20. gs. 70. gados Rēzeknē par ekskursiju vadītāju strādāja Viktors Trojanovskis (1940–2006), kuru mēs zinām arī kā literātu un novadpētnieku. Viņš tolaik veidoja arī Rēzeknes vietējos radioraidījumus, kurus varēja dzirdēt pa radiotočkām. Bija padomju gados pa dzīvokļiem un iestādēm izstaipīti vadi, pie kuriem varēja pieslēgt ierīci un klausīties retranslācijas, dažus autorraidījumus un kaut kādus oficiālus paziņojumus.
Vienā no šādiem radioraidījumiem Viktors Trojanovskis stāstīja par Franciska Varslavāna dzīvi un daiļradi1. Arī par to, ka nākamā mākslinieka tēvs Ignats bija kurpnieks2 un daudzbērnu ģimene dzīvoja tumšās pagrabtelpās, kurās Fraņa, vēl bērns būdams, sāka jau zīmēt.
2021. gada vasarā tika atklāta jaunā pludmale un promenāde gar un ap Kovšu ezeru. Ja ejam gar nojaukto spasalku, aizmugurē bijušajam veikalam iz Oktjabrskuos, mēs varam iztēloties, ka kaut kur te, kur Kovšu ezers „savus ūdeņus šūpoja gandrīz vai pie pašiem mājas logiem”3, dzīvoja, kā daži apgalvo, šis dižākais latgaliešu gleznotājs.
Cara laikos tagadējā V. Seiles (tolaik – Spaskaja) iela nesākās laukumiņā pie Kultūras nama, bet gāja taisnā līnijā no kalna lejup, tad caur tagadējo „Goru” un tālāk līdz Kovšu ezeram. Pie ezera krasta tā gandrīz 90 grādu leņķī savienojās ar Kovšu ielu, kura
bija tagadējās Kuldīgas (tolaik – Pirmās zaldātu) ielas turpinājums4.
Spaskaja iela Rēzeknes upi šķērsoja apmēram tagadējā tilta, kas pirms „Gora”, vietā. Agrākos laikos te tilta nebija, bet bija brasls. Šobrīd šis vārds praktiski nav aktuāls, jo ūdeņu šķērsošana pa brasliem diezin vai ir paredzēta Ceļu satiksmes noteikumos. Līdz pat 20. gs. 70. gadiem pilsētā laipu un braslu bija daudz vairāk nekā tiltu pār upi.
1922. gadā Latvijas Republikas Ministru prezidents bija Rēzekni labi zinošais Zigfrīds Anna Meierovics, viņš 1922. gada 26. oktobrī izdeva „Noteikumus par Rēzeknes pilsētas robežu paplašināšanu"5, kuru rezultātā pilsētas administratīvā teritorija būtiski pieauga – i viss Kovšu ezers tagad bija pilsētai, i dzelzceļa stacijas Rēzekne I un Rēzekne II ar apkārtējo zemi, par pilsētu kļūst arī daļa no Pleikšņu, Lielo Garanču, Podgorodjes, Kļovu sādžām u. c.
Tikai profesionāļi pateiks, vai upīte, kura iztek no Kovšu ezera un ietek Rēzeknes upē, ir dabiskas izcelsmes vai cilvēka roku darbs. Veci cilvēki to sauca Siņicinka vai Siņica, jo tā ietecēja un darbināja Siņicinu dzimtai piederošās dzirnavas. Es šo ēku atceros kā Maizes kombinātu, kurā darbs ritēja trijās maiņās, kur pa vārtiem iebrauca vai izbrauca speciālas automašīnas – hlebovozi. Naktī pāris reizes, ejot pa Brīvības ielu un smaržu valdzināts, biju tajā ceptuvē iegriezies un palūdzis batonu, radziņu vai saiku. Atceros „Aldonas" laikus, arī pazīstamus zemessargus, pie kuriem te varēja ieiet ciemos.
Arī šobrīd te cep maizi. Un ne tikai. Te tāds ēku komplekss, kur ciparam 14 klāt vai puse alfabēta. Kartē še tekošai upītei oficiāls nosaukums ir Kovšupe6. Tāpat kā citas upītes diapazonā no Brīvības ielas kalna līdz slavenajai Ērgļa aptiekai, arī šī upīte vienā brīdī pazūd caurtekās un trubās, lai ietecētu kaut kur Rēzeknes upē. Tāda īsta spēle – atrodi, kur tā upīte pazuda!
Mana mamma visu mūžu nostrādāja par pārdevēju – i Rēzeknes pilsētas tirdzniecības pārvaldes, i Rēzeknes rajona Patērētāju biedrību savienības veikalos7. Vairākus gadus8 arī autoveikalā – GAZ 53 ar kravas kasti. Autolauka drundulēja uz pašām attālākajām Rēzeknes rajona vietām! Jau no tiem laikiem zināju tādus Losus, Ladušus, Krjukus, Kašus u.c.
70.–80. gados vai katru nedēļu tika svinēti profesionālie svētki. Laikam nebija tādas profesijas, kurai nebija savas svētku dienas. Jūlija pēdējā svētdiena bija Tirdzniecības darbinieku diena. Mana mamma un krustmāte9 strādāja šajā sfērā, tādēļ jūlija pēdējās svētdienas man ir spilgti palikušas atmiņā. Arī jūlija trešās svētdienas, kad bija kapusvētki Ozolmuižas Vecajos un Jaunajos kapos. Un arī augusta pirmā svētdiena, kad bija Dzelzceļnieku diena – šajā nozarē strādāja mūsu radinieki Vicka un Mecka, savulaik arī mans vectētiņš.
Tirdzniecības darbinieku dienā dažreiz deva dāvanas10, arī pāris reizes biju paņemts ekskursijās. Atceros braucienu LAZ-Turistā uz Kijevu – brezenta telšu sliešanu Dņepras krastos, līdzpaņemtās ģitāras, dziedāšanu pie ugunskura.
Mammai bija paziņas dažādos veikalos. Arī veikalā-bāzē Ezeru ielā 24, kurš atradās, ja tā var teikt, Kovšu ezera tālajā krastā. Ļoti cienījams veikals bija! Te i krāsainie televizori, i velosipēdi, i ruberoīds... Deficīta laikos, ja iepriekš pačukstēja, to deficītu te varēja dabūt!
Ezeru iela sākas pie stacijas Rēzekne I un aizvijas gar Kovšu ezeru līdz Rēzeknes-Daugavpils šosejai. Agrāko laiku kartēs un vecās šiltēs var redzēt, ka tā ir Ezeru iela, daudzskaitlī. Iespējams, tādēļ, ka ielai otrā pusē netālu arī ir ezeriņš – pie bijušās Putnu fabrikas.
Gar to Putnu fabriku tecēja maziņa upīte, kura ieplūst Kovšu ezerā. Ja vējš bija no Tēvinānu puses, Kovšu ezera pludmalē smirdēja pamatīgi. Atceros to iftīgo smaržu – kaut kāds amonjaka, kombikorma un vistu kaku kokteilis11!
Pie Kovšika atpūtnieki bija vienmēr. Prestižāk, protams, bija aizbraukt uz Šķeņevu, Rāznu, Gaiduļiem vai Vertukšni, bet arī ezeru pilsētas centrā ūdens un saules fani nesmādēja.
Padomju gados peldēšanās un sauļošanās bija teju augstākā atpūtas forma – ko citu vēl darīt atvaļinājumā? Augstāk par Rāznu varēja būt plunčāšanās Jūrmalā, Jaltā vai Gagros, slēpošana Dombajā vai slidošana Medeo, bet, ja notika brīnums – tūrisma brauciens uz Bulgāriju vai Poliju. Ja VDR vai Ungārija – tad vispār super!
Jo biji tumšāk nosauļojies, jo skaistāk un veselīgāk tas skaitījās. Pludmalē varēja sevi parādīt, uz citiem paskatīties. Jau 80. gadu sākumā dzirdēju leģendas par Vecāķu pludmali, daudz pārsteigumu un piedzīvojumu ir piedzīvots arī Kovšu ezera krastā.
Latgalē ir vairāki ezeru nosaukumi, kuri atkārtojas, proti, dažādās Latgales malās ir ezeri ar vienu un to pašu nosaukumu (Ilgas, Sološu, Bižu u.c.), kur nosaukums raksturo šīs ezeru grupas būtiskāko ainaviski ģeogrāfisko īpatnību.
Kovšu, Košu ezeri parasti atrodas ļoti tuvu kādai lielai upei, pie tam ezeru un šo upi savieno grāvis, upe vai kanāls. Tā tas ir ar ezeru, kurš savienots ar Daugavu un atrodas pie Līksnas u. c. Parasti ūdens notek no ezera uz upi, bet plūdu situācijās (vai arī kādreiz senos laikos) ūdens varēja tecēt arī pretēji – no lielās upes uz ezeru.
Es neesmu makšķernieks, tādēļ ne par šī, ne arī par kāda cita ezera lomiem neko nevaru pateikt.
Kad bija aukstas (esmu dzirdējis lausku!) un sniegainas (uz slēpēm no decembra līdz marta vidum!) ziemas, uz Kovšu ezera notika rikšotāju sacensības12. Tās tika sīki aprakstītas, pat apdziedātas dzejā u.c. „Tīkamas gleznotāja acij ir tradicionālās rikšotāju sacīkstes uz Rēzeknes ezera ledus, kurās arvienu sarodas ļoti daudz apmeklētāju no visām Latgales novada malām”13.
20. gs. 30. gadu otrā pusē Kovšu ezeru sauca par Rēzeknes ezeru, taču pēc kara šo ezeru atkal sāka saukt pa vecam.
Biju no vecākiem cilvēkiem par tām zirgu skriešanas sacensībām dzirdējis, bet pats savām acīm tādas neesmu redzējis14. Ā, redzēju uz Kovšu ezera skijoringa sacensības. Bija tajos laikos tādi neparasti sporta veidi, piemēram, Ādažos esmu redzējis motobolu.
Ar Kovšu ezeru man saistās viena no atmiņas neizdzēšama epizode. Es ar Jāni 1990. gadā stāvēju pussalā, bija kādi 9 no rīta, brīnījāmies, kurš ezerā ir iemetis volejbola bumbu, kura te attālāk peld. Pēc kāda laiciņa tā bumba piepeldēja tuvāk, mēs ieskatījāmies un sapratām – slīkoņa galva. Esmu redzējis daudzas nāves un daudzus miroņus, bet šī atmiņu drumstala, lai kā arī es cenšos, no manas atmiņas nekādi neizplēn. Kad stāvu šī ezera krastā, atkal un atkal redzu viļņus, pīles un to bumbu.
1 Movelis I. Mākslinieka jubileja // „Znamja Truda", 24.12.1974.
2 Arī pulksteņu remontētājs, galdnieks u.c.
3 V. J. Meklējot un atrodot sevi // „Dzimtenes Balss", 22.11.1979.
4 Man stāstīja, ka tas celiņš uz pludmali ir no tiem Kovšu ielas laikiem. Arī to, ka tur bija kalns, to izeju izveidoja tikai 20. gs. 60. gados.
5 Noteikumi par Rezeknes pilsētas robežu paplašināšanu // „Likumu un Valdības Rīkojumu Krājums", 12.12.1922.
6 Ne Kovšupīte, bet īsti un pamatīgi – Kovšupe. Tas tiem, kuri to atļaujas saukt par grāvi!
7 Vēlāk arī privātos veikalos un ēstuvēs – Vecajā tirgū, pie Pilskalna u.c.
8 20. gs. 80. gados.
9 Taisīja revīzijas veikalos.
10 Tas raipatrebsajuza kantoris bija modernā divstāvu ēkā A. Upīša ielā.
11 Ja vēl vējš paķēra smirdoņu no Ritiņu izgāztuves, kura bieži arī dega un dūmoja, ar elpošanu Rēzeknes pilsētas dienvidu pievārtē bija galīgi švaki.
12 Maslenikova kalnā varēja sastāties un noskatīties uz to kā grieķu amfiteātrī!
13 Erlachs I. Rēzeknes mākslinieku grupas darbu skate Rīgā // „Daugavas Vēstnesis”, 18.02.1944.
14 Reizes desmit esmu redzējis zirgu skriešanu vasarā pa apli – Voronovā, Kaunatā, pie Dagdas u.c.
