2014. goda maja (kai vacī latgalīši saceitu – majus ci lopu mieneša) pādejā nedeļā Aulejā nūrysa Daugovpiļs Universitatis latvīšu filologu Dialektologejis i folklorys prakse. Dzeivovom „Lejismoluos”, a staiguojom i braukuojom pa vysu apleicīni. Tyka vuokti ari dzeivistuosti i etnografiskys vīneibys, bez manis kai vadeituoji vēļ beja Gatis Ozoliņš i Inguna Teilāne.
Bazneica. Zynoma līta, ka navarējom ite nabyut, naapsavērt, napasarunuot. Augstuokuo vīta Aulejā, kūki apleik, zamaškā azars.
Pyrmuo kūka bazneica Aulejā calta 1530. gadā – vēļ Livonejis laikūs. Tod beja Reformaceja, i gryuši vīnnūzeimeigi pasaceit, pi kaidys konfesejis jei beja.
A tānejuo myura bazneica, kura pastateita tuos kūka bazneicys vītā, ir nu 1709. goda. Trokūs laikūs calta – Zīmeļu kars, miera (kai vacī latgalīši saceitu – džuma) epidemeja! Par 70 godim vacuoka par Aglyunys bazneicu!
Aulejis bazneica bolta, simetriska. Prīškā vuorti nu akmiņu i sorkonu ceglu, ar krystu-sauleiti, kas parosti maņ asociejās ar Leitovu, viersā. A žūgs taids... Nu nikaids!
Runoj, ka agruok te beja žūgs, leidzeigs tānejim vuortim. Piec pādejuo kara bazneicys masivū žūgu izjauce, a materialu izmontova Aulejis školys byuvei.
Pamatova ar tū, ka vēļ cara laikūs zemnīki izsprīde byuvēt Aulejā školu i savede daudzi akmiņu i ceglu. Tik nazyn par kū školu naizbyuvēja, a materiali tyka pajimti bazneicys žūga byuvei. Tān, byuvātuoji saceja, juoatdūd atpakaļ.
Žūgs i oltors. Pa manim, te ir kaida leidzeiba. Žūgs ir kai riņča perimetrs, a oltors kai caurumeņš papeirā nu cyrkuļa kuojis.
Pazeistu cylvākus, kuri taisa ceļmolys krystus. Ari taidus, kuri iz golda līkamūs i koklā karamūs. A kaids ir cylvāks, kurs taisa bazneicai oltorus? Tys laikam tik pat nūzeimeigi kai glaznuot svātbiļdis. Kaidai sirdei juobyun, kaidom rūkom?
„Aulejas baznīca bijusi viens no jezuītu darbības centriem Latgalē. Iespējams, tieši pateicoties viņiem, te nonākusi sānu altāra glezna „Vissvētās Jaunavas Marijas Bezvainīgā Ieņemšana”. Tā ir spāņu gleznotāja Bartolomeo Estebana Muriljo (1617–1682) darba kopija (oriģināls – 1660–1670, Prado muzejā Madridē). To kopējis pietiekami pieredzējis meistars, spējot saglabāt to īpatnējo poētisko raksturojumu, ar kuru izceļas spāņu baroka meistaru gleznotie Marijas tēli.”1
Praksis/ekspedicejis laikā nu vīna vītejuo dzierdieju, ka pādejuo kara vydā vuocīši bazneicā īreikova hospitali. Īvainuotī soldoti gulēja vydyn Kunga cīšonu staceju obruozim, a zakristejā taiseja operacejis.
Vysu kū asmu lasejs! Napoleona soldoti bazneicuos īreikova zyrgu staļļus. Boļševiki mineralmāslu nūlyktovys, koncertzalus i planetarejus.
A kab kaids slimineicu? Tai i radzu ocu prīškā bintis, kiteļus, lahankys, skalpeļus, halatus, greidys lupotys. Jau godim ilgi itys sižets nadūd maņ mīra, asu puors reizis īsuocs jau kū ta raksteit.
Škola. A škola Aulejā beja ari pyrms kara. Te dzeivova i struodova literate Naaizmērstule, kura vīnu puorguojīni ar škoļnīkim iz Sauliskolnu aproksta pastuostā „Vai vēļ kur ir tik skaisti?”2.
Bārni apsprīž īplanuotū, vīna meitine soka, ka lobuok iz piļsātu jūs aizvastu... Bet! Aizīt jī i izkuop Sauliskolnā, verās apleik iz smukumim. „Un tur? Kas tur saulē mirdz kai bolta burvju piļs? Tei ir bazneica. Zīmeļūs, taišni pretī vacajam Saules kolnam, pōri lejom, azarim, zaļōm pļovom un laukim tei augši ceļ sovus tūrņus un kai ar pērstim rōda, kur cylvāku laime, kur jūs Tāvs un uzturātōjs.”3
Jī īrauga sovu Aulejis bazneicu, tikai nu cyta rakursa!
Vīns vacs aulejīts saceja, ka jūs azars kombincejā ar Siveri aiztur rītumu i dīnvydu nagaisus. Sasavalk tyucs, i apīt apleik! Ka cīms kai zam pleivura (kai vacī latgalīši saceitu – zam veļuma).
Sīvys. Kaut ari maņ treis zylūni beja izkuopušs iz auss, atsaļaušu pasaceit – ka jau restaurēt agruoklaiku latgalīšu mentalitati car dzīduošonu, tod, pa manim, vystiuļuokī tam ir Aņss Ataols Bierzeņš i „Aulejis sīvys”. Dzierdieju aulejītis festivalā „Baltica-91”, ari Genovefu Konošonoku. Nu breineigi! Ari tys, ka etnografiskais ansamblis naaizguoja pa jautruošonuos naudu i slavi dūdūšū celi, a, ar aulejīšu upārtumu, tur sovu graidu. 2040. godā „Aulejis sīvom” byus 100, gribātūs byut iz itim svātkim!
Žepers. „Vysom apdzeivuotom vītom nav tai pasaveics kai Aulejai – jei sevi padora zynomu ari ar deju, kura dejuota Aulejā i tuos apleicīnī jau nu senim laikim. „Aulejis žepers” ir cīši īcīneita pīcu ci sešu guojīņu krysta deja (dejoj četri puori krystā, kadriļa tipa deja), kuru ari myusu dīnuos daudzi folklorys i skotivis deju kolektivi meilu pruot īkļaun sovā repertuarā.
„Aulejis žepera” horeografiskū nūrisi par pamatu myusdīnu skotivis dejom ir izmontovuši vairuoki horeografi. Deļ pīvaduma, Artis Puriņš, īsadvesmojūt „Aulejis žepera” deju guojīņūs, sūļūs i zeimejumūs, izveidovs skotivis deju „Žeperis”. Ilmārs Dreļs ari – skotivis deju „Žeperis Aulejskijs”.
Latvīšu trymdys deju kolektivu repertuaram 1976. godā horeografe Skaidrīte Darius izveidova deju „Aulejas josta”. Dūmojams, ka par jaundejis pamatu ir jimta folklorys dejis „Aulejis žepers” nūrise, kū aplīcynoj dejis aprokstā mynātuo pīzeime: „deja paredzēta divām četrpāru grupām”. Lai saprūtamuok – kai ba div originalī „Aulejis žeperi” (četri plus četri puori) teik dejuoti blokus, bet dejis nūsaukums atspūguļoj vēļ vīnu vysim zynomu Aulejis fenomenu – Aulejis jūstu (audine), kura ar sovu tehniku un kruosaineibu, geometreju i logiskumu simboliski varātu atainuot dejā „Aulejas josta” škatynuotūs horeografiskūs rokstus, kuri organiski – kai plyustūša upe, kai jūstā meistareigi īaustī kruosainī dzeipori – puorsavej nu vīna dejis roksta cytā”4.
A kū tys zeimoj? Mani vysod interesēja, a par kū itai vītai taids nūsaukums? Kaidys ir vītvuorda Auleja seņuokuos nūzeimis, bo raksteitūs olūtūs itei vīta ar taidu pasaukšonu ir jau godu symtim ilgi.
Ir vairuokys versejis. Na vysod maņ pateik Leonards Latkovskis, kod jis aizīt geografiski cīši tuoluos paralelēs. Bet spečuks jis ir, i juo dūmuos ir vārts īsaklauseit. Juo verseja par Auleju, pa manim, ir cīši logiska i pamatuota.
„Greku literatura min divi vītu vōrdus: Aulida un Taurida. [..] Un myusu vītu vōrds Auleja ir saglobōjis vīnaidu vokalismu (divskani au) kai greku un latinu volūdā. Myusu seņči par aulim ir saukuši bišu strūpus voi bišu mōjas. Pi kam bišu mōjas (strūpi) mādz byut vairōki vīnkūpus, kas izveidoj bišu dōrzu, kas jau stōv tyvu vōrda pamatnūzeimei: dōrzs, īžūguota vīta. Saleidzynoj krīvu: ulej. Auleja ir vīns nu tim vītu vōrdim, kas nūrōda uz myusu seņču sakarim un radnīceibu ar Rītumu kulturas tautom.”5
Asu dzierdiejs, ka pasaukšona Auleja paīt nu „elejs”, „alejs”, respektivi, augu eļļa, ari eļļa dadzynuošonai ci ritualim. Asu dzierdiejs ari, ka itam vītvuordam ir sakars ar skrīšonu, ar zyrgim – ir tok vuordi „auļot”, „aulekšot”.
Voi eļļa, voi bits, voi zyrgi – nav švaki!
Vēļ asu dzierdiejs, ka par aulinim agruokūs laikūs sauce vuorduotuojus, dzīdnīkus, dīvredžus. Nav breinums – i ar bitem vajag atrast kūpeigu volūdu, i zyrgus, goduos, ka vāg apvuorduot! Nu puora cylvākim esmu dzierdiejs, kur i kaidi konkreti aulini ir bejuši.
1 Kaminska R. Dievmātes tēls Latgales glezniecībā // „Latvju Māksla”, 1993., Nr. 19.
2 Pyrmpubliceits 1935. godā.
3 Naaizmērstule. Vai vēļ kur ir tik skaisti? // „Ezerzeme", 17.08.2018.
4 Interveja ar deju školuotuoji, horeografi Ingu Žirguli (19.01.2021).
5 Latkovskis L. Kū lingvistika dūd latvīšu volūdas pētnikam // „Dzeive", 1955., Nr. 18.
