Pozitīvais, smaidīgais, sirsnīgais un bezgala talantīgais šefpavārs Haralds Saušs ir dzimis Latgalē. Haraldam jau ir divpadsmit gadu darba pieredze virtuvē un viņš ir daudzu konkursu laureāts: ieguvis zelta medaļu konkursā "Pavārzellis 2013", ekselences medaļu konkursā "EuroSkill", ekselences medaļu konkursā "WorldSkills" (Brazīlija), pirmo vietu starptautiskā Eiropas mēroga pavāru konkursā "Oliver Roelinger Prize", ir raidījuma „100 recepšu Latvijas simtgadei” un dokumentālās filmas „Mūžīgais piens” dalībnieks, Haralda ēdienu receptes publicētas „Siera kluba” izdotajā grāmatā „Jāņu siers”.
Bērnības atmiņas
“Savu bērnību atceros ļoti piesātinātu un piedzīvojumu pilnu. Augu plecu pie pleca ar vecāko brāli Edvardu, kā arī visas vasaras pie mums dzīvojās brālēns Ričards. Mums katra diena bija kā jauns izaicinājums -- kurš ir labāks vai ātrāks. Vecaistētis mums katram iedeva burciņu un teica: „Nu, žiperi, kurš pirmais pielasīs pilnu burciņu ar kolorādo vabolēm, tas pirmais tiks pie vārītām cūku pupām.” Kaut arī cūku pupas, varbūt, neskan gana vilinoši, mums tā bija vesela ceremonija. Memme jau laikus sacepusi speķa pīrādziņus, ābolu plātsmaizi, vecaistētis vārīja cūku pupas, gatavoja jāņogu sulu ar cukuru. Tas par vecvecākiem no mammas puses, Višķos.”
“No tēta puses -- vačuks un baba. Es maz atceros savu vačuku, jo biju pavisam jauns, kad viņš aizgāja. Viena no spilgtākajam atmiņām -- ja vēlējos kaut ko saldu, tad vačukam visu laiku jakas kabatā bija konfektes. Lai vai kur viņš gāja vai brauca, vienmēr bija padomājis par mani un brāli. Baba mūs lutināja ar bulciņām un cepumiem. Pati gatavoja mīklu un mācīja mums, kā veidot bulciņas, žagariņus un cepumus,” atceras Haralds.
Stāstot par bērnības atmiņām, Haralds atceras, ka lielāko tās daļu pavadīja Kalupē, kur bija saimniecība, plašumi un iespēja izpausties. “Gan vasarā, gan ziemā bija daudz darba pie lopiem -- sivēni, truši, vistas, govis un arī zirgs. Arī dārza darbi, ogu krūmi un augļu koki. Vai tolaik tas patika? Laikam teikšu -- nē, bet pašlaik, to atceroties, esmu laimīgs un priecājos, ka man tas viss bija un joprojām ir”.
Apbalvojumi
“Katru gadu septembra pirmajās brīvdienās Pavāru klubs rīko konkursu, kurā ikviens Latvijas pavārs var parādīt savas prasmes un zināšanas. Konkursam ir divas kategorijas: “Pavārzellis” -- jaunieši, ja nemaldos, līdz 21 gada vecumam, un “Gada pavārs” – tas jau pats par sevi visu izsaka. Es strādāju praksē restorānā „Kaļķu Vārti”, kur lielākā daļa komandas jau izcīnījusi gada pavāra titulu, un es lūdzu šefpavāram Raimondam Zommeram atļauju piedalīties konkursā “Pavārzellis”. Raimonds piekrita un deva akceptu, ka varu izmantot restorāna resursus, lai pienācīgi sagatavotos. Bija komandas biedri, kas palīdzēja gatavoties, bija arī tādi, kuri nosodīja. Laikam viens no lielākajiem dzinuļiem bija komandas teiktais – ja neiegūsi zeltu, tad šajā virtuvē vari neatgriezties. Tā kā es negribēju zaudēt darbu „Kaļķu Vārtos”, nekas cits neatlika kā vien iet pēc zelta.”
Pēc šī konkursa Haraldam pavērās daudz iespēju pārstāvēt Latviju ārzemēs. “Esmu bijis Somijā, Krievijā, Polijā, Francijā, arī daudzās citās Eiropas valstīs, no kurienes esmu atvedis mājās medaļas. Vistālākais ceļojums un sarežģītākais konkurss norisinājās Sanpaulu, Brazīlijā. Tas bija pasaules čempionāts, kur piedalījās 59 valstu pārstāvji. Ja atmiņa neviļ, toreiz ierindojos 12. vietā un ieguvu ekselences medaļu – šo medaļu piešķir par iegūtajiem punktiem un augstu līmeni. Citus gadus daudzi pirmās vietas ieguvēji neieguva tik daudz punktu, lai saņemtu šo medaļu, tāpēc lepojos ar savu sniegumu un mājās goda vietā glabāju šo medaļu un diplomu, ko piešķīra Ministru prezidente Laimdota Straujuma.”
-- Harald, kas jūs iedvesmo, kāds ir jūsu dzīves moto?
“Mani iedvesmo sajūta, ka varu, spēju un gribu būt labāks nekā šobrīd esmu. Visiem ir zināms teiciens – jo vairāk zini un mācies, jo vairāk saproti, ka neko nezini un nemāki. Es virzos uz augšu maziem pakāpieniem -- konkursi, medaļas utt. Īstais dzinulis ir darbs, katra diena ir smaga un pārbaudījumu pilna. Tagad man jau ir divpadsmit gadu darba pieredze virtuvē un es katru dienu turpinu pilnveidoties.”
-- Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā, vai ir kāds hobijs?
“Esmu darbaholiķis, kauns atzīties, bet hobiju man nav. Es visu laiku veltu darbam, strādāju divos darbos. Periodos, kad restorānā ir klusie mēneši, vienmēr atrodas kādas haltūras, pasākumi, izbraukumi. Mana lielākā problēma ir tā, ka neesmu iemācījies pateikt NĒ.
-- Kā vērtējat šībrīža situāciju Latgalē un Latvijā?
“Pēc pandēmijas viss lēnām sāk atdzīvoties, bet ļoti lēnām. Rīgā esmu novērojis, ka sāk atgriezties tūristi. Arī vietējie iedzīvotāji kļūst aktīvāki. Priecājos, ka vēl notiek kāda kustība un restorāni turpina darbu. Tomēr ir notikušas arī lielas pārmaiņas. Ja līdz pandēmijai restorāni strādāja no pl. 11.00 līdz pēdējam klientam, tad pašlaik ir tikai vakari, sākot no pl. 17.00… Ja komandā strādāja astoņi pavāri, tad šobrīd ir vien divi vai trīs. Pavāri ir prom, vairums atraduši citu darbu vai arī devušies uz ārzemēm. Arī es tagad vairs nestrādāju Latvijā. Latgalē ir tāda pati problēma kā visur citur Latvijā, nav pavāru. Nav, kas strādā, un nav, kas rūpējas par viesiem.”
Nākotnes plāni
“Pašlaik mans pamatdarbs ir Norvēģijā, uzturos tur pusi mēneša. Divas nedēļas darbs , divas nedēļas brīvas. Kamēr divas nedēļas esmu Latvijā, lieki laiku netērēju, jo ir pasākumi, meistarklases, sadarbojos ar tehnikumiem, kur māca pavārus. Palīdzu dažādām iestādēm ar ēdienkartes atjaunošanu un darbinieku apmācībām. Kādu brīdi piestrādāju par pasniedzēju Ventspils tehnikumā. Mācis arī kursos.”
-- Ko novēlēsiet ēdināšanas jomas uzņēmumiem un darbiniekiem?
“Sagaidiet cilvēkus ar smaidu, esiet laipni un radiet viesmīlīgu gaisotni. Rūpējieties par saviem darbiniekiem un darbinieki rūpēsies par viesiem.”
-- Paldies par sarunu! Vēlam veiksmi un panākumus arī turpmāk!
