Šobrīd Latvija pārspēj visus iedomājamos un neiedomājamos rekordus Covid-19 vīrusa izplatības, hospitalizēto un mirušo pacientu skaita ziņā. Es joprojām esmu kategoriski pret obligāto vakcināciju. Tomēr es apzinos, ka šodien Latvijai nav citas iespējas, kā vien ieviest stingrus epidemioloģiskās drošības pasākumus.
Diemžēl valdības īstenotā vakcinācijas kampaņa līdz šim nav bijusi pārdomāta un nav nesusi vēlamo rezultātu sabiedrības izglītošanā. Šobrīd, nepakļaujot sevi spekulācijām, mums pašiem ar savu prātu, zināšanām, pieejamajiem informācijas resursiem, un, diemžēl daudziem arī ar savu rūgto pieredzi, zaudējot tuviniekus, paziņas vai savu veselību, jānonāk pie lēmuma - vai vēlamies apturēt pandēmiju un “Covid ārprātu”, kas šodien valda Latvijā!
Kāds tic sazvērestības teorijām un tur aizdomās ārstus un farmaceitus par viņu vēlmi mūs visus nogalināt vai padarīt par "eksperimentālām žurkām". Kāds tic, ka vakcinēšana nepieciešama, lai visus čipotu un kontrolētu. Kāds sūdzas, ka pie mums nav kā Norvēģijā, Zviedrijā vai Dānijā. Kāds vaino aizejošo valdību, jo viņu vadībā valsts un tās iedzīvotāji nokļuvuši tik kritiskā situācijā. Divu gadu laikā nespēt nostiprināt slimnīcas un atrast kopīgu valodu ar iedzīvotājiem, nesagatavot pārdomātu un loģisku plānu "trešā viļņa" ierobežošanai, ņemot vērā, ka ārsti jau jūnijā brīdināja, ka tā notiks. Tas viss - nepiedodama, noziedzīga bezdarbība, esošās varas nekompetence!
Man ir svarīgi izskaidrot iedzīvotājiem visus valdības pieņemtos lēmumus, pasargāt mūsu iedzīvotājus no iespējamām problēmām ar likumdošanu, palīdzēt iedzīvotājiem ar pasākumiem un resursiem, kas ir pilsētas rīcībā, neatstāt bez iztikas līdzekļiem “antivakserus”, kurus valdība pieprasa atbrīvot no darba, un aizsargāt tos iedzīvotājus, kuri ir vakcinēti un pārslimojuši šo slimību.
Aizvien biežāk man nākas apmeklēt bēres. Mūsu pilsēta un valsts ir neliela, bet hospitalizēto un mirušo sarakstos parādās aizvien vairāk pazīstamu vārdu. Bieži vien ir sāpīgi un kauns skatīties acīs ārstiem, medmāsām un sanitāriem, kuri cīnās no visa spēka un ir pārguruši. Bet situācija turpina pasliktināties. Kā pilsētas mērs, es gandrīz nekā nevaru viņiem palīdzēt. Bet kā vienkāršs cilvēks, kurš audzis ārstu ģimenē, es apzinos, ka šodien labākā iespēja cīņā ar Covid-19 ir vakcinācija. Tāpēc aicinu daugavpiliešus, savus paziņas, draugus, kolēģus, viņu ģimenes locekļus vakcinēties. Es vairs nevēlos apmeklēt bēres.
Vakcīnām pret Coviid-19 ir retas blakusparādības un vakcinācija negarantē, ka jūs nesaslimsiet. Bet šodien Latvijas slimnīcās ir vairāk nekā 1277 pacientu ar vidēji smagu un smagu slimības gaitu. 250 no šiem pacientiem atrodas Daugavpils reģionālajā slimnīcā, un šie skaitļi turpina pieaugt katru dienu. Tajā pašā laikā slimnīcās vakcinēto un nevakcinēto slimnieku attiecība ir 1:10. Diemžēl mirst arī tie pacienti, kuri vakcinējušies pret Covid-19, tomēr vismaz desmitiem reižu retāk nekā nevakcinētie. Manuprāt, skaitļi runā paši par sevi.
Katram no mums ir savs – atšķirīgs un pat pretējs viedoklis. Es varu dalīties savā pieredzē. Mans personīgais Covid-19 stāsts sākās pagājušā gada decembrī, kad saņēmu pozitīvu testu. Atzīšos, ka 10 pašizolācijas dienas nepagāja gludi. Parastās enerģiskās aktivitātes vietā 4-5 dienas lauza visu ķermeni, periodiski paaugstinājās temperatūra līdz pat 40 grādiem un pastāvīgs nogurums. Šādā ritmā pagāja 5 dienas. Pēc tam sāku plānot, kā atjaunot skriešanu un ziemas peldēšanu. Patiesībā nekas neliecināja par problēmām, līdz mamma, kas arī ir mana ģimenes ārste, intuitīvi nosūtīja mani uz plaušu rentgenu. Pirmo uzņēmumu ieraudzīja mana māsa, kura arī ir ārste, un no viņas uzzināju par 30% plaušu bojājumu. Saruna bija īsa – ja vēlies saglabāt iespēju būt aktīvam, dodies uz slimnīcu un klausi ārstus.
Godīgi sakot, tas izklausījās biedējoši. Jau toreiz, pirms gada, ziņu lentās pazibēja statistikas dati, ka katru dienu mirst 10-15 cilvēki. Baidījos ne tik daudz no nāves un bezspēcības, bet no tā, kas notiks ar bērniem? Īpaši ar mazāko, kurš pat īsti nav sācis "tētot". Katram sīkumam bija liela nozīme. Es pat uzdevu jautājumus par "laimīgo" gultu slimnīcā, kurā neviens nenomira. Šodien diemžēl tādu gultu vairs nav.
Uz jautājumu “Vakcinēties vai atkārtot visu piedzīvoto?” mana atbilde bija acīmredzama – vakcinēties! Bet es nesteidzos. Antivielu klātbūtne ļāva izpētīt Latvijā pieejamās vakcīnas un izvēlēties pareizo brīdi. Godīgi sakot, jo vairāk attālinājos no brīža, kad biju slimnīcā, jo mazāk mani piesaistīja doma vakcinēties. Varbūt tāpēc, ka cilvēki mēdz aizmirst slikto, cerot uz labāko, ka mani tas neskars vai sliktāk noteikti nekļūs.
Vērojot valstī notiekošo, man radās priekšstats, ka, runājot par vakcinācijas nepieciešamību, valdība patiesībā dara visu iespējamo, lai atturētu cilvēkus no iespējas sevi pasargāt ar vakcīnu. Pirmkārt, bija korupcijas jezga ar vakcīnu iegādi, atteikšanās runāt ar iedzīvotājiem krievu valodā, ārprātīgais “lokdauns”, atteikšanās pat apsvērt iespēju iegādāties Sputnik-V, ar kuru vakcinēties bija gatava ievērojama daļa valsts iedzīvotāju, atlaišanas draudi sakarā ar šaubām par vakcinācijas nepieciešamību, iedzīvotāju segregācija.
Varbūt tieši tāpēc – valdības sarīkotā neprāta dēļ, apmēram pirms diviem mēnešiem es pieņēmu lēmumu vakcinēties. Es vakcinējos ar viena komponenta Janssen vakcīnu, jo antivielu daudzums pēc slimības man bija 7 reizes augstāks par robežkritēriju. Man apnicis klausīties histēriskus argumentus no abām pusēm, tāpēc es vakcinējos, lai personīgi pieliktu punktu šim jautājumam.
Nenoliedzu, ka mans personīgais stāsts kādam var izraisīt nesaprašanu, dusmas vai vilšanos. Šādiem cilvēkiem varu pateikt tikai vienu –runāt patiesību ir viegli un patīkami. Bet es ļoti ceru, ka mans stāsts kādam dos papildu argumentu, lai izdarītu brīvu izvēli un pieņemtu lēmumu par labu vakcinācijai pret Covid-19.
