Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 19. septembris
Svētdiena
Muntis, Verners
+7.7 °C
apmācies

Lielais tilts

Sākumā to sauca par Šosejas, tad par Lielo tiltu. Uzbūvēts tas tika reizē ar lielceļu Sanktpēterburga–Varšava (1836), bija no koka, daudzreiz ira un juka un tikpat daudzreiz tika atjaunots.

1894. gadā dzimušais Jurijs Tiņanovs atmiņās raksta, ka izauga nevis mājā, bet dārzā un uz šī tilta. Atceras Gripinu un aklo Nikolaju – vecenīti un večuku, kuri vienmēr sēdēja pie šī tilta uz zemes. Katru dienu, gadiem ilgi precīzi pulksten divos pāri tiltam gāja vājprātīgais Nikolajs.

„Netālu no mana tilta bija kazarmas. Kad nodeva rekrūšus, piedzērušo klaigas bija dzirdamas visā pilsētā, uz katra stūra pēkšņi ieskanējās un tad atkal kaut kur izgaisa piedzērušo dziesmas. Sievietes slēpās. Rekrūši sasprauda pie cepurēm spalvas. Gorodovoji viņus neaiztika, tie uzbruka tad ar nažiem. Viņus veda uz staciju. Sievas raudāja stacijā.”1

1915. gadā agrā pavasarī Rēzeknes upē sāka iet ledus, pie Šosejas tilta radās sastrēgums, kā rezultātā pilsēta piedzīvoja droši vien katastrofālākos plūdus savā vēsturē. „Plyudi sòces 26 martâ un apjeme dažas zamokas witas, bet 27 martâ, 12 stundês nakti, upe izgoja nu krostim un apjème lelòku pilsàtas daliu. Pilsatas dzeiwòtoji pacite nu plyudim brismigu pùstu: dažas mojas pawysam izjauktas, cytom nurauti jumti, izdauziti lùgi un daudz kuras sabarztas smolkós skombós un t.t. Nu liaužu uperem leidz šam atrosti nusleikuši 10 cylwaki, storp tim 3 mozi barni, 1–3 un 9 godu. Plyudu laikâ liauds glòbes uz jumtim, bet yudins dažós witós ari tur jus daboja."2

Tilti un plūdi ir tādi kā dabiski antagonisti, kuri reizi padsmit gados satiekas nežēlīgā cīņā.

Ja nebūtu tiltu, tie ledus gabali brīvāk izpeldētu cauri. Ja nebūtu tiltu, droši vien nebūtu arī pilsētu. Dažreiz, lai glābtu pilsētu, nodedzina vai uzspridzina tiltu.

Vecā koka tilta vietā jauno dzelzsbetona tiltu iesāka būvēt 1926. gada vasarā3.

Uzreiz pēc izbūves jaunais tilts piedzīvoja īstas ugunskristības. 1927. gada 10. jūnijā „Rēzeknē ir vēl nepieredzēti ūdensplūdi un lietus līst bez mitēšanās. Rēzeknes upe izgājusi no krastiem. Sabojāts dzirnavu dambis un aiznesti Gureviča plosti, kā arī vecais tilts. Aiznesti arī jaunā tilta aizsargi, tā ka tas stipri apdraudēts. Tādi plūdi Rēzeknē nav sen piedzīvoti“4.

1931. gada 22. aprīlī sāka iet ledus un blāķi nonesa Dārzu ielas veco koka tiltu. „Bez iznestā koka tilta ledus aiznesa daudzus žogus, dažas piebūves, bijušās izstādes visas teltis, nolauza telefona stabus, elektrības vadu stabus. [..] Pilskalns tika apņemts no visām pusēm ar ledus gabaliem un ūdeni kā senos bruņinieku laikos.”5

20. gs. 30. gados Lielajam tiltam līdzās bija konfekšu kiosks un degvielas uzpildes stacija. Tik blakus, ka reklāmās vienkārši rakstīja – pie Lielā tilta. Tas saldumu kiosks bija kaut kas līdzīgs Laimas pulkstenim Rīgā – te norunāja tikšanās, ap šo neparasto celtnīti apkārt sēdēja/stāvēja vienmēr daudz cilvēku. Degvielas uzpildes stacija piederēja Īzākam Falkenšteinam.

Īzāks bija veiksmīgs biznesmenis, arī sabiedriski aktīvs cilvēks. Kopā ar ģimeni viņš dzīvoja Ugunsdzēsēju ielā Nr. 4 (blakus Ebreju ģimnāzijai), bet 15. maija ielā Nr. 71 bija viņa koloniālpreču vairum/mazum tirdzniecības veikals, kur darbojās viņa dēls Vitālijs6.

Īzāks Falkenšteins piedzima 1870. gada 5. maijā Rēzeknē (pēc citiem datiem – Krustpilī). Naums Lifšics7 raksta, ka 1941. gada 14. jūnijā bija plānots Īzāku Falkenšteinu deportēt, bet izsūtītāji atļāva „dēlam aizbraukt sava tēva vietā. Viņu nevainīgu pieņēma un nobendēja Vjatlagā, tai laikā, kad lieta bija noformēta uz viņa tēva”8. Vitālijs Falkenšteins (piedzima 1908. gada 14. augustā Rēzeknē) gāja bojā Vjatlagā 1942. gada 30. decembrī9. Īzāks Falkenšteins gāja bojā Rīgas geto, bet citi viņa bērni paspēja evakuēties uz Kirgīziju. Izglābās arī Vitālija sieva – Daugavpilī dzimusī Fanija Lapinska.

Ne reizi vien ir lasīts un dzirdēts, ka 30. gados īpašs šiks bagātu, modernu, izrādīties gribošu vīriešu vidē bija ar motociklu šķērsot šo tiltu ne pa brauktuvi vai ietvi, bet pa gana plato vienu vai otru sāna arku10. Visbiežāk ar vācu NSU vai angļu Nortonu. Vai ar Zündap, Indian, DKW, Harley-Davidson, Ariel, BMW vai kādas citas firmas mocīti, kurus varēja pasūtīt un nopirkt tepat Rēzeknē.

Citi braucēji krita, citiem sanāca. Tad par šo prasmi, izmanību vai veiksmi pilsētā runāja vismaz nedēļu!

Tiltu rašanās un to iznīcība ir cieši saistīta ar transporta ceļu un karu vēsturi. Ja karaspēks atkāpjas, pirmais, ko tas iznīcina, ir tilti. Tā bija obligāta prasība – par tiltu savlaicīgu neiznīcināšanu daudzi karavīri nokļuva tribunālā un zaudēja pat savas dzīvības. Rēzeknes Lielo tiltu atkāpjoties 1941. gadā saspridzināja Strādnieku-zemnieku Sarkanā armija, bet 1944. gadā pabojāja i padomju aviācija, i bēgošais vērmahts.

Šis tilts bija ne tikai galvenais pilsētā, bet arī dalīja to divās daļās. Reti kurš aizdomājās par upes kreiso un labo krastu, visbiežāk atskaites punkts bija pats tilts – pirms tilta, aiz tilta.

Daudzus gadu desmitus tilts bija ielu sākums un beigas. Starpkaru periodā Atbrīvošanas aleja sākās no šī tilta. No tilta uz Daugavpils pusi bija Pulkveža Kalpaka iela. Padomju gados arī tā bija, proti, līdz tiltam bija Oktobra iela, bet aiz tā jau cita – 1. Maija – iela. Tikai padomju vēlajos gados visa cara laiku Lielā Nikolajevskā11 iela (kuru līdz tiltam dēvēja par Dvinskas šoseju, bet aiz tilta par Pēterburgas šoseju) kļuva par vienu ielu ar vienu nosaukumu.

Esmu dzirdējis no viena vecāka gadagājuma cilvēka priekšlikumu, ka vajadzētu atjaunot jaunizveidotās valsts dalījumu un numerāciju. Kā agrāk – uz dienvidiem no tilta Kolpaka iela, uz ziemeļiem Atbrīvošanas aleja.

„Mūsu pilsētā daudz avotu. Vasaras karstumā un ziemas aukstumā plūst uz āru pazemes avotu skaidrā ūdens šaltis Pils ielā, pie 1. Maija ielas tilta, Vipingā...

– Labs ūdens, – saka tie, kas to izmanto.”12 Cik jautāju, man teica, ka tas avots netālu no tilta vēl 70. gados ir bijis, bet tad tā ūdens novadīts pazemē.

Kad tika rekonstruēta Atbrīvošanas aleja, 2011. gadā tika nojaukts vecais tilts un tā vietā uzbūvēts pilnīgi jauns13.

Tilts kļuva vienā platumā ar ielu, tā sānu margās tika iemontēti stilizēti dzirnakmeņi, kuri vēsta par pilsētas sarežģīto, daudzveidīgo pagātni.

Rēzekne ir ne tikai pakalnu, bet arī tiltu pilsēta. Ja pakalni ir septiņi, tad tiltu Rēzeknē ir vismaz 12.

1 Tiņanovs J. Rēzekne, 900-ie gadi... // „Ausma”, 15.06.1958.
2 Kozlowskis E. Plyudi Rèzeknê // „Drywa”, 08.04.1915.
3 Latgola // „Zemnīka Bolss”, 25.09.1926.
4 Pluhdi Reseknê // „Strahdneeku Awise”. 11.06.1927.
5 —ts. Plūdi Rēzeknē // „Latgales Ziņas”, 24.04.1931.
6 Mēģinājis nozagt 500 papirosu // „Daugavas Vēstnesis", 22.01.1940.
7 Dzimis 1923. gadā Rēzeknē, miris 2007. gadā Čikāgā. Ekonomikas doktors, 1999. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Viņa tēvs bija Latvijas brīvības cīņu dalībnieks. Naums Lifšics savulaik mācījās Rēzeknes ebreju ģimnāzijā.
8 Lifšics N. Vergu laiki // „Čikāgas Ziņas", 1993., Nr. 177.
9 Vēsturnieka Josifa Ročko sniegtā informācija.
10 Ja papēta fotogrāfijas, tad virsotnē arka bija apmēram divu cilvēku augstumā. Tās arkas oficiāli sauca par lokiem – Loku tilts Rēzeknē pār Rēzeknes upi. Katru loku saturēja seši balsti, loki bija starp tilta brauktuvi un ietvi.
11 Bija arī Mazā Nikolajevskā – tagadējā Nikodema Rancāna iela.
12 Avotu ūdens // „Ausma", 18.05.1960.
13 Padomju laikos uzbūvēto tiltu nojauca 2011. gada janvārī, bet jauno svinīgi atklāja 2011. gada 18. novembrī.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.