Katru pavasari sākas jauna dārzkopības sezona. Tiklīdz kļūst siltāks, cilvēki steidzas uz saviem mazdārziņiem, lai uzraktu dobes, iestādītu kartupeļus, iesētu bietes un citus dārzeņus. Savukārt pilsētnieki, kuriem nav savas vasarnīcas vai saimniecības, ierīko puķu dobes pie daudzstāvu namiem vai izrotā savu balkonu ar dažādiem stādījumiem. Ko Daugavpils iedzīvotāji labprātāk stāda un ar kādām grūtībām nākas saskarties? Šos jautājumus avīzes "Latgales Laiks" reportiere uzdeva pilsētas ielās sastaptajiem daugavpiliešiem.
Gaļina, pensionāre: “Tagad es neaudzēju tik daudz dārzeņu kā agrāk. Pašlaik dodu priekšroku puķēm, kokiem, visam, kas priecē sirdi. Nav vairs tas vecums, lai apkoptu lielas stādījumu platības. Iestādīšu vairāku veidu dārzeņus priekam. Bietes jau esmu iestādījusi, mājās vēl aug paprikas, salātu un pētersīļu dēsti.”
Agafja, pensionāre: “Man ļoti patīk rakņāties zemē. Es stādu puķes gan mājās, gan pagalmā, un jāteic, ka mūsu laikos tas ir nepateicīgs darbs. Jācīnās ar kaimiņiem, īpaši ar tiem, kam ir transports. Viņi iebrauc zālienā, mīda puķes un, kad es viņiem aizrādu, maigi izsakoties, pauž man savu nepatiku. Daļu no zāliena lēnītēm vien viņi ir atkarojuši. Automašīnu īpašnieki atņem bērniem arī rotaļu laukumus. Lūk, kādreiz šeit bija rotaļu laukums, bet tagad stāv mašīnas.”
Marija, pensionāre: “Man patīk stādīt puķes pie mājas. Kādreiz šeit bija velēna, bet mēs ar kaimiņu to uzirdinājām un tagad šeit aug puķes. Kaimiņi dalās ar stādiem un sēklām, atved dēstus no savām vasarnīcām, par ko esmu viņiem ļoti pateicīga. Vasarā te būs skaisti! Pēc ūdens mēs ejam uz purvu, taču, gadiem ritot, tas kļūst aizvien seklāks. Savukārt, kad uznāk lietavas, mūsu pagalmi applūst. Nav zelta vidusceļa, mēs dzīvojam kā uz vulkāna.”
Jevgeņija, pensionāre: “Ļoti patīk puķes, man to ir daudz arī mājās. Vasarā šeit viss būs daudz skaistāk: uzziedēs rozā neļķes, lilija, par kuru uztraucos visu pagājušo vasaru. Šeit novietoti stārķi, ir arī rozā flamingo, bet es baidos tos šurp nest, jo var nozagt. Ir nozagtas mārītes. Šķiet, atrodi akmeni, paņem akrila krāsu un zīmē mārītes, cik uziet, bet nē, vieglāk ir paņemt gatavu, nekā zīmēt pašiem. Es pārdzīvoju, kad tiek noplūktas puķes vai kaut kas pazūd no puķu dobes. Katru gadu domāju, ka vairs nestādīšu, bet pienāk pavasaris un es atkal kopju puķu dobi.”
Nadežda, pensionāre: “Man ir savs dārziņš. Stādu gan puķes, gan dārzeņus. Pavasarī pasūtu traktoru, pārējo daru pati, kopā ar palīgiem. Es dzīvoju Maļinovā, turu arī govi, kazu un vistas, tām arī vajag dārzeņus, tāpēc arī audzējam, un tad vasarā ravēju dārzu. Pie manas mājas aug peonijas, dālijas, samtenes.”
Gaļina, pensionāre, ar meitu Annu
Gaļina: “Es dzīvoju Višķos, tagad stādu vairāk puķu, jo ir klāt vecums un arī zemi apstrādāt nav lēti. Tāpēc vieglāk un lētāk ir nopirkt dārzeņus nekā tos audzēt. Manā puķu dobē aug dālijas, samtenes un citas puķes.”
Anna: “Es dzīvoju Pelēčos, un tur gandrīz visi stāda puķes un gandrīz visiem ir dārzs. Kādreiz mums bija dārzs, bet tad atteicāmies, jo to apstrādāt kļuva neizdevīgi. Man patīk asteres, stādām daudz, septembrī bērni dodas uz skolu ar lieliem skaistu ziedu pušķiem rokām. Pie mums bieži nāk stirnas, apgrauž gan kokus, gan nokož daudzas puķes. Īpaši labi tām garšo divgadīgās neļķes – tās nograuž līdz pat saknēm. Arī zaķis nāk pie mums panašķēties. Visticamāk, tam jau ir daudz gadu, zaķis ir liels, sver vismaz kādus sešus kilogramus.
