Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2022. gada 20. janvāris
Ceturtdiena
Aļģirds, Aļģis, Oļģerts, Orests
+1.5 °C
apmācies

1. Ķimenes

Ķimenes mūsu Lielo Garanču dārzā auga vienmēr. Ne vienkopus, bet izklaidus starp dārzeņiem, arī puķēm.

Vai tās ķimenes tur pašas iesējās vai arī kāds sēklas izkaisīja, nezinu.

Ķimenes man asociējas ar piemājas dārzu, vasaras brīvlaikiem un pirmajiem gurķiem1!

Ķimeņu tēja mūsmājās nebija iecienīta, tās brūnās un smaržīgās sēkliņas mums galvenokārt bija garšviela.

Kad mācījos Ozolaines astoņgadīgajā skolā, vasaras brīvlaikos bija obligāti jāizdara trīs lietas: 1) desmit dienas jānostrādā skolas un tās apkārtnes sakopšanas darbos, 2) jāizlasa grāmatas no obligātās literatūras saraksta un 3) jāsavāc, jāizžāvē un jāatnes uz skolu noteikts daudzums ārstniecības augu.

Tiem ziediem, lapām, stublājiem vai saknēm bija jābūt no maija pēdējās dienās nodiktētā saraksta, par septembrī nodoto ievākumu arī maksāja. Visdārgākās bija rudzupuķu ziedlapiņas – ja nemaldos, 25 rubļi kilogramā. Šajā sarakstā vienu reizi bija arī ķimeņu sēklas.

Reti, taču ķimenes tolaik varēja nopirkt arī pārtikas veikalos. Man mamma kaut kur sameklēja un nopirka tās ķimenes, es tos pāris kilogramus arī aiznesu uz skolu un nodevu kā savu vākumu. Es, mamma un tētis uztraucāmies, ka pieņēmēji aptiekās pamanīs šo viltību, taču pēc kāda laika nāca atvieglinājums un pārsteigums. Ne tikai nepamanīja, bet arī samaksāja gandrīz uz pusi vairāk, nekā bija nopirktas!

Ārstniecības augus aptiekas iepirka arī no privātpersonām. Bija cilvēki, kuri Brežņevlaikos šādi piepelnījās. Kaut ko audzēja savos dārziņos, kaut ko ievāca pļavās vai raka upmalās.

Tikai nesen es ieraudzīju, kā ķimenes speciāli tiek audzētas – lielās platībās, i tepat Latgalē!

Aicinājumi komerciāli nodarboties ar ķimeņu audzēšanu bija izlasāmi i pirms astoņdesmit, i pirms simts gadiem2. Droši vien bija arī cilvēki, kuri ar to nodarbojās.

„Čimini zīd ūtrā godā pēc sēšonas, junija mēnesī. Ražu nūvōc pēc nūzīdēšonas, kad lelōkais sāklu vairums pījam bryunu nūkrōsu. Nūvylcynūt čymynu īvōkšonu nadreikst, jo jōs ōtri bērst. Čymynus pļaun ar izkaptim un salīk vīnkūpus nalelōs kaudzeitēs (stateņūs). Ūtrā, trešā dīnā vad škyunī. Lai naītu bērstūšōs sāklas zudumā, rotus izklōj ar brezentu un tad izdora čymynu vesšonu. Kuļ ar sprygulim, bet lelōkus vairumus ar kuļammašinu. Pēc tam sāklas izsejoj un ānōtā vītā izber plōnā kōrtā galeigi izkaļsšonai. Nadreikst kaļtēt bīzā kōrtā, jo tad ōtri var sāklas sōkt īkarst. [..] Bez jau mynātom sāklom nu čymynim audzātōjs īgyust ari čymynu pašu stublōjus – kaulus. Šūs kaulus labi var izbarōt lūpim, seviški lobprōt tūs ād vuškas.”3

Ķimeņu sēklas vienmēr bija pieprasītas, jo tās plaši izmantoja – lika pie mīklas izstrādājumiem, klāt pie sieriem, skābētiem vai marinētiem dārzeņiem, desās, sardelēs, gaļas ruletēs u.c. Izmantoja medicīnā un veterinārijā, parfimērijas un kosmētikas ražošanā. Un vēl daudz kur citur!

Visa ķimene virs zemes ir pilna ar ēterisko eļļu. Visvairāk eļļas ir jaunās, tikko nobriedušās sēkliņās. Ķimenēs esošās ēteriskās eļļas „lielākā (50–70%) un vērtīgākā sastāvdaļa ir karvons, kas nosaka arī ķimeņu īpatnējo smaržu un garšu"4.

Karvons ir dabiska viela, kuras daudz ir arī dillēs, apelsīnu un mandarīnu mizās.

„Svarīgi ir sasmalcinātus augļus tūliņ pārtvaicēt, jo tādā veidā uzglabāti tie ātri zaudē daļu ēteriskās eļļas. [..] Bez ēteriskās eļļas ķimeņu augļi satur arī tauku eļļu.”5

Ķimenes ir visur! „Ha ha, lobvokor, vacō pazeistamō! Tevi mes sateikam kotras gūdeigas mōjas mōtes kukņā. Tu jau prūti glaimōt myusu garšai i smolkūs gūdūs, kur mīlojamēs ar kimeņu sīru un kimeņu plōcini, i pi vīnkōrša launoga golda, kad, dūšeigi izastrōdōjuši, mes eisti pa latviskam nūsasāstam ap putras pūdu un mērcejam maizi ar kimenem sajauktā sōlī.”6

Ķimenes ir mūsu nacionālā garšviela. Ja Jāņi nav iedomājami bez siera, tad Jāņu siers bez ķimenēm!

Agrāk katrai saimniecei bija sava Jāņu siera recepte. Būtiski nekas neatšķīrās, bet vienmēr bija viena vai vairākas nianses, kas šo pārtikas produktu personalizēja un atšķīra no citiem līdzīgiem.

Sieru meistariene no Līvānu puses Ilze Kārkle iesaka šādu recepti, kurai nepieciešami 3 litri piena, 1 kg biezpiena, 3 olas, ķimenes (pēc patikšanas) un sāls (pēc garšas). „Sakarsē pienu. Biezpienu samīca ar olām un ķimenēm. Kad piens ir uzkarsis līdz 80–90 grādiem (kad putiņas sāk skraidīt pa piena virsu), katlā liek biezpienu un maisa ar koka karoti, kamēr atsulojas. Neļauj piedegt! Slinkākās saimnieces sasien marlē. Marli no ārpuses apkaisa ar sāli. Čaklākās liek masu katlā, pievieno sviestu (aptuveni 150 gramus), maisot karsē, kamēr siera masa kļūst spīdīga un nelīp pie katla. Tad to liek samitrinātā marlē vai bļodā. Jāņu siers ir gatavs!”7

Ir ikdienas drēbes, un ir svētku drēbes. Ir ikdienas ēdieni, un ir svētku ēdieni. Lai mēs arī ar garšas kārpiņām un māgu sajustu, ka šīs dienas, viens vakars vai pusstunda ir īpašas.

Ķimenes ir universālas! Tās ir i pie skābētiem kāpostiem, i Allažu ķimelī. Pakošļājot var noslēpt alkohola smaku. Tās ir pat ziepēs kā skrubis!

Ne tik priecīgi ir tad, kad ķimenes ir jālieto ārstnieciskos nolūkos. Parasti tās rekomendē pret vēdergraizēm, vēdera pūšanos un zarnu neaktīvu darbību.

„Ķimeņu augļi darbojas kā garšas receptoru kairinātāji, reflektoriski pastiprina gremošanas orgānu darbību, pastiprina to tonusu un peristaltiku, kā arī samazina rūgšanas un pūšanas procesus zarnās. [..] Tautas medicīnā iekšķīgi lieto ķimeņu augļus arī kā žults dzinēju un atkrēpošanas līdzekli. [..] Izēdinot lopiem ķimeņu salmus un raušus, piens un gaļa iegūst īpatnējo ķimeņu piegaršu.”8 Tas nu gan man bija pārsteigums!

Nezinu, vai pārtikas veikalā nopirktās ķimenes atšķiras no aptiekā nopirktām. Galvenais – lai cilvēkam tās garšo un nav ar veselības stāvokli kādu saistītu ķimeņu lietošanas aizliegumu. Viss jādara ar prātu un mēru, ieklausoties sevī un speciālistos!

Man pēdējā laikā ļoti garšo ķimeņu tēja, it īpaši rudenī. Novembrī/decembrī, kad gada tumšākais laiks, šis saldi sājais tumīgums ir pašā laikā. Ne pavasarī, ne vasarā mani ķimeņu tēja nevilina.

Pēdējās desmitgadēs mēs daudz lietojam terminu identitāte. Droši vien katram cilvēkam ir arī gastronomiskā identitāte.

Ēdam un dzeram visu mūžu katru dienu. Arī drēbes mūs pavada visu dzīvi. Ja par citām lietām var teikt ieradums vai kaprīze, tad ēdiena, drēbju un dažu citu lietu sakarā droši vien var lietot terminu identitāte.

Ir tējas, kuras es dzeru tikai no stikla krūzēm, un ir tādas, kuras no māla. Ķimeņu tēja ir tā, kuru malkoju, jūtot tās smaržu un garšu, bet aiz biezajām māla sieniņām neredzu krāsu, konsistenci un sastāvdaļas. Ir gadījumi, kad gribas baudīt tikai ar degunu un muti, bet acīm iedot brīvdienu!

Īsts atklājums man bija ēdiens, ar kuru mani uzcienāja multimākslinieks Raibīs. Kad es šo ēdienu pats gatavoju, man vienmēr ieskrien prātā šī autora asprātīgais humors un prasme caur ikdienišķo vedināt uz mūžīgo.

Nopērkam veikalā saldos kartupeļus jeb batātes, paciņu romiešu ķimeņu jeb kumīna. Panna, plīts un laba olīveļļa, es domāju, jums ir. Nomizojam un sašķēlējam batātes, liekam pannā, kur ielieta olīveļļa. Uzliekam vāku, lai tās batātes ne tik daudz ceptos, bet vairāk sutinātos. Kad pirmo reizi šķēles ir apgrozītas, pieberam kumīnu – var i sēkliņas, var i samaltu9.

Es domāju, ka katram no mums ir viens vai vairāki ēdieni, kuri ne tikai remdē izsalkumu vai iepriecina garšas kārpiņas, bet arī inspirē atmiņas par kādu notikumu vai cilvēku.

1 Stiebri ar sēklu aizmetņiem tika noplūkti un izmantoti pirmo mazsālīto ģurku iegaršināšanai.
2 Resnais J. Ķimeņu audzeschana // „Latvis", 30.08.1922.
3 Freimanis Ž. Audzejit čymynus // „Taisneiba", 14.02.1941.
4 Baumane M., Dzērve K., Klovāne T., Lainis J., Pētersone M. Garšaugi – Rīga: Zvaigzne, 1978., 75. lpp.
5 Maizīte J. Latvijas ķimenes // „Latvijas Farmaceitu Žurnals”, 1937., Nr. 10.
6 Kimene // „Mōras Zeme", 31.01.1990.
7 Jāņu radošajās darbnīcās Līvānos gatavojas svētkiem // „Vietējā Latgales Avīze", 22.06.2018.
8 Rubine H., Ozola S., Eniņa V. Ārstniecības augu sagatavošana un lietošana – Rīga: Zvaigzne, 1974., 151. lpp.
9 Labākais variants – sēkliņas pirms izmantošanas samalt. Tad aromāts un garša ir stipri izteiksmīgāka. Arī naudiņa ietaupās – nesamaltas sēkliņas ir lētākas, svaigi malta vajag mazāk. Tā kā pati recepte nav īpaši sarežģīta, var atļauties iztērēt laiku kumīna sēklu malšanai.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.