“Šmakovkas muzejs” ir viena no retajām iestādēm Daugavpilī, kurā visi darbinieki ir vakcinēti un var uzņemt apmeklētājus “drošajā režīmā”. Ja sākumā no 4 darbiniekiem vakcinēts bija tikai Viktors Andruškevičs, kurš ir ekspozīcijas “Šmakovkas muzejs” vadītājs, tad jūlijā vakcinēti bija visi darbinieki, arī apkopēja.
Katram ir savs iemesls vakcinēties, īpaši šobrīd, kad arvien vairāk tiek ierobežoti pasākumi, kuru ir iespēja apmeklēt bez “Covid-19” sertifikātiem. Vienam tā var būt veselība, otram – ceļošana vai vēlme apmeklēt kultūras pasākumus, taču Viktors Andruškevičs no sākta gala nešaubījās par to, ka ir jāvakcinējas. Uz jautājumu, kāpēc vakcinējās, Viktors atbild pārliecinoši: “Man nebija iemesla nevakcinēties un neradās jautājums, vai tas tiešām ir jādara. Es uzticos mediķiem! Jā, viena lieta ir politiķi un tas, kā tiek administrēts vakcinācijas process un pieņemti lēmumi, taču medicīna ir balstīta zinātnē, neskaitāmos eksperimentos un pierādījumos”. Viktors uzsver, ka nav jāgaida, kamēr slimība skar personīgi kādu, vajag vienkārši rīkoties un vakcinēties.
Izglītība = vakcinācija
Sarunas laikā uzsveram arī bēdīgo statistiku tieši medicīnas darbinieku vidū Daugavpilī, kuri paši nav vakcinējušies. “Statistika rāda, ka zemākais vakcinācijas procents ir tieši starp medicīnas personālu – māsu palīgiem un sanitāriem, [kuriem netiek pieprasīta augstākā izglītība]” uzsver Viktors, “nevis tieši ārstiem, kuri ik dienu, balstoties zinātniskos pierādījumos, glābj cilvēku dzīvības un rūpējas par sabiedrības veselību”. Vai pastāv korelācija starp izglītības līmeni un vakcinēšanos? Dati to pierāda! Arī pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš pēc veiktajiem aptaujas datiem par vakcinēšanos secina, ka vakcinācijas aptvere Latvijā ir cieši saistīta ar izglītības līmeni un ienākumiem.
Dažādi viedokļi, dažādi eksperti
“Brīžiem ir jāizlien no saviem sociālajiem burbuļiem un jāizslēdz televizors,” Viktors piebilst, lai katrs no mums dažādotu informāciju un informācijas avotus, kuri tiek patērēti. Tās dažādība mudina cilvēkus domāt un kritiski izvērtēt, kas ir pareizi/nepareizi, kuram informācijas avotam var uzticēties, kuram – ne. Īpaši šobrīd, kad dezinformācijas apjoms ir milzīgs un lielākajai daļai sabiedrības ir ērtāk patērēt t.s. “vieglo informāciju”, nevis vakcinācijas gadījumā – jaunākos valdības pieņemtos lēmumus vai vakcinācijas nepieciešamību sabiedrības drošībai un veselībai.
Muzejs var! Kurš tad nevar?
Ja sākumā “par” vakcinēšanos no “Šmakovkas muzeja” darbinieku kolektīva bija tikai Viktors, tad jūlijā savu devu dabūja otrs un trešais ekspozīcijas darbinieks. Kā puiši sarunā uzsvēra, “apkopēja pa kluso arī novakcinējās”, par to puiši gan bija pārsteigti. [šis gadījums nekorelē ar izglītības līmeni un vakcināciju] Viens no darbiniekiem ar “Covid-19” bija saslimis gada sākumā, tāpēc arī nesteidzās ar vakcināciju, kā arī līdz vakcinācijas dienai vēl nebija pilnvērtīgi atguvis ožu un garšu. Taču beigās, Imantam nosūtot kopējā darbinieku čatā “vakcinēšanās” kartiņu, ķēdes reakcijā mudinājumu vakcinēties saņēma arī Raivis. “Puiši pietiekami loģiskā veidā pieņēma lēmumu vakcinēties, kas izrietēja arī pēc valdības lēmuma par “drošā režīma” nodrošināšanu iekštelpās,” uzsver ekspozīcijas vadītājs.
“Bez vakcīnas nav uzvaras”
Ienākot Šmakovkas muzeja telpā, var pamanīt Veselības ministrijas reklāmas kampaņas plakātus vakcinācijas veicināšanai “Bez vakcīnas nav uzvaras”. Diez gan konkrēta un acīmredzama nostāja, kas ne visus apmeklētājus atstāj vienaldzīgus. Taču Viktors atzīst, ka ar negatīvi noskaņotiem cilvēkiem nav nācies apspriest plakāta nozīmi, tomēr ir bijuši apmeklētāji, kuri palūguši plakātus sev “līdzņemšanai”. Šos plakātus mēs varam redzēt uz ielas, sabiedriskajos transportos un citviet, līdz ar to nerodas plašas diskusijas arī muzejā. Šīs kampaņas mērķis ir dot impulsu šaubīgajiem un nogaidošiem pieņemt lēmumu vakcinēties.
Kā veicināt sabiedrības vakcinēšanos
Kāda ir problēma, kāpēc cilvēki izvēlas nogaidīt un nevakcinēties? “Problēma ir meklējama jau pašos pandēmijas pirmsākumos. Tā ir neuzticība,” pauž Viktors, “dažādos līmeņos. Pirmkārt, mums ir viens no zemākajiem uzticības rādītājiem valdībai Eiropas kontekstā. Otrkārt, tā ir arī neuzticība medicīnas darbiniekiem, kuri neviennozīmīgi izsakās par vakcinēšanos, līdz ar to arī sabiedrībai zūd uzticība un nerodas vēlme vakcinēties.” Mums ir pārāk liela demokrātija, salīdzinot mūsu situāciju ar Portugāles, Viktors uzteic: “tur vakcinēti ir aptuveni 96% iedzīvotāju virs 12 gadu vecuma. Kampaņu organizēja valsts militārais dienests un dažādi nozaru eksperti, bez politiķiem.” Taču rodas jautājums, vai Latvijas gadījumā palielinātos vakcinēties gribētāju skaits, ja šo procesu organizētu bruņotie spēki, nevis valdība ar ekspertiem, un būtu stingrāki ierobežojumi pret nevakcinētajiem?
Jauniešiem lielāka nepieciešamība vakcinēties.
Šobrīd ir novērojama lielāka vēlme vakcinēties tieši jauniešu vidū nekā vidēja un vecāka gada gājuma cilvēkiem, jo ir nepieciešamība patērēt pakalpojumus, kuri ir pieejami tikai ar “Covid-19” sertifikātiem, piemēram, augstākās izglītības iestādes (no 11. oktobra tikai ar sadarbspējīgiem sertifikātiem), kultūras pasākumi un aktīvās atpūtas iespējas. Taču šajā gadījumā vakcinēšanās nav veselības aspekts, vairāk nepieciešamības -- neierobežot ikdienas darbības. Mums ir jādomā par tiem, kuriem tas ir un var būt veselības aspekts vai veselības drauds, ja mēs nevakcinēsimies.
“Mums šķiet, ka pandēmija neeksistē, ja tā mūs neskar personīgi,” atzīst Viktors, kurš arī savus tuviniekus ir spējis pozicionēt par labu vakcinācijai. Mūs spēj ietekmēt arī līdzcilvēki – pozitīvi vai negatīvi. Ja lielāks īpatsvars ir vakcinēto, tad attiecīgi tiks mudināti vakcinēties arī pārējie. Ja lielākā daļa nav vakcinēti, tad tas viens vai divi vakcinētie nespēj pārliecināt lielāko daļu nevakcinēto vakcinēties. Taču šobrīd saslimstības rādītāji pakāpeniski pieaug un parādās arvien vairāk letālo gadījumu tieši „Covid-19” pandēmijas kontekstā Latvijā un pasaulē.
