Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 19. oktobris
Otrdiena
Drosma, Drosmis, Elīna
+2.7 °C
nedaudz mākoņains

Rikava

Pirms divsimt, pirms simts, pirms astoņdesmit gadiem Latgalē lielākā daļa iedzīvotāju bija zemnieki. Protams, bija arī citas profesionālās grupas – ierēdņi, tirgotāji, karavīri, garīdznieki, inteliģence u. c. – bet zemnieku bija visvairāk!

Lauksaimniecība tolaik bija ļoti darbietilpīga, apmēram 70 % iedzīvotāju strādāja smagi un daudz, lai varētu pabarot sevi un pārējos.

Tiem, kuriem zemes bija ļoti maz, nācās nodarboties ar kādu amatu. Amatnieki (kalēji, podnieki, akmeņkaļi, pinēji, galdnieki, ādmiņi, skroderi u. c.) bija otra daudzskaitlīgākā iedzīvotāju grupa tajos laikos.

Mans vectētiņš Nikodems bija rikavietis. Vēl puika būdams, viņš labi pratis dažādus amatus, tādēļ ticis pieņemts, mūsdienu vārdiem runājot, brigādē, kura būvēja citiem dažādas ēkas. Kaut ko būvējuši Ozolmuižas pusē, tur viņš iepazinies ar manu vecmāmiņu Emīliju. Jau gribējuši precēties, bet te sanāca kaut kāds trikmīņs un vectētiņš kopā ar brālēnu kā brīvprātīgie aizmukuši zaldātos. Sabija dažādās frontēs un dažādās armijās1, ap 1922. gadu atgriezās Latvijā. Vecmāmiņa visu laiku skaitīja lūgšanas un cerēja, ka ar smuko/strādīgo Nikodu nekas ļauns nenotiks un viņš pārnāks mājās. Tā un sanāca – viņi nospēlēja kāzas un mans vectētiņš kļuva par primaku pi Cīlovom2.

Braucieni iz Pupiņu (tā Rikavā sauc kapusvētkus, kuri notiek pirmajā svētdienā pēc 15. augusta) ir vienas no spilgtākajām manas bērnības atmiņām. Veda parasti tēva brālis Valentīns, jo mums toreiz mašīnas jau/vēl nebija.

No sākuma Mise Rikavas baznīcā. Tā ir pirmā baznīca manā dzīvē, kuru reāli atceros. Iekšā pilns cilvēku, skan latīņu valoda.

Tad gājiens uz netālajiem kapiem, kuru vidū Panskās kapenes. Kapu attālajā kreisajā stūrī apglabāti Lukaševiči – mana vectētiņa tēvs Dominīks u.c.

Pēc kapiem parasti braucām uz Uguļovu. Aiz mežiņa, sādžas pašā sākumā dzīvoja vectēva vecākais brālis Jānis ar Borbolu, uzreiz tālāk ceļa labajā pusē Adaļa. Mielasts bija askētisks un kluss.

Stāstīja arī par kara laikiem, kad tuvējā milzīgajā mežā dzīvojās visvisādi bruņoti cilvēki. Uguļovai meža otrā pusē ir Asinova – Antona Matvejāna un Jāņa Elkšņa dzimtās vietas. Viņi ir publiskojuši savas atmiņas par dzīvi šī meža tuvumā.

Meža malā pie Antona, Aloiza un Jāzepa vecāku Jāņa un Borbolas mājas auga lazdas, es te savā dzīvē pirmos riekstus salasīju. Šai mājai otrā pusē pāri tīrumam arī bija meži, tos sauca par Valna koktu.

Jāņa un Borbolas māja bija uz diviem galiem, vidū sinces ar verandu. Nekā lieka, viss tīrs. Mazs, iegarens pagalms pa vidu, pretī dzīvojamai mājai uzreiz kūts un šķūnis. Ēkas ar sānu galiem pret ceļu.

Pretējā pusē maziņa pirts, kurā es pirmo reizi dzīvē uzzināju, kas tā tāda ir pirts. Atbraucām ar Antonu viņa mocī ar ļuļku, viņš pirti izkurināja, man vajadzēja palīdzēt sanest ūdeni. Pēc pirts gulējām sasegušies katrs savā gultā istabā, kur stūrī pie durvīm bija balti krāsota mūra krāsns ar čiteņu.

Uguļova bija liela sādža, 70. gados vēl bija kaut kādi dežurējošie gani, kuri ganīja visas sādžas lopus.

Ja bija jābrauc uz mana dzeda dzimteni, teica dažādi – Rikova, Uguļova3, Valna kokts.

Rikavieši bija vectētiņa jaunākie brāļi Ontons un Jezups. Ontons bija labsirdīgas dabas cilvēks, labi spēlēja mandolīnu. Tika iesaukts leģionā, pie mums mājās bija viņa no Volhovas atsūtīta fotogrāfija – stāv viens pats spīdīgos zābakos, zobens pie sāniem, aizmugurē dzelzceļa tilts. No kara nepārnāca.

Vectētiņa otru brāli Jezupu 1944. gadā iesauca Sarkanajā armijā. Cik atceros no vecāku runām, tad kaut kur pie Madonas viņš tika ievainots un kaut kur hospitālī miris.

Uzvārds Lukaševičs izsenis fiksēts Andrupenē u.c., es esmu no tiem Lukaševičiem, kuri no Rikavas. Kuri te kalpoja vietējā muižā, vēlāk iekopa zemi, gāja skolā.

Rikavā skola dibināta 1914. gadā. „Pa kara laiku darbojusies ar pārtraukumiem. Darbību atjaunojusi Latvijas laikā. Īrētās telpās, kas bijušas ļoti sliktas. 1927. g. skola pārvietota uz Vecrikavas pili, bet 1928. g. pārorganizēta par 6 klasīgu"4. 1937. gadā skolā mācījās 267 skolēni.

„Pa sarkaniem ķieģeļu vārtiem

Mēs jaunībai pretī steidzam...”

Ar šādiem vārdiem Rikavas pamatskolas absolventi un bijušie darbinieki tika aicināti uz skolas 85 gadu jubilejas pasākumu, kurš notika 2011. gada 28. maijā5. Skola savu darbību skaitīja no 1926. gada, bet šobrīd tas īsti nav svarīgi, jo skolas Rikavā vairs nav.

Dzejniece, skolotāja Līvija Liepdruviete vienā radio raidījumā stāstīja, ka muižnieki Riki šo ēku neogotikas stilā sāka būvēt 1870. gadā, bet pabeidza 1875. gadā. Divstāvu ēka no sarkaniem ķieģeļiem, kurus izgatavoja tepat Uguļovā. Uz kungu mājas jumta bija vasaras dārzs. Pēdējie Riki, kuri dzīvoja Rikovā, bija Jozefs un Sofija.

Pirms mūra kungu mājas Riki uzbūvēja baznīcu6. Rikavas baznīcā vēl tagad ir redzama plāksne, uz kuras poļu valodā rakstīts, kas ir tutejšā kascola fundatori.

No 1932. līdz 1939. gadam Rikavā par prāvestu bija Jezups Sviklis. Priestera pirmā darba vieta bija Daugavpils Svētā Pētera ķēdēs draudze, bet Rikava bija pēdējā. Jezups Sviklis7 ir interesanta, noslēpumaina personība. „1917. gada Latgales kongresa dalībnieks. Ar viņa uzvārdu saistās dažviet literatūrā minētais gadījums – neapmierināto mēģinājums iemest J. Svikli Rēzeknes upē. Savukārt citviet ir norādīts (skat. S. Škutāns „Acta Latgalica I”, 37. lpp.), ka minētais fakts nav apstiprināts. Svikļa bērēs piedalījušies 12 garīdznieki. Uz kapa nolikts viens priežu zaru vainags, nedzirdēja nevienu atvadvārdu."8

Tūkstošgades mijas desmitgadēs politikas un kultūras lauciņā aktīvi darbojās Valdis Lauskis. Tieši ar viņa finansiālu atbalstu iznāca Oskara Seiksta un manis kopīgi sarakstītais romāns „Valerjana dzeive i redzīni" (1996). Valdis Lauskis atbalstīja daudzus latgaliskus pasākumus, sponsorēja koncertus, teātra izrādes, CD un grāmatu izdošanu utt. Kad viņš bija Latvijas Republikas 7. Saeimas deputāts, tieši viņam ir lieli nopelni tajā, ka Valsts valodas likumā tika ierakstīts teikums, ka „valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību"9.

Valdis Lauskis vadīja Daugavpils Latgaliešu biedrību, kura Otrajos Ziemassvētkos ierasti rīkoja vērienīgas un sirsnīgas balles. Tā nu Daugavpilī es pirmo reizi arī redzēju/dzirdēju Rikavas etnogrāfisko ansambli10. Kā viņi prata uzjundīt un emocionāli piesātināt publiku! Cik spriganas un lietderīgas bija sarunas pie galda!

2019. gada 10. augustā Rikavas kultūras namā11 notika pasākums „Soļu raksts aiz vecā loga" – par godu etnogrāfiskā ansambļa „Rikava" 65 darbības gadu jubilejai12.

25 gadu jubileja tika svinēta 1981. gada februārī – Viļānu kultūras namā13, vairāku dienu garumā. Apsveikt rikaviešus bija atbraukuši Rīgas „Skandinieki", Jersikas ciema kapella, Latvijas Valsts konservatorijas ansamblis „Bizīteri", Latvijas Valsts universitātes folkloras kopa Benediktas Mežales vadībā, Saunas sievas u.c. Koncertēja, gāja ķekatās, stāstīja un mācīja, kopā ar skatītājiem dziedāja un dejoja. Šajos divu dienu svētkos klāt bija Andris Bergmanis, kurš apraksta pasākuma oficiālās un neoficiālās daļas, kā arī citē Pētera Jurciņa vārdus: „Šodien folkloristi kļūst par lielākajiem modernistiem, bet modernisti par folkloristiem”14. Domāju, ka šī atziņa ir aktuāla arī šobrīd.

1 Bērnībā par karošanu bieži jautāju, bet viņš man neko nestāstīja. Tik pāris reizes – kā barojuši utis, kā ar ložmetēju tik tikko nenoslīcis kaut kādā upē, kā tad, kad bijis kavalērists, pie kājas pēdas bija piestiprināts garš pīķis.
2 Nikodems un Emīlija nodzīvoja ilgu, kopīgos darbos, priekos un bēdās piepildītu dzīvi.
3 Uguļova ir ļoti liriska sādža – vairāku dzejnieču dzimšanas un dzīves vieta.
4 Bebris P. Rikavas 6 kl. pamatskola // „Brīvā Zeme", 04.02.1937.
5 Rikavas pamatskolas.. // „Rēzeknes Vēstis", 14.05.2011.
6 Mūra baznīca uzbūvēta par muižkunga Antonija Rika līdzekļiem. Par celtniecības pabeigšanas gadu norāda 1829., dažreiz 1832.
7 Nautrānu puses Svikļos dzimušie brāļi Andrivs (1861–1928) un Jezups (1878–1939) Svikļi apglabāti Nautrānu baznīcas dārzā.
8 https://latgalesdati.du.lv/persona/762 (skat. 23.08.2021)
9 https://likumi.lv/ta/id/14740-valsts-valodas-likums (skat. 29.09.2021)
10 Man ļoti patīk gan „Aulejas sievas", gan rikavieši.
11 Šis kultūras nams, kas izbūvēts padomju laiku izskaņā, ir milzīgs. Vienu reizi kopā ar citiem dzejniekiem te uzstājos. Pārsteidza zāles, kur savulaik demonstrēja kino, grandiozums.
12 Dundure A. Etnogrāfiskais ansamblis „Rikava” svinēs 65 darbības gadu jubileju // „Rēzeknes Novada Ziņas”, 25.07.2019.
13 Direktors bija Aleksandrs Spundzāns.
14 Bergmanis A. ... jau tajā tautasdziesmā ierakstīts // „Padomju Jaunatne”, 11.02.1981.

Komentāri

07.10.2021 17:57
Lauku skuke
Jaa latviesi no seniem laikiem ir bijusi zemnieku un amatnieku tauta...zeme ir sveta musu senci lidumus liida smagi stradaja..un asinis lija cinoties par savu tevzemi savu valsti savu tautu..mes nedrikstam to pazaudet..savas saknes.savu piederibu savu mentalitati savu kulturu un pasapzinu ..lai kur tu nebutu atceries es esmu latvietis...un tikai si ir vienifa vieta kura pieder man un varu but patiesi laimigs.cauri laikmetien brienot..
07.10.2021 17:43
Sonija
Ak latgale tu dveselite mana.kur cilveks laikiem cauri iet un dieva vardam tic..tik daudz ir noticis..tik daudz ir aizgajiis..tik daudz ir palicis....kaut kas ko laika dzirnas mal.un nesamal..tas atminas par cilvekuem un darbiem kas paliek..kas silda.vairak ka tropu saule..un baznica baltaa cauri gadsimtiem..ta nesamalta pat kara laika lozu puteniem..ta vienmer tevi gaida..pat tad kad ta aizslegta..ta valaa.jo dievu nevar ieslegt tapat kas ticibu ka ceribu ka milestibu pret savu zemi majam savu dzimtu savu valodinu un kulturu..latgalei saules muzu..jo latgale ir maaras zeme..dievzemite tik stipra un skaista zuilo ezeru zemr..ko sargaa dievs..ak milie latgaliesi..es jus milu un apbrinoju...

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.