„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 26. aprīlis
Piektdiena
Alīna, Rūsiņš, Sandris
+12.4 °C
daļēji mākoņains

Vectēvs -- čempions un piemērs mazbērniem

Daugavpils iedzīvotājam, sporta veterānu peldēšanas kluba „Nāra” aktīvam dalībniekam Vaclavam Vodilo nesen apritēja 80 gadi. Šo apaļo jubileju viņš nosvinēja, uzstādot jaunus sporta rekordus un izcīnot čempiona zelta medaļas. Taču jubilārs negrasās pamest peldēšanu, jo īpaši tāpēc, ka viņš ir piemērs mazbērniem, kas dzīvo un strādā Īrijā.

Gan darbs, gan sports

Vaclavs Vodilo ieradās uz mūsu tikšanos ar saviem diviem mazdēliem -- 31 gadu veco Vaclavu, kuram dots vārds par godu vectēvam, un 18 gadus veco Edvīnu, kuri, gluži kā sargi, sekoja savam izcilajam vectēvam. Bija acīmredzams, ka viņš izpelnījies mazdēlu cieņu ne tikai solīdā vecuma un radniecības dēļ, bet arī par augstajiem sportiskajiem sasniegumiem.

V. Vodilo darba mūžs ir tikpat ražīgs kā viņa sporta dzīve. Bet nu jau darbs palicis pagātnē -- atmiņās, toties sportam – peldēšanai, Vaclavs veltī katru dienu un dzīvo tajā no treniņa līdz treniņam un no viena turnīra līdz nākamajam. Savukārt pārtraukumi Vaclavam Vodilo, pēc viņa teiktā, nozīmē sliktu garastāvokli, intereses zudumu par dzīvi un neziņu, ko iesākt un kā aizpildīt laiku.

Vaclavs piedzima Daugavpilī, šeit pat 1948. gadā sāka mācīties poļu skolas pirmajā klasē, bet vienpadsmit klases pabeidza 2. vidusskolā. Skolas gados nodarbojās ar vieglatlētiku un peldēšanu, kas viņam patika visvairāk: “Es atceros, kā baseinā, kas atradās toreizējā Tautas nama (tagad – Vienības nams) pagrabtelpās, mūs trenēja Oļegs Roždestvenskis, kurš vēlāk kļuva par Daugavpils Pedagoģiskā institūta rektoru. Lai viņš uzņemtu peldēšanas sekcijā, bija vismaz vienreiz jānopeld viss baseina garums -- 15 metri. Tie, kas to nevarēja izdarīt, netika uzņemti.”

Sporta veterāns pastāstīja, ka tolaik skolu absolventus nepieņēma darbā, bet, ja to darīja, tad ļoti negribīgi. Taču Vaclavam, daļēji pateicoties tam, ka viņš aizrāvās ar sportu, izrādīja pretimnākšanu un pieņēma darbā pievadķēžu rūpnīcā (PĶR).

1953. gadā jauneklis pirmo reizi rūpnīcas komandas sastāvā devās uz Valmieru, lai piedalītos peldēšanas un vieglatlētikas sacensībās, un sasniedza tur labus rezultātus.

Sešdesmitajos gados sākās Ķīmiskās šķiedras rūpnīcas (ĶŠR) celtniecība, un Vaclavs iestājās augstskolā Rīgā, kas sagatavoja ķīmiskās rūpniecības speciālistus. Bet, tā kā institūtā nebija militārās katedras, jauneklis tika izsaukts armijā un dienēja Krimā karaspēka daļā, kas apkalpoja radiolokācijas iekārtas.

Pēc demobilizācijas Vaclavs atgriezās ĶŠR, bet sapratis, ka darbs šajā uzņēmumā neiet pie sirds, nostrādāja rūpnīcā vienu dienu un atgriezās PĶR. Ar nosacījumu, ka Vaclavs mācīsies, viņš tika pieņemts par regulētāju rotējošo iekārtu cehā. V. Vodilo paņēma dokumentus no institūta un iestājās Daugavpils dzelzceļa transporta tehnikumā. Drīz vien Vaclavu iecēla iepriekšminētā ceha meistara amatā. Taču viņš nevarēja pabeigt tehnikumu, jo strādāja pavisam citā specialitātē. Pēcāk V. Vodilo piedāvāja darbu Lokomotīvju remonta rūpnīcā, bet Vaclavs atteicās.

Tā vietā viņš iestājās Rīgas Politehniskā institūta neklātienes nodaļā, kuru arī absolvēja. Vēlāk sākās kāpiens pa karjeras kāpnēm pievadķēžu rūpnīcā -- vispirms Vaclavs kļuva par ceha priekšnieka vietnieku, bet pēc tam -- par velosipēdu ceha priekšnieku. Šajā amatā viņš strādāja līdz 2004. gadam un aizgāja pensijā. Visu šo laiku Vaclavs nodarbojās ar peldēšanu, futbolu un citiem sporta veidiem.

Veterānu klubā

Sporta veterānu peldēšanas klubā „Nāra” Vaclavs iestājās uzreiz pēc šīs sporta struktūras izveidošanas un šobrīd ir vecākais un panākumiem bagātākais peldētājs. Viņš sāka trenēties sporta meistara, pazīstamā trenera Aleksandra Taraikoviča vadībā, kurš augstu novērtē Vaclava Vodilo sportiskās īpašības un sasniegumus.

Nav iespējams uzskaitīt visu iespējamo līmeņu sacensības, kurās piedalījies Vaclavs Vodilo savā vecuma kategorijā, tagad viņš sacenšas "80+" grupā.

Par sporta veterāna panākumiem vislabāk liecina neskaitāmās dažāda kaluma, galvenokārt – zelta -- medaļas, kā arī kausi, diplomi un citas balvas. Vaclava mazdēli atzīmē, ka tās aizņem gandrīz visu vectēva dzīvokli. Viņš ir bijis arī Latvijas un Latgales čempions, nemaz nerunājot par zemāka ranga sacensībām. Piemēram, pērn kārtējās Latvijas Sporta veterānu – senioru savienības sporta spēlēs Valmierā Vaclavs piedalījās peldēšanas sacensībās un komandas sastāvā izcīnīja trešo vietu.

Šī gada augustā viņš atkal pārsteidza visus, veterānu sporta spēlēs Rēzeknē komandu kopvērtējumā izcīnot otro vietu, bet individuālajās sacensībās dažādos peldēšanas stilos, izņemot tauriņstilu (Vaclavam ir nopietna pleca trauma) -- trīs zelta medaļas.

Čempionu skumdina tikai viena lieta: „Gadiem ritot, konkurentu skaits kļūst mazāks, un tas nozīmē, ka zūd cīņas spraigums. Ja tā turpināsies, tad drīz vien baseina celiņā es peldēšu lepnā vientulībā…”

Vaclavs Vodilo ir otrs vecākais veterānu klubā aiz komandas kapteiņa Borisa Ļeļkova, kuram jau ir 86 gadi, -- arī viņš pārsteidz visus ar savu sportisko ilgmūžību. Starp citu, Vaclavu Vodilo komandā dēvē par komandoru, jo viņš vienmēr ir oficiālais komandas pārstāvis sacensībās un glabā kluba dokumentāciju.

Vectēvs jāieraksta rekordu grāmatā

Vaclava Vodilo mazdēli ir ļoti interesanti, sabiedriski un pieklājīgi jaunieši, kuriem vectēva autoritāte ir pāri visam. Vecāko mazdēlu pat nosauca par Vaclavu -- par godu vectēvam, un tagad abi divi par to ir ļoti gandarīti. Mazdēli Īrijā dzīvo jau 18 gadus, tāpēc jaunākajam – Edvīnam – Īrija, kur viņš piedzima, kļuva par dzimteni. Viņš zina angļu valodu labāk nekā krievu valodu un strādā par programmētāju, pagaidām vēl nav precējies. Savukārt Vaclavs juniors ir interjera dizainers. Abi pelna labu naudu, un jautājums par atgriešanos Latvijā netiek pat apspriests: “Mēs mīlam Latviju un ilgojamies pēc tās, jo šeit ir mūsu saknes. Šeit dzīvo daudzi mūsu radinieki. Taču arī Īrija mums nav sveša zeme. Tur dzīvo ļoti draudzīgi, smaidīgi un miermīlīgi cilvēki. Uz ielas visi sasveicinās. Varbūt visa “problēma” ir materiālajā labklājībā, atšķirībā no Latvijas, kur tauta ir iegrimusi savās rūpēs un personīgajās darīšanās”.

Runājot par vectēva panākumiem, abi mazdēli ļoti uzmanīgi seko visiem viņa startiem, interesējas par rekordiem, priecājas par sasniegumiem ūdens celiņā un apbrīno Vaclava sportisko ilgmūžību un aktivitāti: “Īrijā nav šādu peldēšanas veterānu. Turklāt šis sporta veids tur nav populārs. Vectēvs īriem ir ūnikums. Viņu var ierakstīt Ginesa rekordu grāmatā.” Arī Vaclava mazdēli ir aktīvi sportisti. Edvīns nopietni nodarbojas ar basketbolu, bet Vaclavs spēlē regbiju. Tomēr, neskatoties uz to, Vaclavs seniors cenšas iesaistīt viņus arī peldēšanā. Kad mazdēli atbrauc uz Daugavpili, veterāns ņem viņus līdzi uz treniņiem, un, kamēr abi nav nopeldējuši baseinā 25 „apļus”, t.i., gandrīz kilometru, nelaiž prom.

Vaclava dzīvesbiedre Valentīna, ar kuru viņš dzīvo kopā vairāk nekā pusgadsimtu, ir rentgenoloģe un joprojām strādā. Meitai Stellai -- mazdēlu mātei, ir divas augstākās izglītības, viņa māca krievu valodu un literatūru.

Peldēšanas veterāna dzīvē viss ir kārtībā, tomēr arī viņam ir pamats skumt: „Diemžēl mūsu komanda noveco, bet jaunāki peldētāji tai nepievienojas. Ir vajadzīgas „svaigas asinis”. Nedrīkst pieļaut, ka tradīcijas izzūd -- kluba vēsturei jāturpinās.”

Autora foto