Mežciems, agrāk Poguļanka, ir Daugavpils pilsētas daļa tās ziemeļrietumos, Daugavas labajā krastā pie pilsētas robežas aptuveni septiņu kilometru attālumā no Daugavpils centra. Lai veicinātu šīs pilsētas daļas attīstību, kā arī lai pievērstu pilsētas pašvaldības uzmanību mikrorajona problēmām, pirms sešiem gadiem tika izveidota biedrība „Mežciems”, kurā apvienojās seši vietējie aktīvisti. Lai noskaidrotu kā biedrībai sokas ar Mežciemam aktuālu problēmu risināšanu, “Latgales Laiks” aicināja uz sarunu tās veidotājus Oļegu Fogelmani un Irēnu Voitāni.
JA JAU PAR MUMS VISI BIJA AIZMIRSUŠI, NOLĒMĀM DARBOTIES PAŠI
- Mēs šeit dzīvojam jau divdesmit gadus un pa visu šo laiku neviena pašvaldības vadība nav veltījusi pietiekami daudz uzmanības Mežciema problēmu risināšanai. Ja jau par mums visi ir aizmirsuši, nolēmām paši darīt kaut ko lietas labā – paskatīties, kas ir ne tikai sētas iekšpusē, bet arī ārpus tās otrā pusē.
Sasaucām cilvēkus, organizējām biedrību un sākām tīrīt krūmus, darīt daudz ko citu. Laika gaitā dažādās biedrības iniciatīvās iesaistījās vairāki desmiti atbalstītāju. Izdevās panākt, ka mikrorajonā tiek uzstādīts bērnu rotaļu laukums, norobežojošā barjera pie grāvja. Diemžēl, neskatoties uz visiem centieniem, laika gaitā esam nonākuši pie atziņas, ka Mežciems ir viens no tiem rajoniem, kas ne īpaši interesē pie varas esošos.
Iedzīvotājiem ir ideja izveidot mikrorajonā arī pastaigu takas, taču atsaucīgas ausis šī ideja pagaidām nav atradusi. Līdzīgi ir arī ar ideju par sporta laukuma ar vingrošanas aprīkojumu izveidi.
Tā kā iedzīvotāju skaits Mežciemā ir neliels, arī politiķu interese par šo mikrorajonu kā potenciālā elektorāta dzīvesvietu ir salīdzinoši maza. Līdz šim attīstības prioritāte pilsētā ir bijusi tikai Stropiem. Varbūt tas tāpēc, ka Stropos dzīvo daudz ietekmīgu personu, bet Mežciemā – pamatā pensionāri.
NEPIECIEŠAMS IZTĪRĪT MELIORĀCIJAS GRĀVJUS
- Pirms vairākiem gadiem pašvaldība atļāva izvietot mikrorajonā zarnu skalošanu ražotni, kas radīja mikrorajonā nepanesamu smaku. Mikrorajona iedzīvotājiem bija nepieciešami deviņi gadi nemitīgas cīņas, pašvaldībai tika uzrakstīti vairāki desmiti vēstuļu, līdz šī ražotne beidzot tika slēgta.
Minētā ražotne no sava urbuma ņēma arī milzīgu ūdens daudzumu kā rezultātā iedzīvotājiem akās sāka izbeigties ūdens.
Šajā pilsētas daļā ar dzeramo ūdeni vispār ir lielas problēmas. Pa Mežciema teritoriju un tuvējo mežu iet meliorācijas grāvji, kas to nosusina. Tie ir rakti vēl Ulmaņa laikos un pēdējo reiz tīrīti vēl padomju laikos un jau labu laiku tiem ir nepieciešama atkārtota tīrīšana. Lai panāktu meliorācijas grāvju iztīrīšanu, esam rakstījuši neskaitāmas vēstules uz visdažādākajām institūcijām tai skaitā uz Daugavpils Komunālās saimniecības pārvaldi, taču šo jautājumu joprojām nav izdevies atrisināt. Rezultātā Mežciema teritorija pamazām pārpurvojas.
Ja apakšā ir purvs, tad arī visās akās ir dzeltenīgi brūns ūdens. Lai iegūtu normālu dzeramo ūdeni, urbumam ir jābūt 70 – 100 metru dziļumā. Šādus dziļurbumus var atļauties ne kurš katrs. Rezultātā iedzīvotāji ir spiesti braukt līdz tuvējam strautam, pildīt ūdeni tilpnēs un vest to mājās.
BĒRNI RISKĒ UN ROTAĻĀJAS UZ CEĻA
- Mežciema iedzīvotāji ir vērsušies Daugavpils Komunālās saimniecības pārvaldē un lūguši paplašināt vietējos grantētos ceļus, jo nereti veidojas situācijas, kad pretī braucošām automašīnām ir grūti samainīties. Diemžēl ir saņemts atteikums.
Mežciemā ir arī ļoti maz asfaltētu celiņu, tādēļ bērni nereti izvēlas vizinās ar skrituļslidām pa autoceļiem, kur pārvietojas transports, tādējādi riskējot ar savu veselību un dzīvību.
Patlaban ciematā ir izpirktas teju visas mājas un šeit uzturas daudz bērnu, it īpaši vasarā, kad viņi šurp sabrauc no dažādām pasaules malām.
MĒS PROTAM SĀKUMĀ VISU IZNĪCINĀT UN PĒC TAM ATJAUNOT PA DESMITKĀRŠO CENU
- Esam tik daudz vīlušies, ka patlaban maz kam ticam. Domājam, ka arī nolaistajā un pašvaldības pārņemtajā bijušās sanatorijas „Mežciems” kompleksā tuvākajos desmit gados nekas nenotiks. Ja būs kāda dzīvība bijušās sanatorijas teritorijā, arī Mežciema ar laiku varētu atplaukt. Būtu labi, ja šajā pilsētas daļā tiktu ierīkota kanalizācija, ūdensvada tīkli, apgaismojums un tiktu sakārtoti ceļi.
Mēs protam sākumā visu iznīcināt un pēc tam atjaunot pa desmitkāršo cenu. Sanatoriju „Mežciems” vajadzēja iekonservēt vēl pirms 20 – 30 gadiem, lai tā neietu bojā. Varbūt tuvāko desmit gadu laikā te kaut kas varētu mainīties, bet ne ātrāk. Pirmais, ko reāli varētu izdarīt jau tuvākajā laikā, ir sakārtot sanatorijas parku, izgriezt krūmus, sakārtot celiņus, lai cilvēki varētu šurp atbrauktu pastaigāties. Šeit ir arī skaists skats uz Daugavu.
Mežciems ir viena no vēsturiskākajām Daugavpils vietām. Tik daudz vēstures kā šeit, izņemot Cietoksni, Daugavpilī vairs nav. Kā pirmie 17.gadsimta beigās uz dzīvi pašreizējā Mežciema teritorijā apmetās Krievijā vajātie vecticībnieki, kas uzbūvēja šeit meža ielokā pirmo ciemu. Pirmo sanatoriju 1883. gada vasarā dibināja Līksnas muižas īpašnieks grāfs Plāters-Zībergs, kuru zināja visā plašajā Krievijas impērijā. Ārstnieciskos dubļus ņēma no Trikartu ezeriem. 1915. gadā Poguļankā bija 117 vasarnīcas, kā arī sanatorija, pansionāti un liels parks. Pirmā pasaules kara laikā kūrorts tika izpostīts.
Šī vieta tika attīstīta arī pirmās neatkarīgās Latvijas laikos. 1925. gadā Līksnas pagasta Poguļankai tika piešķirts biezi apdzīvotas vietas (ciema) statuss. 1929. gadā privāts uzņēmums „Līksna” atjaunoja Poguļankas sanatoriju. 1935. gadā Poguļankā atradās 92 vasarnīcas, kurās dzīvoja 306 cilvēki. 1937. gadā Poguļanku pārdēvēja par Mežciemu. 1938. gadā sanatoriju atpirka Latvijas kredītu banka par 250 000 latu un paplašināja to līdz 356 ha zemes ar pieciem ezeriem.
Pēc Otrā pasaules kara 1946. gadā Mežciemu pievienoja Daugavpilij. 1990. gadu sākumā dažādu iemeslu dēļ sanatorija „Mežciems” beidza savu darbību. 1995. gada vasarā minētais valsts īpašums tika atdots privatizācijai un to nopirka Daugavpils SIA „Guron”. 2019. gada septembrī par vēlmi pārņemt sanatorijas kompleksu savā īpašumā paziņoja Daugavpils pilsētas pašvaldība.
MŪSU PROBLĒMA – ORIENTĀCIJA UZ „LĒTO GALU”
Viena no mūsu galvenajām problēma ir tā, ka mēs lielākoties domājam par tā saukto „lēto galu”. Kamēr mums būs šāda domāšana, mums nekad nebūs nekā laba un mēs kā ubagi turpināsim klejot pa pasauli un špikosim svešas idejas.
Mežciema attīstībai ir nepieciešama vīzija. Iespējams, ka pašu mājās nav tādu speciālistu, kas to varētu radīt. Iespējams šim nolūkam varētu uzaicināt kādu no ārzemēs dzīvojošiem un strādājošiem speciālistiem no Latvijas.
Savukārt visas Daugavpils un tai tuvējās apkaimes attīstību varētu būtiski stimulēt lidostas uzbūvēšana. Tā varētu apkalpot ne tikai Daugavpils, bet visa tuvākā reģiona iedzīvotājus, tai skaitā no iedzīvotājus no Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas pierobežas.
NĀKOTNĒ MEŽCIEMS VARĒTU KĻŪT ARĪ PAR VIEDO CIEMU
- Patlaban pašvaldība saskaras ar mūsdienu prasībām atbilstoša dzīvojamā fonda trūkumu. Viens no veidiem kā risināt šo jautājumu, varētu būt arī Mežciemā esošo objektu sakārtošana un atjaunošana, atsavinot tos īpašniekiem, kuri paši nav spējīgi tikt galā ar šo funkciju.
Viens no šādiem objektiem ir līdz kliņķim nolaistais profilaktorijs „Mežciems”, kurš savulaik interesantā veidā nonāca privātās rokās. Šī objekta pašreizējiem īpašniekiem nav naudas lai šos graustus nojauktu, kur nu vēl lai kaut ko uzbūvētu.
Īpašumu sakārtošana un jauna un moderna dzīvojamā fonda izveide sekmēt jauno speciālistu piesaisti. Šis process veicinātu arī uz ārzemēm izbraukuši Latvijas iedzīvotāju atgriešanos mājās.
Mežciems varētu pārtapt arī par viedo ciemu jeb smart willage, kur tiktu būvētas arī viedās mājas. Patlaban ir pietiekami daudz cilvēku, kuri ārzemēs ir sapelnījuši pietiekami daudzi naudas un labprāt atgrieztos mājās, būvētu mājas, tai skaitā viedās. Un tad jau pie mums varētu braukt skatīties un smelties idejas.
Patlaban pasaulē ir pieprasītas arī tā saucamās IT rezidences. Informācijas tehnoloģiju jomā strādājošie labi pelna, turklāt viņi var strādāt no jebkuras vietas pasaulē. Piedāvājot IT rezidences, pilnīgi noteikti atradīsies cilvēki, kuri Taizemes, Bali vai Spānijas vietās labprāt izvēlēsies atbraukt arī uz Mežciemu, un strādās meža ielokā, kur ir labs internets. Šādā veidā pilsēta varētu arī pelnīt.
Savukārt bijusī Mežciema skola nākotnē varētu pārtapt par ģimenes centru vai veco ļaužu pansionātu.
Diemžēl patlaban Mežciemā ir tāda situācija, ka ir kauns kādu cilvēku šurp ciemos uzaicināt. Lai nerādītu, kā mēs te dzīvojam, par tikšanās vietu nākas izvēlēties Rīgu, kādu citu Latvijas pilsētu vai ārzemes.
Komentāri