, kurā mācības pasniedza 2 profesori.

Foto: Ieva-Justīne Šostovicka, “Jaunā Nedēļa”, nr. 40

Foto: Dadzibogs Šostovickis, “Jaunā Nedēļa”, nr. 40