Māte Terēze no Kalkutas savā dienasgrāmatā rakstīja: „Kādu dienu es gāju pa Londonas ielām un ieraudzīju labi ģērbtu, bet nedaudz iereibušu vīrieti. Viņš izskatījās tik skumjš un nožēlojams. Es piegāju viņam klāt, paņēmu viņu aiz rokas un sacīju: „Kā tu jūties?” Viņš paskatījās man acīs un atbildēja: „Ak, cik sen es neesmu jutis cilvēka rokas siltumu!” Pēc brīža viņa seja atplauka un pārvērtās.”
Jau kopš neatminamiem laikiem ir zināms, ka fizisks pieskāriens ir viens no mīlestības izpausmes veidiem. Pēc neskaitāmiem pētījumiem attiecībā uz bērna personības vispusīgu attīstību varam secināt, ka bērniem, kurus apskauj, samīļo un skūpsta, ir veselīgāka jūtu dzīve un pozitīvāka pasaules uztvere nekā tiem, kurus ilgāku laiku atstāj bez fiziskas saskarsmes. Dažiem pieskāriens ir galvenā mīlestības valoda un bez tā viņi jūtas nemīlēti. Fizisks pieskāriens ir spēcīgs un svarīgs līdzeklis, lai izteiktu un apliecinātu tuvākajam savu mīlestību.
„Pirmo trīs minūšu” noteikums
Ir tā saucamais „pirmo trīs minūšu” noteikums, kas būtu jāzina ikvienam vecākam! Šis svarīgais noteikums balstās idejā, ka tuvinieks (sieva, vīrs, bērns) vienmēr tiek sagaidīts ar tik lielu un patiesu prieku, it kā būtu satikts draugu, kurš nav redzēts jau daudzus, daudzus gadus. Nav svarīgi, cik laika ir pagājis kopš pēdējās tikšanās. Parasti visā, kas bērnam ir uz sirds, viņš dalās pirmajās sastapšanās minūtēs, un tieši tādēļ ir svarīgi nepalaist garām šo laiku. Tādēļ, pārnākot mājās no darba vai arī izņemot bērnu no dārziņa vai skolas, uzreiz pietupies bērna acu līmenī, apskauj un samīļo viņu un saki, ka esi pēc viņa noilgojies. Tev ir šīs dažas minūtes, lai pajautātu par dienas notikumiem un uzklausītu viņu. Tikai pēc tam tu vari darīt citas lietas. Te svarīgs nav laika ilgums, bet gan emocionālā tuvība. Reizēm daži sirsnīgas sarunai veltīti mirkļi bērnam nozīmē daudz vairāk nekā vesela diena pavadīta kopā ar vecākiem. Tas, ka mēs visu laiku steidzamies un esam norūpējušies, noteikti nedara mūsu bērnus laimīgākus un priecīgākus, pat ja domājam, ka to visu darām viņu labklājības dēļ.
Šis „pirmo trīs minūšu” noteikums attiecas ne tikai uz bērniem, bet arī uz laulāto draugu.
Pieskāriena valoda
Lietojot šo mīlestības valodu attiecībā uz bērnu, vispopulārākais veids kā izpaust savu mīlestību ir apskāvieni un skūpsti. Ir arī citas izpausmes – tētis var uzsviest gaisā savu gadu veco dēlu vai meitu, vai arī griezt virpulī septiņgadīgo meitu. Mamma var paņemt klēpī trīsgadīgo bērnu un lasīt viņam pasaku vai lūgt lūgšanu. Pētījumi ir atklājuši, ka zīdaiņi, kuri bieži tiek auklēti klēpī, pieglausti un skūpstīti, ātrāk un labāk attīstās un ir emocionāli stabilāki nekā bērni, kuriem ilgāku laiku nebija iespējas fiziski kontaktēties ar otru cilvēku. Pirms vēl bērns sāk saprast vārda mīlestība nozīmi, viņš jūtas mīlēts. Apskāvieni, bučas, paijāšana, rociņas turēšana ir veidi, kā bērnam izteikt savu mīlestību. Grāmatā „Piecas mīlestības valodas” Gerijs Čepmens apliecina, ka lielākā daļa bērnu un pusaudžu uzvedības problēmu sakņojas tukšā mīlestības tvertnē. Nekad nav par vēlu izrādīt mīlestību. Kad ģimenes locekļi sāk runāt cits cita mīlestības valodā, ģimenes emocionālais klimats ievērojami uzlabojas.
Bērnam augot, viņa nepieciešamība pēc fiziskas saskarsmes nemazinās. Kā zēniem, tā meitenēm vienādi nepieciešams maigums. Emocionāla attieksme pret bērnu viņa attīstībai nevis kaitēs, bet tieši otrādi – nāks par labu viņa pašvērtības un seksuālās identitātes nostiprināšanai. Fiziska saskarsme ar vecākiem nepieciešama gan jaunākā vecuma bērniem, gan arī pusaudžiem.
Pieskārieni pusaudža vecumā
Parasti mazu bērnu bieži apskauj, samīļo, sabučo, ņem rokās, sēdina klēpī, taču paaudzies dēls vai meita diemžēl nesaņem nepieciešamo ikdienas maiguma devu. Tētis, kas mazo meitu ir nēsājis uz pleciem, ucinājis klēpī, apskāvis, glāstījis un maigi skūpstījis, viņas dzimumgatavības periodā piepeši pārtrauc šos žestus. Zināmā mērā tas ir normāli. Meita kļūst pieaugusi, pret viņu vairs nedrīkst izturēties kā pret mazu bērnu. Tēvam attiecībā pret paaugušos meitu jāatrod jaunas maiguma formas, kas būtu pieņemamas gan meitai, gan tēvam, gan apkārtējiem.
Ar dēliem situācija ir līdzīga, kaut gan problēmas būtība ir pavisam cita. Pusaudzis neļaus sevi samīļot, apskaut, noglāstīt, jo tas viņam nepiestāv. Tomēr tajā pašā laikā viņš vēlas saskarsmi ar tēvu. Tēvam jāatrod jaunas pieskārienu formas, lai apmierinātu viņa emocionālo vajadzību pēc šīs mīlestības valodas. Viņš var uzsist dēlam uz pleca, pabužināt matus vai, piemēram, pacīnīties ar savu pusaudzi. Tēvam savā dienas grafikā jāieplāno laiks, kas tiek veltīts bērniem, lai sarunātos, būtu kopā un vienkārši dalītos mīlestībā.
Savukārt mātei jāatceras, ka viņai nav jāapskauj un jāsamīļo savs pusaudzis dēls viņa vienaudžu klātbūtnē. Ja vecāki grib savu pusaudzi meitu laikus sagatavot ieiešanai pieaugušo dzīvē, tad viņiem nav jāvairās no apskāvieniem. Lielākajai daļai meiteņu, kurām dzīve ir izdevusies, ir bijuši mīloši un atbildīgi tēvi. Pusaudze meitene ļoti vēlas būt sava tēva (arī vectēva vai krusttēva) apmīļota. Var arī gadīties, ka brīžiem bērni izvairās no tiešas fiziskas saskarsmes. Taču mīlošu roku pieskāriens ir viena no spēcīgākajām mīlestības valodām, un iemācīties to var katrs.
Pieskāriena nozīme grūtā brīdī
Ikviens cilvēks savā dzīvē piedzīvo dažādas krīzes. Tādos brīžos mēs gandrīz instinktīvi apskaujam otru. Kāpēc? Jo fiziskais pieskāriens spēcīgāk par vārdiem izsaka mīlestību, tuvību un atbalstu. Grūtā brīdī vairāk par visu mums nepieciešams justies pieņemtiem un mīlētiem. Ne vienmēr mēs varam izmainīt notikušo, bet varam to izdzīvot un izturēt labajā, ja jūtamies mīlēti. Kāds gudrais ir teicis – ja tu nevari mainīt situāciju, tad situācija var izmainīt tevi, jo tu vari to pārvērst par savu personīgo triumfu.
Pirms daudziem gadiem dzirdēju šādu notikumu. Maza meitenīte atnāca mājās no savas kaimiņienes, kurai nesen bija traģiski nomirusi deviņgadīga meitiņa. Tētis viņai jautāja: „Kāpēc tu tur gāji?” Meitene atbildēja: „Lai mierinātu šo nabaga sievieti.” „Tu taču esi vēl tik maza, kādā veidā tu varēji viņu mierināt?” „Es apsēdos viņai uz ceļiem un raudāju kopā ar viņu.”
Ir tādas situācijas, kad mūsu vārdi var neizteikt gandrīz neko, pat var būt lieki, taču mūsu klātbūtne un apskāvieni apliecinās otram mūsu rūpes un sniegs atbalstu bēdās. Krīzes brīži dod mums labu iespēju izpaust dziļu un patiesu mīlestību. Tavs maigais pieskāriens laulātā drauga, bērna, radinieka atmiņā saglabāsies vēl ilgi arī pēc krīzes. Taču tas, ka tu neapskāvi un nesniedzi atbalstu, iespējams, nekad netiks aizmirsts.
Dialoga māksla
Fizisks pieskāriens var veidot vai arī izpostīt attiecības. Tas var izteikt gan mīlestību, gan naidu. Piemēram, mūsu sabiedrībā rokas paspiešana nozīmē atvērtību attiecībā uz līdzcilvēku. Ja kāds atsakās paspiest otra roku, tas nozīmē, ka šo cilvēku attiecībās kaut kas nav kārtībā, ir kāds aizvainojums.
Man atmiņā ataust stāsts par studentu rekolekcijām, kurās priesteris, kurš tās vadīja, jauniešiem pirmās dienas vakarā sacīja: „Kad jūs šodien pārnāksiet mājās, apskaujiet un samīļojiet savu tēti un mammu.” Nākamajā tikšanās reizē viņš jautāja: „Kurš no jums samīļoja savu mammu?” Apmēram 80 % studentu teica, ka viņi to darījuši. Bet uz jautājumu: „Kurš no jums apskāva un samīļoja savu tēti?” pozitīvi atbildēja tikai 30 % jauniešu.
Ja mēs nevaram paspiest roku savam tēvam vai mammai, nevaram tos samīļot, tas nozīmē, ka nesam sevī apslēptu aizvainojumu, dusmas, nepiedošanu, varbūt pat vainojam viņus savās neveiksmēs. Katehēzes mācībā, kas tika veltīta ģimenes tēmai, pāvests Francisks atzina: „Ja mēs neprotam lūgt piedošanu, tas nozīmē, ka neprotam arī piedot. Mājās, kurās nelūdz piedošanu, sāk pietrūkt gaisa kā sastāvējušos ūdeņu tuvumā. Daudzu ievainojumu iemesls ģimenēs ir šī svarīgā vārda „piedod man” aizmiršana.” (Vatikāns, 13.05.2015)
Latvijas bīskapu „Ad limina apostolorum” vizītes laikā pāvests, runājot par attiecībām ģimenē, atgādināja par piedošanas un izlīgšanas svarīgumu laulāto starpā. Svētais tēvs sacīja: „Laulātie bieži vien strīdas un reizēm „lido trauki”. Tā nav problēma. Tāda ir cilvēka daba. Galvenais, lai viņi nekad neaizietu gulēt, neizlīguši! Nekad! Ja viņi nesamierinās, tad nākošajā dienā rūgtums tikai iet dziļumā, kļūst aizvien smagāk, lietas kļūst sarežģītākas un nocietinās sirds. Lai panāktu samierināšanos un izlīgšanu, nav vajadzīgs daudz vārdu, bet pietiek ar vienu glāstu vai apskāvienu.” (Vatikāns, 11.06.2015)
Tas ir ļoti būtisks padoms mums visiem: Nekad nenoslēdziet dienu, neizlīguši mieru ģimenē! Atcerēsimies, ka tomēr daudz vieglāk un labāk ir celt dialoga tiltus, nekā sarūgtinājuma mūrus!
Priesteris Andris Ševels MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
