Sarmīte Teivāne ir ļoti aizņemts cilvēks.Viņa strādā Latgales plānošanas reģionā ar dažādiem projektiem, kuri saistīti ar mūsu novada attīstību, kā arī atrod laiku savam lolojumam -- vada folkloras kopu “Svātra”.Ir arī citi projekti, kas prasa laiku un uzmanību.Un šajā saspringtajā grafikā Sarmīte tomēr atrada laiku, lai iegrieztos laikraksta „Latgales Laiks” redakcijā un pastāstītu par savu notikumiem bagāto dzīvi.
-- Sarmīt, pastāstiet par savu bērnību?Kā tā pagāja?
– Mana bērnība pagāja netālu no pilsētas, brīnišķīgā vietā -- Līksnā.Un Līksnu es vienmēr atceros ar mīlestību. Gaišs, jauks, svēts posms manā dzīvē.Līksna man palīdzēja virzīties tālāk, deva zināmu impulsu, kā arī izpratni par to, kas ir patiesa dzimtās vietas mīlestība.
Es mācījos vietējā astoņgadīgajā skolā. Tā bija jauka, mājīga, maza skola.Klasē bijām septiņi bērni, bet kopumā skolā mācījās ap 70 audzēkņi.Ņemot vērā izglītības iestādes īpatnības, mēs darījām visu, kas bija nepieciešams.Visiem bija jāmāk spēlēt teātri, dejot, dziedāt.Katram bija maksimāli jāattīsta savas spējas.
-- Un vecāki?
– Mana mamma Virgīnija Korsaka un tēvs Vladislavs Korsaks aizgāja viņsaulē pavisam jauni. Tēvam bija 48 gadi.Tolaik es jau mācījos Rēzeknē, biju pusaudze ar savām problēmām.Un es nespēju aptvert to, ka tēva vairs nav.Toreiz man šķita, ka tētis jau ir cienījamā vecumā.Tagad es saprotu, ka 48 gados cilvēks vēl ir pavisam jauns, kuram vēl ir jādzīvo un jādzīvo.Mamma nomira, kad viņai bija nedaudz pāri 50 gadiem. Tajā dzīves posmā es sāku veidot savu ģimeni. Protams, es ļoti stipri pārdzīvoju abus šos zaudējumus, taču man bija pavisam citas sajūtas, kad mūžībā aizgāja mana vecmāmiņa Anna, kura pēc vecāku nāves man bija viņu vietā. Tolaik jau biju pieaugusi. Šķita, ka būtu izgriezts gabaliņš manas sirds. Man ļoti pietrūka manas viedās Annas. Kamēr esi jauns, tev šķiet, ka visu vari izdarīt pats un padoms tev nav vajadzīgs.Un tikai, gadiem ejot, saproti, cik vērtīgi ir vecākās paaudzes padomi. Un es, jau būdama pieaugusi, ļoti novērtēju savas vecmāmiņas dzīves gudrību.
– Jūs ieminējāties par savas dzīves posmu Rēzeknē.Vai varat pastāstīt vairāk par to?
– Ak, tas bija fantastisks laiks.Pēc skolas beigšanas devos turp mācīties.Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās tur tika atvērta pedagoģiskā skola. Es mācījos par bērnudārza audzinātāju.Paradokss ir tāds, ka pirms tam es ne reizi pat nebiju bijusi bērnudārza telpās, man nebija ne jausmas, kā šī sistēma darbojas.Tajā laikā mani vecāki bija dzīvi, un viņi atbalstīja manu izvēli.Mamma teica, ka man vienmēr būs darbs, pilsēta nav tālu, ja nu kas, varēšu aizbraukt strādāt uz Daugavpili.
Es iestājos Rēzeknes pedagoģiskajā skolā, kurai ļoti ātri tika piešķirts Skolotāju institūta statuss. Absolvēju mācību iestādi, apguvusi deju skolotājas un 1.--4. klases pedagoģes profesiju.Un tieši šajā izglītības iestādē es satiku daudzus man svarīgus cilvēkus, ar kuriem uzturu ciešas draudzīgas attiecības arī šobaltdien. Mēs daudz mācāmies cits no cita.Toreiz darbojāmies deju kopā „Dziga”, kas tika izveidota 1991. gadā."Dziga" deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija atguva neatkarību, bija īsts atklājums.Pasaule plašāk uzzināja, ka latgaliešiem ir savas savdabīgas dejas, sava reģionam raksturīga mūzika, kas skan pasakaini skaisti tradicionālo mūzikas instrumentu pavadījumā. Mēs šo kolektīvu veidojām ļoti akurāti un uzmanīgi.
-- Jā, tas bija atmodas laiks. Mēs gribējām atdot pasaulei pazaudēto, veicām pētījumus, komunicējām ar cilvēkiem, kuri turēja godā latgaliešu tradīcijas un dzīves ziņu. Pierakstījām latgaliešu dziesmas un dančus.Labi, ka toreiz apzinājāmies, ka mums tas ir jādara.Tagad mums ir pieejami digitālie arhīvi, daudzi Mūzikas akadēmijas studentu veiktie pētījumi, bet toreiz, deviņdesmitajos gados, mums tā visa nebija, bija jāsāk no nulles.Mēs vēlējāmies parādīt cilvēkiem, cik bagāti esam, cik bagāta ir mūsu kultūra, tostarp caur mūziku, caur deju.
– Vai par to sapņojāt bērnībā?
-- Ak, nē. Mana bērnība aizritēja kosmosa laikmetā.Tolaik visi bija pirmā kosmiskā lidojuma, iziešanas atklātā kosmosā, Mēness iekarošanas iespaidā.Un tajā laikā, būdama pavisam maza meitene, es sapņoju kļūt par kosmonauti.Slavenāko kosmonautu fotogrāfijas tika publicētas avīzēs es tās izgriezu, apkopoju informāciju par šiem varoņiem.Tolaik mamma nopirka mūsu pirmo paklāju lielajai istabai, tas bija liels un es katru vakaru uz tā trenējos – metu kūleņus, gatavojoties kļūt par kosmonauti. Smieklīgi, bet tagad man bailes no augstuma un pat karuselī baidos braukt.
– Un tomēr jūs nolēmāt kļūt par skolotāju.Vai esat strādājusi savā specialitātē?
-- Jā, sešus gadus.Pēc Skolotāju institūta beigšanas 1992. gadā atgriezos dzimtajā Līksnā, kur sāku strādāt vietējā pamatskolā.Drīzumā Daugavpilī tika atvērta Ekoskola.Tā atradās Jelgavas ielā, tur, kur tagad atrodas bijušās 12. vidusskolas pamatskolas korpuss.Tā bija ļoti maza mācību iestāde, kur valdīja pa īstam mājīga gaisotne. Katru rītu iesākām aktu zālē ar skolas dziesmas dziedāšanu, un tikai tad devāmies uz stundām. Visas bērnu dzimšanas dienas svinējām kopā.Gadījās, ka foajē zvanīja telefons, lūdza pasaukt kādu bērnu, un nebija nekādu problēmu saprast, par kuru no viņiem ir runa. Daudzi vecāki sapņoja sūtīt savu bērnu Ekoskolā.Mani uzaicināja tur strādāt par direktora vietnieku audzināšanas darbā. Mācīju arī latviešu valodu, vadīju deju un folkloras kolektīvu, kā latviešu tautas folkloras mācību “Baltās stundas” .
-- Kā radās nosaukums "Ekoskola"?
– Tas nav saistīts ar ekoloģiju, kā pirmajā mirklī var šķist, runa ir par ekosofiju- zemes un tautas gudrību.
-- Kad dzima “Svātra”?
– Tieši Ekoskolā tika izveidots šis kolektīvs.Tas bija deviņdesmito gadu vidū. Kolektīva mājaslapā var atrast pirmās fotogrāfijas, kas datētas ar 1994., 1995., 1996. gadu.Bērni aktīvi iesaistījās šajā procesā, ar prieku spēlējot tautas mūzikas instrumentus, dziedot latgaliešu tautas dziesmas un dejojot latgaliešu tautas dejas. Pamatā tajā aktīvi piedalījās skolēni. Kopš dibināšanas ir pagājis garš laiks un “Svātra” ir piedzīvojusi dažādas pārmaiņas, bet gandrīz 10 gadus esam tajā pašā sastāvā.
Esam uzstājušies folkloras festivālos un koncertos Latvijā, Lietuvā, Austrijā, Kanādā, Itālijā, Spānijā, Bulgārijā, Polijā un Portugālē.Mēs godinām gadsimtiem senas tradīcijas, dziedam gadskārtu, godu, sadzīves un mitoloģiskas dziesmas, demonstrējam latgaliešu dejas.Dziesmu skanējumu pavada tradicionālie latviešu mūzikas instrumenti, deju mūzikas pavadījumam pievienojas cītara, vijoles, bungas, akordeons, kontrabass. Pēdējos gados aizvien biežāk piekopjam daudzbalsīgo tradicionālās dziedāšanas stilu bez instrumentu pavadījuma.
– Jūs esat sevi daudz kur pierādījusi, un katrā gadījumā, vai tas būtu Rotko mākslas centrs vai Tradīciju māja, visur esat paveikusi lielu darbu, popularizējot mūsu kultūru starptautiskā līmenī.
– Viens var paveikt daudz, bet es saku milzīgu “paldies” maniem kolēģiem un domu biedriem gan “Svātrā”, gan Latgales Plānošanas reģionā, gan Vienības namā, gan visiem iesaistītajiem manu ideju vai projektu realizācijā, jo visbiežāk šīs lielas lietas ir paveiktas komandā. Jā, katrs jauns dzīves posms man bija izaicinājums, kas pavēra jaunas iespējas.Bet es neprotu strādāt kā pagadās. Katram darbam es nododos pilnībā un vēlos sasniegt maksimāli labāko, ko var konkrētajā lietā sasniegt. Es patiešām domāju, ka ar labiem darbiem var mainīt pasauli, lai tā kļūtu labāka.
-- Tagad sākas brīnumu laiks.Pavisam drīz svinēsim Ziemassvētkus un Jauno gadu.Šajā laikā mūsu vēlmes var piepildīties.Varbūt jums ir vēlējumi Latgales iedzīvotājiem?
– Jā, vispirms es gribu novēlēt mums visiem mieru.Otrkārt – saticību, pārticību un mīlestību.Un, protams, veselību!
Komentāri