„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 14. jūlijs
Svētdiena
Anvars, Oskars, Ritvars
+24.9 °C
apmācies

Apse

Latgales apšu epicentrs? Jā, tāds arī ir. Pa vidu starp bijušajām Gaigalavas un Strūžānu muižām ir sādža Apšinīki. Daudziem tās iedzīvotājiem te bija uzvārds Apšinīks, un, protams, var pafantazēt.

No sākuma šeit auga daudz apšu, tad šo koku vārdā nosauca sādžu, bet vēlāk sādžas iedzīvotāji dabūja arī atbilstīgus uzvārdus. Vai arī citādi. Šeit sākumā apmetās cilvēks, kuru sauca Apšinīks. Viņš bija rokpelnis un viņam lieliski padevās darinājumi no apses koka. Tādēļ viņu arī tā iesauca. Viņš to pavārdi pieņēma un apkārt savai mājai sastādīja apses. Pēc laika te izveidojās sādža, kuru sāka saukt par Apšinīkim...

Slavenākais1 no šīs Apšinīku sādžas ir baznīckungs Pīters Apšinīks. Bez pastorālā darba viņš nodarbojās arī ar daudzām citām lietām – 1916. gadā Petrogradā izveidoja un pāris gadus vadīja jaunatnes biedrību „Tāvaiņa". Rediģēja preses izdevumus, sacerēja garīgās dziesmas. Bija literāts, savus darbus parakstīja ar pseidonīmu Džāms, un, protams, Apse.

Apses tajos Apšinīkos reāli ir bijušas. „Cīma vydā, kur ir Pītera brōļa Aļfona, muna krysttāva, mōjas, aug lelas symtgadeigas apses. Vīnā nu tōm tik miļzeigs starku pereklis, kaidu nikur cytur naasu redzējis. Īkōpūt kaidā nu apsem, bez divom tyvejom bazneicom, varēja labi redzēt ari Bēržu bazneicas baroka tūrņus, pretejā pusē uz kolna stōvūšū Dricānu bazneiceņu, tod tōli tōli graciozū Rogovkas sorkonūs kīgeļu dīvnomu, un pošā apvōrkšņa molā jaust Bēržgaļes bazneicas siluetu"2.

Ja no Sauleskalna vai Lielā Liepu kalna var redzēt kādus padsmit ezerus, tad no Apšinīku apsēm3 – sešas baznīcas!

Mani vienmēr pārsteidz augi, kuri vispirms zied, un tikai tad tiem sāk plaukt lapas. Šķiet, ka kaut kāda ačgārna kārtība, bet ziedi uz kailiem zariem izskatās ļoti efektīgi. Apses zied aprīlī, kā nozied, uz zariem sāk plaukt lapas. Tie apses ziedi, kurus daudzi pat nepamana kā ziedus, pārtop par pogaļām, kurās maija beigās ir jau nogatavojušās sēklas.

Ja runā par apsēm, man parasti nāk prātā apšu bekas. Cilvēki jau izsenis ievēroja, ka ir tādas sēnes, kas aug uz konkrētiem kokiem vai to tuvumā. Zinātnes valodā to sauc par mikorizi – sēņu un augu simbiotiski-mutuāliskām attiecībām, sēņu hifām (sēņu šūnu pavedieniem) kolonizējot auga saknes.

Sēnes nav augi, jau ilgāku laiku biologi tās izdala atsevišķā grupā, kur bez sēnēm vēl ir augi un dzīvnieki. Ja agrāk uzskatīja, ka sēnes parazitē uz mikorizes auga rēķina, tad šobrīd dominē uzskats, ka šajās attiecībās labums ir abām pusēm.

Ja jums garšo apšu bekas, varat jau no tāluma papētīt, kur aug apses, tad doties pie tām un ir ļoti liela varbūtība, ka tur jūs šīs skaistules arī atradīsiet.

Man nepatīk sēņot brikšņos. Apšu bekas patīk lasīt kaut vai tādēļ, ka tās aug pie atsevišķiem kokiem, mežu malās un retos mežos. Žēl tikai, ka gatavojot šīs sēnes, to mīkstums ātri vien maina krāsu un kļūst melns. Manā izpratnē tas ir šīs sēnes vienīgais trūkums, kuru, iespējams, var kaut kā izlabot.

Ja runā par augu pasaules tējām, daudziem tās patīk no ziediem vai lapām, bet ne no mizām – tās garšas, krāsas un konsistences ziņā nav pašas tīkamākās.

Apses mizā ir daudz salicilskābes, tādēļ daudzi fitoterapeiti apses mizas dēvē par dabisko aspirīnu.

Prātīga apses mizu novārījuma dzeršana var pazemināt temperatūru, mazināt iekaisumus, atvieglināt klepu. Mūsdienās mediķi iesaka, ja ķermeņa temperatūra nav augstāka par 38,5°, to nenodzīt, bet ļaut organismam ar šo paaugstināto temperatūru cīnīties pret slimību.

Ja ir doma apses mizas nopirkt nevis aptiekā, bet pagatavot pašam, ir noderīgi daži padomi. Vislabāk to darīt agrā pavasarī, kad kokā sāk plūst sulas. Mizas griež no zariem, padomājot par to, lai tas pārāk nekaitētu kokam – strēmelītēs, saudzīgi. Ja zariņi ir tievi, tos var nogriezt un lēnītēm izžāvēt cepeškrāsnī. Ļoti vēlams, lai temperatūra cepeškrāsnī nebūtu augstāka par 40° Celsija.

Tie 40 grādi pēdējos 50 gados kļuvuši par tādu kā termiskās apstrādes robežšķirtni – žāvēt ārstniecības augus augstākā temperatūrā nedrīkst, medu karstākā ūdenī likt nedrīkst utt. Droši vien to apliecina bioķīmiski pētījumi... Droši vien tā ir maksimālā dabiskā temperatūra, līdz kurai sasilst gaiss mūsu klimatiskajos apstākļos. Ļoti iespējams, ka šī maksimālā dabiskā apkārtējā temperatūra ir iekodējusies augu šūnās u. c.

Agrāk apses mizas plaši izmantoja ādu miecēšanā. Esmu kaut kur lasījis, ka Viduslaikos sieva varēja lūgt atļauju izšķirties no vīra, ja tas bija ādminis. Kādēļ?

Visa tā ādu ģērēšana/miecēšana bija šausmīgi smirdīga padarīšana, ar laiku tā pretīgā smaka iesūcās i drēbēs, i ādā. Vienreiz dzīvē redzēju, kā man pazīstams ādas meistars sagatavo ādas, no kurām taps ēdienkaršu vāki, portfeļi, mices vai pastalas dejotājiem. Tā vanna ar ādu stāvēja ārā, ja no tās puses papūta vējš, tiešām vemt gribējās.

Apses koksne ir tā, no kuras tradicionāli pagatavo sērkociņus. Šobrīd populāras ir šķiltavas, tās ir dažādu veidu un tiek izmantotas ļoti dažādās situācijās. Padomju gados, ja kasē nebija atlikuma, tev varēja iedot vienu, divas vai piecas sērkociņu kastītes. Sērkociņi tajos laikos maksāja 1 kapeiku. Uzskatīja, ka sērkociņi ir vienmēr un visiem noderīgi, tādēļ tos kasieres un deva.

Kad cilvēki juta kaut kādu riskantu laiku tuvošanos, viņi masveidā iepirka sāli un sērkociņus. Kad padomju varas izskaņas gados bija pircēju vizītkartes un daudzas preces varēja iegādāties tikai pret taloniem, viena tantiņa kaut kā piekļuva pie tiem deficītiem un mājās iekārtoja īstu noliktavu. Kad tur nejauši izcēlās ugunsgrēks, glābēji bija pārsteigti – kas tur ar blīkšķi aizsvilās un ar milzīgu liesmu sāka degt? Vairāki tūkstoši sērkociņu kastīšu, tā man stāstīja pazīstams ugunsdzēsējs.

Agrāk Latgales podnieki savus darinājumus apdedzināja speciālos cepļos, kuri tika kurināti ar apses malku. Ja man šobrīd kāds pajautās, kas ir īsta Latgales keramika, es ne tik daudz atbildē akcentēšu formas vai ārējā noformējuma īpatnības, bet gan lietas, kuras, skatoties uz šķīvi vai svečturi, paliek nezināmas. Latgales keramika ir tā, kura ir pagatavota no Latgalē izrakta māla, apdedzināta ar apses malku kurinātā ceplī!

Apses malka bija tāda kā švamme, ar kuru iztīrīja māju skursteņus. Pašalē, kur bija sakrauta malka, vienmēr bija pāris klēpīši labi izkaltušu apses koka pagaļu. Apses malka deg ļoti ātri un ar temperatūru līdz pat 1 200° Celsija, pie tam šajā degšanas procesā izdalās īpaši garaiņi un tvaiki. Tas viss atslāņo un sadedzina skurstenī sakrājušos sodrējus. Var arī nerīkot šādas attīrīšanas kūres, bet reizi divās nedēļās kādu kurināšanas reizi noslēgt ar pāris apses malkas pagalēm.

Kaut arī Latgalē koeksistēja dažādas reliģijas un kultūras, nebija tā, ka visas tās saplūda vienā kopīgā masā. Bija sadzīviski kontakti un saimnieciskas pieredzes pārņemšana, delikāta pietuvošanās dažām citu kultūru tradīcijām, kur tas nešķita par sava paša identitātes zaudējumu.

Latgales pareizticīgie 19. septembrī svinēja Mihaila Brīnumu dienu. Uzskatīja, ka šajā dienā ar cilvēkiem notiek dažādas brīnumainas lietas. Šo dienu vajadzēja nodzīvot īpaši, ievērojot daudzus noteikumus: nedrīkstēja strīdēties, pacelt balsi vai lamāties; izvairīties no atbildības un neatbildēt uz uzdotajiem jautājumiem; uzvelt savus pienākumus uz citu pleciem u.c. Bez aizliegumiem bija arī svētīgi darbi, kurus šajā dienā vajadzēja izdarīt: no rīta apmeklēt dievnamu; satikties ar kaimiņiem un pārrunāt aktuālās problēmas; uzcienāt vai iedot dāvanas tiem, kuri dzīvo trūcīgi.

Šajā dienā beidzās ganu darba sezona, uzskatīja, ka ar šo dienu atnāk pirmās salnas.

Kā jau Brīnumu jeb Čudu dienā, bija arī novērojumi un ticējumi, kuri attiecās tieši uz šo dienu. Piemēram, ja apses lapas sakrīt uz zemes ar ārējo, smuko pusi uz augšu, būs auksta ziema, ja ar aizmugurējo pusi uz augšu, ziema būs silta, bet ja sakrīt gan tā, gan šitādi, tad ziema būs kā ziema, bez galējībām.

Ar analogu interesi kaimiņu kultūru pārstāvji skatījās, kā latgalieši svin Andryva dīnu jeb Andžejkas. Šajos pirmsadventa svētkos arī neiztika bez novērojumiem un ticējumiem, zīlēšanas un, protams, brīnumu gaidīšanas.

Ir laikam cerības un vēlmes, kuras piemīt teju visiem cilvēkiem, neņemot vērā daudzās viņus sadalošas pazīmes.