„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 17. jūnijs
Pirmdiena
Artis, Artūrs
+17.4 °C
apmācies

Pieminekļi Daugavpilī: nojaukt vai atstāt?

Laikā, kad pieminekļi, kas uzcelti par godu karavīriem, kuri krita par Eiropas, Latvijas un, jo īpaši, Daugavpils atbrīvošanu, no nacistu iebrucējiem, kā arī vairāki līdzīgi objekti ir pakļauti reāliem likvidācijas draudiem vai, labākajā gadījumā, pārcelšanai uz citu vietu. Daži iedzīvotāji ierosina uzcelt universālu pieminekli visiem karavīriem un Daugavpils atbrīvotājiem no ļaunuma un nesaudzības. Tad rodas jautājums: ko pieminēs cilvēki, kas nāks godināt kritušos? Ko par to domā Daugavpils iedzīvotāji?

Anatolijs Krilovs

Gatis Mačulāns, Vaboles ciema iedzīvotājs:

- Kopumā man ir vienalga. Varbūt tas ir tāpēc, ka es ļoti labi nezinu vēsturi, jo esmu no jaunākās paaudzes, kas īsti nesaprot problēmas būtību. Pieminekļu un memoriālu nojaukšana, kas uzcelti par godu konkrētiem cilvēkiem vai vēsturiskiem notikumiem, nav labākā nodarbošanās, tam nav nepieciešama inteliģence. Lauzt ir vieglāk nekā būvēt. Tas ir grēks.

Alla, pensionāre, 74 gadi, Daugavpils iedzīvotāja:

- Es kategoriski iebilstu pret šādu rīcību. Gadu desmitiem bija pieminekļi, piemiņas vietas, nevienam netraucēja un tagad pēkšņi sāka "durties acīs". Mūsu pēcnācējiem vajadzētu zināt, pateicoties kam viņi dzīvo šajā pasaulē zem mierīgām debesīm. Kad pie manis atnāk mazdēls, es viņam visu izskaidroju. Galu galā agrāk es biju sākumskolas skolotāja, un mans pienākums bija ne tikai mācīt bērniem lasītprasmi, bet arī godīgumu, patiesumu un cilvēcību. Un mēs iznīcinām šo patiesību. Dažiem ir izdevīgi un ērti aizmirst mūsu pagātni. Mums nevajag jaunus pieminekļus. Par ko tie būs?

Esmu dzimusi Daugavpilī, un mani kristīja Aleksandra Ņevska baznīcā. Pēc kara Daugavpilī viss tika sadedzināts un iznīcināts, mēs dzīvojām vietā, ko tautā sauca par Goreliki, kas atradās aiz pašreizējā DU. Vai man tas būtu jāaizmirst?

Viktors Lagalis, bezdarbnieks, Daugavpils iedzīvotājs:

- Nebūtu cilvēku, kas krituši par Latvijas un mūsu Daugavpils brīvību un neatkarību, mēs šeit nestāvētu un nerunātu. Es brīnos, cik īsa ir dažu cilvēku atmiņa, bet labi, ka viņiem tā ir, bet ar sirdsapziņu gan kaut kas nav kārtībā.

Cīņa pret pieminekļiem ir vājums un apkaunojums, tas it tas pats, kas cīnīties ar savu vēsturi. Pieminekļus veidoja cilvēki, kas šeit dzīvoja. Tā ir mūsu valsts vēsture, un mēs nedrīkstam par to aizmirst. Vēl jo vairāk, ja runa ir par fašismu.

Daniils Zinčenko, DU students, Daugavpils iedzīvotājs:

- Kā jaunās paaudzes pārstāvis, kas audzināts ar citām vērtībām un tradīcijām, šī problēma mani satrauc, jo nav iespējams izsvītrot manu pagātni. Galu galā, bez tās nevar būt arī nākotnes.

Mēs nedzīvojam bagāti, mūsu valstī un pilsētā ir svarīgākas problēmas, kas prasa naudas ieguldījumus un tūlītēju iejaukšanos, lai priekšplānā izvirzītu atbrīvošanos no pieminekļiem, kaut arī no padomju pagātnes.

 

Iļja Lukjanskis, pavārs, Daugavpils iedzīvotājs:

- Izskatot šo jautājumu man ir divejādas sajūtas. No vienas puses, es neatbalstu pieminekļa nojaukšanu vai pārvietošanu uz citu vietu, no otras puses, es neesmu pret valsts lēmumu likvidēt padomju pagātnes simbolus. Galu galā tās ir tikai konstrukcijas, kas izgatavotas no bezpersoniska akmens, dzelzsbetona un metāla, kuras mēs pielūdzam.

Katram no mums ir atmiņas, tām vajadzētu saglabāt valsts vēstures mācības, kā arī mūsu senču varoņdarbus un nopelnus.

Iespējams, ka citas valsts amatpersonas godinās cilvēkus, kuri cīnījās par mūsu gaišo nākotni, bet citā formā un formātā.

Irina un Kirils, māsa un brālis, Daugavpils iedzīvotāji:

- Mēs domājam, ka to cilvēku atmiņas, kuri nomira par mūsu nākotni, ir jāsaglabā pēc iespējas ilgāk. Nav skaidrs, kāpēc mūsu valsts vadītāji par to nedomā. Tā ir mūsu vēsture, kuru nevar pārrakstīt, lai izpatiktu kādam.

 

Elīna Meinerte, mājsaimniece, Daugavpils iedzīvotāja:

- Es esmu sašutusi par to, ka mūsu valdība pieņem šādus likumus - par pieminekļu nojaukšanu. Pirmkārt, būtu nepieciešams tērēt resursus ekonomikas un rūpniecības attīstībai, izlīgumam sabiedrībā, nevis darīt visu priekš Eiropas Savienības.

Kāpēc karot ar pieminekļiem? Pie varas esošie, cīnieties ar mūsu nabadzību, sociālo nevienlīdzību, politisko tiesību pārkāpumiem, risiniet citas problēmas, kuru mums ir daudz!

Mans vectēvs Mihails bija krievu virsnieks un II Pasaules karā cīnījās frontēs par mūsu, mūsu bērnu un mazbērnu nākotni. Kāpēc man par to būtu jākaunas?

Aleksejs Voldeks, Augšdaugavas novada Vecsalienė pagasta iedzīvotājs:

- Pieminekļu nojaukšana ir darbības, par kurām mūsu politiķiem un valstsvīriem būtu jākaunas. Cilvēki nesapratīs un nenovērtēs. Jūs to nevarat izdarīt laika un konjunktūras dēļ. Viss atgriezīsies kā bumerangs.

Es to redzu šādā veidā. Huligāns staigā pa kapsētu un spārda tos mirušo pieminekļus, kas viņam šodien nepatīk, bet tos, kas patīk - viņš neaiztiek. To sauc par vandālismu.

Lai gan karavīru atmiņas un viņu ekspluatācija ir apgānīta un iznīcināta, viņi joprojām paliks pašreizējās paaudzes un pēcnācēju prātos. Un diez vai kāds atcerēsies mūsu tā saucamos darītājus.