Pirms kāda laika biedrība "Retrogaraž - D" Daugavpilī, Vaļņu ielā 4A, publiskai apskatei atklāja automobiļu un padomju laika lietu kolekciju "RetroGaraž-D", kurā īpaša vieta atvēlēta automašīnām "Moskvič". Biedrības "Retrogaraž - D" darbības mērķi ir popularizēt automobiļu, motociklu un citas sadzīves retrotehnikas vēsturi un saglabāt tos kā kultūrvēsturisku mantojumu; bērnu, pusaudžu un jauniešu izglītošana vēsturiski - tehniskajos jautājumos.
Šī ir viena no lielākajām "Moskviču" kolekcijām Baltijas valstīs. Viens no vecākajiem tās automobiļiem ir pēckara periodā, 1947. gadā ražotais, tautā par “Kārlīti” sauktais “Moskvič 400”, kas ir arī automašīnu markas “Opel” kopija. Bez “Moskvičiem” kolekcijā ir apskatāma arī automašīna “Volga”, leģendārais “GAZ 21”, 1937. gadā ražotais “Mercedes” markas automobilis, kā arī daudz citu interesantu eksponātu. “Latgales Laiks” aicināja uz sarunu biedrības "Retrogaraž - D" vadītāju, kolekcijas īpašnieku Aleksandru Kašerinu.
* Kā kļuvāt par retro automobiļu kolekcionāru?
-- Tāpat kā daudzi citi, bērnībā kolekcionēju markas un atklātnītes. Vēlāk aizrāvos arī ar retro automašīnām.
Mani interesēja tehnika, tomēr vizināties ar automašīnu dienā man patika vairāk nekā naktīm to remontēt. Patlaban situācija ar automašīnu remontu ir attīstījusies tā, ka viens cilvēks nemaz vairs nespēj izdarīt visus darbus, kas saistīti ar auto remontu -- viens krāso, otrs šuj salonu, trešais remontē piekari, utt.
Kad Latvijā masveidā sāka „ienākt” ārzemju mašīnas, cilvēki pamazām sāka atbrīvoties no “Moskvičiem” un “Žiguļiem”, kas garāžās tikai aizņēma vietu, un tos varēja iegādāties salīdzinoši lēti. Sākumā dažs labs par mani smējās, ka vācu “lūžņus”, savukārt šodien cilvēkus sāk pārņemt nostalģija. Tagad, kad komfortablas automašīnas ir kļuvušas daudz pieejamākas, kādam gribas “pakratīties” arī “Moskvičā”.
* Kad iegādājāties savu pirmo automašīnu?
-- Savu pirmo automašīnu, 1937. gadā ražoto “Mercedes”, es iegādājos 1987. gadā no kāda vīrieša Siguldā, kurš to izmantoja savām ikdienas vajadzībām.
Savā gaitā atbraucu uz Daugavpili. Vizinājos vēl aptuveni mēnesi, pēc tam nācās remontēt. Labi, ka līdzi bija nākusi vesela “krava” rezerves daļu.
* Kāpēc izvēlējāties tieši šo eksponātu?
-- Gribējās, lai man būtu kaut kas tāds, kā nav citiem. Visi tobrīd vizinājās ar “Moskvičiem” un “Žiguļiem”, bet es braucu ar pirmskara “Mersedesu”.
* Kā notikumi attīstījās pēc tam?
-- Pēcāk kādu laiku nekā nebija, sākās mežonīgie 90. gadi un par kolekcionēšanu nevarēja būt ne runas.
Kolekcija paplašinājās 90. gadu beigās, laikā, kad Latvijā sāka ievest ārzemju automašīnas un cilvēki atbrīvojās no vecajiem Padomju Savienībā ražotajiem spēkratiem. Tolaik tas viss nemaksāja lielu naudu un gadījās arī eksemplāri visai labā stāvoklī.
Transportlīdzekļu tehniskais stāvoklis bija labs, jo to īpašnieki pret tiem izturējušies saudzīgi. Padomju laikos, kad personīgo transportlīdzekli kurš katrs nemaz nevarēja atļauties, attieksme pret automašīnu bija cita -- cilvēki to pirka teju uz mūžu.
* Vai ekspozīcijā aplūkojamie eksponāti ir braukšanas kārtībā?
-- Vecās automašīnas, protams, nevar atbilst tām tehniskajām prasībām, kas transportlīdzekļiem tiek izvirzītas patlaban. Taču domāju, ka liela daļa izstādes eksponātu, iespējams, ne pirmajā reizē, tomēr izietu tehnisko apskati.
Pērn saņēmām piedāvājumu pavizināt ar savu pikapu Salaveci. Lai to paveiktu, nācās iziet tehnisko apskati. Bija doma dabūt vismaz “slimības lapu” uz mēnesi, taču, par pārsteigumu, “Moskvičs” izgāja tehnisko apskati bez aizrādījumiem.
* Vai ar izstādē aplūkojamajiem eksponātiem saistās kādi interesanti stāsti?
-- Gandrīz ar katru automašīnu saistās kāds stāsts. Viens no retākajiem eksponātiem kolekcijā ir “Moskvič” furgons, kādus iepriekš privātpersonas PSRS teritorijā nevarēja iegādāties. Tas atvests no Somijas. Saimnieks šo “Moskviču” bija nopircis kopā ar vasaras māju un, tā kā viņam šis auto nebija vajadzīgs, nolēma to pārdot.
Braucienā iepazinām Somiju. Tā atstāja ļoti labu iespaidu -- labi ceļi, viss pārdomāts, samērīgs, dzīve rit bez steigas, cilvēki saudzīgi izturas pret vecām mantām, ir daudz līdzīgu muzeju. Neiztika arī bez piedzīvojumiem, pusceļā salūza automašīna, nācās saukt citu.
Savulaik noskatījām kādu “Moskviču” universāli, tas stāvēja klajā laukā bez riteņiem. Vienojāmies ar saimnieku par cenu, atbraucu tam pakaļ, uzlikām riteņus, bet izrādījās, ka transportlīdzeklim nav stūres. Tā kā bija sācis snigt, nācās krietni pasvīst, līdz to izvilkām un dabūjām mājās.
Atmiņā palicis arī kāds vecs vīrs Cesvainē, kur pilsētas svētkos izstādījām apskatei milicijas “Moskviču”. Gremdējoties atmiņās, viņš palūdza aizbraukt līdz viņa mājām turpat tuvumā un atpakaļ. Turklāt pa ceļam pabrauca garām mūsdienu policijas ekipāžai.
* Kas tas par eksponātu pie biroja galda?
-- Par šo 1950. gada izlaiduma “Kārlīti” man 1999. gadā pastāstīja brālēns, kurš dzīvo netālu no Cēsīm. Atbraucām pie vectēva, skatāmies -- stāv klētī, bet bez jumta. Dzinējs bija izņemts, vienā no tā cilindriem žurkas bija ierīkojušas midzeni. Gribēja tiem laikiem lielu naudu -- 100 latus. Šis eksponāts izdzīvojis, lielā mērā pateicoties tam, ka tam nav bijis dokumentu. Pēc numura noskaidrojām, ka tas pirkts Ļeņingradā, vēlāk atceļojis uz Tukumu, bet pēc tam nonācis Madonas apkaimē.
Kabrioleti, kā dažs labs varbūt domā, nebija domāti atpūtai vai dienvidu rajoniem. Pēc Otrā pasaules kara valstī trūka metāla, tādēļ tika taupīts visur, kur tas bija iespējams. Arī cenas ziņā kabriolets bija par 500 rubļiem lētāks.
Mēneša laikā minētais eksponāts tika sagatavots izstādei. Pēc tam tajā tika ievietots arī dzinējs. Kopš remonta tas nevienu dienu nav pavadījis ārā.
* Spēkratu kolekcionēšana, droši vien, nav lēts prieks?
-- Sākumposmā šis hobijs, protams, nav lēts, bet pēc tam pamazām sāk sevi atpelnīt. Kolekcionāri bieži vien mainās ar eksponātiem, šis tas tiek arī pārdots.
* Pirms kāda laika jums bija ekspozīcija cietoksnī, mazajā pulverpagrabā. Kādēļ to nācās slēgt?
-- Tajā telpā bija tikai vieni mazi vārtiņi, tādēļ apskatei tur varēja novietot tikai motociklus. Tā kā nebija pieslēguma elektrotīkliem, telpas apgaismojām ar lampiņām, kuras bija pieslēgtas akumulatoram.
Toreiz cietoksnis bija nolaists, muzeja apmeklētība maza un aptuveni pēc diviem gadiem, līdz ko beidzās pašvaldības finansiālais atbalsts, muzeju nācās slēgt, jo ar ienākumiem no biļešu tirdzniecības izdzīvot nevarēja.
* Kā nolēmāt atklāt “ RetroGaraž-D"?
-- Paziņas un draugi man jau sen teica, ka gadiem vākto kolekciju labi būtu padarīt publiski aplūkojamu. Piedāvājumu atvērt ekspozīciju saņēmām arī Daugavpils Tūrisma informācijas centra piecu gadu jubilejas svinību ietvaros.
* Ir pagājis gads, kopš atklāta ekspozīcija. Kāds tas ir bijis?
-- Mēnesi pēc ekspozīcijas atvēršanās to nācās slēgt sakarā ar valstī ieviestajiem epidemioloģiskajiem ierobežojumiem. Vasaras sezonā ekspozīciju apmeklēja diezgan daudz interesentu.
Pamatā tie bija vietējie ceļotāji no Latvijas. Pieļauju, ka šo procesu sekmēja arī “Covid-19” izplatība, jo tā ierobežoja cilvēku iespējas doties ārzemju ceļojumos. Taču ekspozīciju apmeklēja arī ārzemnieki. Tālākie viesi bija no Lietuvas, Anglijas, Spānijas un Kipras.
Esam iegādājušies arī dažus jaunus eksponātus. Jaunākais no tiem ir kombi “Moskvičš” labā stāvoklī, ko pārdeva kāds vectēvs Judovkā. Vēl vienu “Moskviču” nopirkām un “izvilkām no purva” Rēzeknes pusē. Ar domes finansiālo atbalstu turpinām labiekārtot telpas, esam izbūvējuši sienu un iegādājušies vitrīnas auto modeļu un citu sīku eksponātu eksponēšanai.
Liels ieguldījums ekspozīcijas izveidē un attīstībā ir arī tās radošajai direktorei Indrai Kucinai. Viņas noformētājas pieredze ir ļāvusi pieskaņot ekspozīciju dažādiem svētkiem. Piemēram, Līgo svētkiem tika nopītas ozollapu vītnes, saliktas keramikas vāzes ar Jāņu puķēm un limuzīna Jāņu nakts krāsā noformēta vietējā “kapeiciņa”. Tuvojoties gadumijai, ekspozīciju veiksmīgi papildināja ar padomju laika rotājumiem izpušķota Ziemassvētku eglīte.
* Kādi plāni uz priekšdienām?
-- Ir daudz dažādu nākotnes plānu, viens no tiem -- sakārtot veco mikroautobusu “Latvija”, lai ar to varētu vizināt tūristus. Vārdu sakot, turpināsim attīstīties.
