Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 19. septembris
Svētdiena
Muntis, Verners
+7.7 °C
apmācies

Tautas pils

Apmēram šeit kādreiz atradās Rēzeknes Saviesīgā biedrība. Tie vēl bija cara laiki, kad biedrību dibināšanai bija jāprasa gubernatora atļauja – lai rīkot balles, kopīgu tējas dzeršanu, organizēt koncertus un teātra izrādes.

Jaunizveidotajā valstī te darbojās Rēzeknes Latviešu biedrība. Vecais nams palika par šauru, to pārbūvēja. Te nopelni gan Francim Kempam (1876–1952), gan vēl vairāk arhitektam Pāvilam Pavlovam (1882–1977).

Jaunā ēka – Latgolas Tautas piļs – ļoti svinīgi tika atklāta 1929. gada 17. novembrī. Zinātnieks Jānis Krastiņš raksta, ka „dažādā veidā interpretēti Art Deco formālie elementi vai vienkārši Art Deco estētikai atbilstošā izjūtā izkārtotas detaļas, kas patapinātas no klasisko formu arsenāla"1, ir raksturīgas šai ēkai.

Šobrīd tiek plānota restaurācija. Jācer, ka pēc tās ēka atgūs sākotnējo veidolu, sākotnējo nosaukumu, sākotnējo uzrakstu frontonā. Nu ļoti, ļoti maz ir Latgalē ēku ar Art Deco stilistiku!

Virs ēkas viena gala ir stiklots tornītis ar smaili. Esmu dzirdējis dažādas versijas par šo ēkas struktūrelementu. Skatu tornis, lai no augšas varētu baudīt pilsētas skatus. Maza observatorija, kur bija neliels teleskops, lai skatītos zvaigznēs. Arhitektoniski akcentēta konstrukcija, virs kuras mastā uzvilkt karogu. Vieta griestos virs skatuves, kur iekārt un stumdīt dekorācijas.

Bija divas reizes, kad man atļāva tajā tornītī uzkāpt un apskatīties. Iespējams, ka tas pilda vairākas funkcijas vienlaicīgi. Iespējams, ka tam ir tikai estētiska funkcija – grezno ieejas durvju fasādi nolīdzsvarot ar pamanāmu elementu virs jumta otrā ēkas galā, šādi iezīmējot ēkas garumu – kāpnes un durvis vienā pusē, bet pa diagonāli otrā galā stiklots tornītis ar smaili virsū2. Kā īstai pilij! Sākumā tā tiešām arī izskatījās kā pils – vidus daļa bija daudz zemāka, bet stiklotais tornītis vainagoja it kā augstu sargtorni kādas senatnīgas pils aizsargsienu stūrī. Ne velti atklāšanā tika izrādīta Franča Trasuna luga ar atbilstīgu nosaukumu!

Daudz un dažādi pasākumi te ir bijuši!

„Sākot ar š. g. 7. septembri Rēzeknē, Tautas pilī, darbojās kino. Par kino direktoru -rīkotāju iecelts Mamonovs.”3

A. Mamonovs bija fotogrāfs, daudzās viņa fotogrāfijās redzams šis daiļais nams un tā apkārtne. Vācieši Tautas pilī ierīkoja zaldātu kinoteātri un sapulču zāli. Līdzīgi bija arī ar Vienības namu Daugavpilī. Abas šīs ēkas cieta no padomju aviācijas uzlidojumiem 1944. gadā.

Latgales Tautas pils, pārsaukta par Kultūras namu, „rēzekniešu pašu spēkiem no drupām“4 atjaunota 1946. gadā. Tā bija viena no pirmajām nozīmīgajām ēkām, kura pēc kara tika sakārtota un sāka funkcionēt.

1997. gada rudenī še notika Latgales Pētniecības institūta kārtēja konference. Darbojās kafejnīca pirmajā stāvā – pretī ieejai ne slīpajā, bet taisnajā zālē. Viena latgaliešu dzejniece ļoti oriģināli izskaidroja, kas ir bohēma, ilustrējot to ar turpat pie galdiņa akvārijā peldošām zivtiņām.

Šajā namā aizsākās i Andrejdīnas, i Boņuki.

Šajā ēkā no pirmsākumiem līdz pat šodiendienai darbojas Rēzeknes Tautas teātris. 20. gs. 70. gadu sākumā Pēteris Jurciņš sacerēja dzejoli „Tēvu aka”, kurš veltīts Rēzeknes Tautas teātrim.

„Kalnā aka –

zemes dziļums sāpīgs,

debess dziļums

zils un nesalāpīts.

Liels un nesalāpīts –

bez nevienas šuves.

Aizies nabags,

kas to neieguvis.

Aizies spilvās,

tur, kur atbalss mānās...

Akas debess –

te var smelt bez lāpīšanās.

Pārstādiet man

zilo akas sirdi:

man

bāras dvēseles būs jāpadzirdī"5.

Šis ir tāds netipisks Pētera Jurciņa dzejolis – vispārīgs, bez konkrētām detaļām, jokošanās un ierastā melodiskuma. Diezin vai šis dzejolis varēja kļūt par Rēzeknes Tautas teātra himnu, taču ieskicē mākslas sūtību tas ļoti labi – no dzīlēm ņemt, izslāpušajiem dot!

Rēzeknes Tautas teātra darbība galvenokārt asociējas ar divām personībām – Antonu Varslavānu un Māru Zaļaiskalns.

1988. gadā vēstuļu diskusijā par latgaliskā vietu skolās, kultūrā un sabiedrībā Antons Varslavāns dalās savās pārdomās, kā arī izstāsta vienu noslēpumu: „Jā, latgaliešu dialektu jāsaglabā, ir jāpadomā, kā to izdarīt. Taču ne mācīt bērnus latgaliešu dialektā skolā. Vienu varu droši teikt – mūsu īpašais akcents daudz nepatīkamu mirkļu sagādā, tiklīdz mēs nokļūstam aiz Latgales robežām. Tā ir objektīva realitāte un ar to ir jārēķinās. Man, piemēram, jaunībā bija visas iespējas kļūt par aktieri, bet par šķērsli kļuva... akcents”6.

Trešā pasaules latgaliešu saieta laikā Rēzeknes pilsētas kultūras namā pirmizrādi7 piedzīvoja Rēzeknes Tautas teātra latgaliešu dzejas izrāde „Piļsātā nikod napalīk tymss". Režisore Māra Zaļaiskalns, scenogrāfe Ināra Apele, komponiste Ilona Rupaine, bet izrādē piedalījās vīru koris „Graidi”. Tā ir šī teātra specifika – nebaidīties no poētiskām un filozofiskām izrādēm, daudz piedomāt pie mūzikas, tērpiem, gaismām.

Rēzeknes Tautas teātra izrādi es pirmoreiz redzēju 1984. vai 1985. gadā. „Mēs visi no Billerbijas", draiska džinsotu un garmatainu jauniešu skatuviska spēle, kurai pamatā ir Astrīdas Lindgrēnas daiļdarbs. Šajā izrādē piedalījās pāris mani paziņas, es īsti nevarēju saprast — kāds prieks vai labums brīvā laikā iet uz mēģinājumiem? Atbildes meklēšana uz šo jautājumu bija viens no apstākļiem, kādēļ es nopirku biļeti un aizgāju uz šo izrādi. Otrs apstāklis – „Credo" dziesmas! Tobrīd „Credo" bija ļoti populāri – desmitiem koncertu visās vietās, nemitīgi skan pa radio. Rēzeknieši bija uztaisījuši parodiju par viņiem, muzikanti to noskatījās, tālāk bija kopīgs tusiņš visu nakti un draudzība daudzu gadu garumā.8 „Credo" speciāli izrādei „Mēs visi no Billerbijas" sarakstīja dziesmas un mūziku!

Tajos laikos es sapazinos ar KN skaņotāju un gaismotāju Antonu, kuru visi sauca par Honzu.

Līdz armijai man reti gadījās būt disenēs DeKā — tā toreiz jaunieši sauca šo vietu. Populārākas bija disenes parkā. Bet biju arī Kultūras namā. Attaisi ārdurvis, tad uz priekšu kreisajā pusē lodziņš, kur varēji nopirkt biļeti. To parādi pie otrajām durvīm, tad tevi ielaiž kolonnotā telpā, pa kuru var aiziet līdz trešajām durvīm un beidzot nokļūt parketotā zālē.

Pilsētā disenes sākās astoņos, dažreiz deviņos un bija līdz vienpadsmitiem. Tad mēs ar kaut kādu transportu devāmies uz Liužu vai Sprūževu. No Liužas varēja atbraukt atpakaļ naktī ar vilcienu, bet no Sprūževas lielākā daļa uz pilsētu gāja kājām.

Vieni gāja klusēdami, citi grīlīgā solī. Bet kopīgi noskatījās uz močiem un gaiši zilo, ar taksīša lampiņu vējstiklā moskviču vai kādu sesto žigulīti.

Kad atnācu no armijas, DeKā bija viss pavisam citādi – te pilnā sparā dominēja Uškāna jaunskunga balles9. Cilvēki uz tām brauca no Nagļiem, i Kaunatas, i pat no Ludzas un Varakļāniem! Lai satiktos ar pazīstamajiem, iepazītos ar nezināmajiem, plus, ja bija vēlme, varēja izdejoties līdz septītajiem sviedriem. Līdzīgi kā Daugavpilī „Vārpā”, kur spēlēja Vladislavs Trojāns ar puišiem. Tāds reibuma, cerību un spārnojuma laiks!

1 Jurkāns E. „Uz kalna stāv vientulis ozols, pa pusei jau...” // „Rēzeknes Vēstis", 08.06.2021.
2 Līdzīgi tornīši Latgalē ir arī vēlāku laiku būvēs – virs Vienības nama Daugavpilī, Ezernieku vidusskolas u.c.
3 Rēzeknē // „Daugavpils Latviešu Avīze", 12.09.1941.
4 Soikāns I. Rekonstruēs pilsētas Kultūras namu // „Latgales Laiks", 25.05.2021.
5 Jurciņš P. Tēvu aka // „Karogs”, 1974., Nr.7.
6 Varslavāns A. Jā, latgaliešu.. // „Darba Karogs", 18.10.1988.
7 2012. gada 7. augustā.
8 Kaučers I. Melpomenes un Talijas draugi Rēzeknē // „Latgales Laiks”, 25.05.2018.
9 Rēzeknes pilsētas Kultūras nams aicina.. // „Darba Karogs", 11.03.1989.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.