Pēc divus gadu desmitus ilgas aizmirstības un līdzekļu trūkuma daudz cietušās slavenās citadeles atjaunošanai un labiekārtošanai (tas ir pēdējais uzbūvētais bastionu tipa cietoksnis Eiropā), beidzamajos gados Daugavpils cietoksnī norit aktīva ikdienas un kultūras dzīve.
Tomēr atliek doties pastaigā pa vēsturiski nozīmīgo 19. gadsimta arhitektūras un pilsētbūvniecības pieminekli, un rodas sajūta, ka esi nonācis sirreālisma stilā ieturētā itin kā izmirušā pilsētiņā, kur slejas pa pusei sabrukušas ēkas ar plaisām un nodrupušu apmetumu, uz jumtiem aug krūmi, pretī veras tukšas logu un durvju ailes, pa kurām ēkās pūš vējš, līdzi nesot lietu un sniegu.
Uzcēla par miljonu
Pasaulē ir objekti, kas dara godu pilsētām un vietām, kur tie atrodas. Piemēram, Eifeļa tornis Parīzē, Lielais Ķīnas mūris, Pizas tornis, Londonas tornis un tā tālāk. Bet mēs, daugavpilieši, varam lepoties ar savu cietoksni, jo arī tas ir majestātisks un grandiozs objekts.
Pašlaik Daugavpils, bet agrāk -- Dinaburgas un Dvinas cietoksnis, ir nocietinājums, kas atrodas abos Rietumu Dvinas krastos. Mūsdienās tas ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības un arhitektūras piemineklis. Cietoksnis ir nominēts UNESCO Pasaules mantojuma statusam.
Napoleona kara laikā 1810. gadā Krievijas imperators Aleksandrs I pavēlēja Dinaburgā uzbūvēt jaunu cietoksni, lai nostiprinātu Krievijas impērijas rietumu robežu. Darbus vadīja cietokšņa nocietinājumu sistēmas inženieris Georgs Heinrihs Hekels. 1810. gada 10. maijā viņš ziņoja kara ministram, ka ir atradis vietu cietokšņa celtniecībai -- pie Dinaburgas pilsētas.
Līdz 17. maijam ieradās visi 4. kājnieku divīzijas rezerves bataljoni -- 1258 cilvēki. Celtniecības darbiem sākotnēji tika piešķirti pieticīgi līdzekļi 30 tūkstošu rubļu apmērā.
Cietokšņa garnizonā bija 4500 cilvēki, bruņoti ar 569 lielgabaliem. Citadeles celtniecībai tika atvēlēti trīs gadi (1810--1812). Būvdarbu tāme bija 761 008 rubļi. Taču līdz noteiktajam termiņam projekts bija grūti īstenojams, un tas nesaņēma augstākās varas apstiprinājumu. Tika iesniegts jauns projekts, kas bija sarežģītāks -- saskaņā ar Francijas inženierzinātņu skolu. Tomēr arī tas netika apstiprināts noteiktajā laikā.
Karaspēka vienības, kuras bija paredzēts izmantot būvdarbos, ieradās vēlu, tāpēc darbi sākās tikai augustā. 1810. gada 7. oktobrī par cietokšņa komandantu tika iecelts artilērijas ģenerālmajors G. Ulanovs. Novembrī darbi tika pārtraukti, lielākā daļa karaspēka devās uz ziemas mītnēm. Līdz 1811. gada 15. aprīlim darbu veikšanai ieradās vēl 26 bataljoni. 1812. gada pavasarī būvdarbi turpinājās, taču līdz Napoleona armijas ofensīvas sākumam tie nebija pabeigti.
Nekāda labuma
1812. gada Tēvijas kara laikā tā paša gada 1. jūlijā franču karaspēks maršala Nikolā Šarla Udino vadībā pietuvojās cietoksnim un devās uzbrukumā. Garnizons 2500 cilvēku sastāvā varonīgi aizstāvēja to nocietinājumu daļu, kas tobrīd jau bija gatava. Pirmais franču mēģinājums ieņemt Dinaburgu tika atvairīts un 1812. gada 4. jūlijā viņi atkāpās no cietokšņa. Savukārt 15. jūlijā, kad pilsētai tuvojās maršala Makdonalda karaspēks, garnizona vienības atstāja cietoksni bez aizsardzības un devās Režicas virzienā (tagad -- Rēzekne). No nocietinājumiem noņemtie lielgabali tika nogremdēti upē, bet pārceltuve iznīcināta.
Laika posmā no 1810. līdz 1812. gadam cietokšņa celtniecībai tika iztērēti 968 660 rubļi, taču tolaik no Dinaburgas cietokšņa Krievijas impērijai nekāda labuma nebija.
1833. gada 21. maijā Krievijas imperatora Nikolaja I un augstākās garīdzniecības klātbūtnē cietoksnis tika iesvētīts. Būvdarbi turpinājās līdz 1878. gadam.
No 1920. līdz 1940. gadam cietoksnī atradās Latvijas armijas Zemgales divīzijas pulki. Savukārt no 1941. līdz 1944. gadam šeit uzturējās vācu armijas vienības, cietoksnī tika ierīkota padomju karagūstekņu nometne "Štalag-340". Cietokšņa priekštilta nocietinājumā tika izveidots ebreju geto. Drīz vien geto tika sadzīti tūkstošiem ebreju no Krāslavas, Višķiem, Dagdas un citām Latgales apdzīvotajām vietām, kā arī ebreju bēgļi, kuri ieradās Daugavpilī kara pirmajās dienās no Lietuvas: gūstekņus dalīja divās grupās -- vienus nosūtīja darbā, otrus – nošāva. Masveida nošaušanas tika rīkotas Poguļankas mežā.
Ledus ir sakustējies
No 1948. līdz 1993. gadam cietoksnī atradās Daugavpils augstākās kara aviācijas inženieru skola (DAKAIS), pēcāk tā vairs nebija vajadzīga un līdzekļu trūkuma dēļ ilgus gadus gaidīja savas atdzimšanas brīdi.
Un tad beidzot ledus sakustējās. 2010.--2013. gadā tika renovētas ielas un komunikācijas. (Ielu nosaukumus nomainīja no 2008. gada 1. janvāra.) 2009. gada vasarā tika ievilkti elektrības kabeļi un rekonstruētas apakšstacijas. Turpmākajos gados grāvji un cietoksnis tika attīrīts no atkritumiem, gruvešiem, krūmiem un kokiem, atklāta ūdens pacelšanas ēka, Dinaburgas cietokšņa Kultūras un informācijas centrs, 2012. gadā pabeigta Artilērijas arsenāla ēkas rekonstrukcija un veikti citi inženiertehniskie un būvniecības darbi citadeles labiekārtošanai. Tostarp restaurēti Nikolaja vārti, Nikolaja iela un koka tilts.
2013. gadā šeit tika atvērts Marka Rotko mākslas centrs, ēku komplekss Valsts policijas vajadzībām, tostarp administrācijas ēka, mākslas galerija -- studija, senlaicīgo mēbeļu veikals -- salons, veikts mazā pulvera pagraba remonts, bet 2022. gada februārī nodota ekspluatācijā Inženieru arsenāla ēka, kurā izveidots „Daugavpils Tehnikas un industriālā dizaina centrs „Inženieru arsenāls””, cietoksnī tiek rīkots arī krāmu tirdziņš. Savukārt Daugavpils zonālais valsts arhīvs šeit atrodas jau sen.
Cietoksnī regulāri notiek masu kultūras, sporta un citi pasākumi, kurus apmeklē daudzi pilsētnieki un Daugavpils viesi. Un tad dzīve mutuļo visā citadelē. Savukārt vēsturiskā gaisotne un senās, unikālās akmens un ķieģeļu ēkas rada īpašu noskaņu un romantiku.
Vēl cietoksnis ir slavens ar to, ka tā pagrabos un kazemātos mitinās aptuveni divi tūkstoši sikspārņu. Arī tie šeit jūras labi.
Daugavpils cietokšņa pārvaldnieks Jānis Dukšinskis pastāstīja, ka paveikts ir pietiekami daudz, bet darāmā joprojām ir pilnas rokas, un tam ir nepieciešama vēlēšanās, laiks un, protams, ievērojami līdzekļi, jo citadeles attīstības un atjaunošanas plāni ir vērienīgi, tāpat arī veicamo darbu apjoms. Ir renovācijas projekti, un tie pakāpeniski tiks īstenoti.
Sajūsma mijas ar skumjām
Tomēr, dodoties dziļāk cietoksnī, labo noskaņojumu un sajūsmu par iepriekš redzēto ātri vien nomaina vilšanās, skumjas un pat sašutums: kādreizējās varenās būves, kas nostāvējušas gandrīz 200 gadus, grūst acu priekšā. Veseli kvartāli pārvēršas tukšos klajumos…
Ir saprotams, ka šis milzīgais nekustamo īpašumu fonds kā uz burvju mājienu nespēs vienā mirklī uzmirdzēt skaistumā un pārsteigt ar monumentalitāti gluži kā Rotko mākslas centrs. Tas prasa milzīgus līdzekļus.
Šķiet, ka kļūda tika pieļauta jau pašā sākumā, kad VAS „Valsts nekustamie īpašumi” pārņēma cietoksni no kara skolas. Acīmredzot vajadzēja uzreiz izvietot citadelē visus militarizētos dienestus, tiesībsargājošās iestādes un citas organizācijas, jo tolaik attīstītā citadeles infrastruktūra bija teicamā darba kārtībā.
Piemēram, skolas mācību lidlauku toreiz pārņēma Zemessardze, un tas tiek uzturēts priekšzīmīgā kārtībā.
Cietokšņa iemītnieki lepojas ar savu dzīvesvietu. Daži no viņiem šeit dzīvo kopš dzimšanas, citi, piemēram, Vladimirs Krauklis, citadelē dzīvo jau vairāk nekā četrdesmit gadus: “Cik daudz ir cilvēku, kas dzīvo cietokšņa -- arhitektūras pieminekļa teritorijā? Es esmu viens no viņiem. Atceros, ka cietoksnī, kad šeit atradās kara skola, bija tīrība un kārtība, savukārt dzīvojamajā rajonā bija pilns ar atkritumiem, mājas burtiski bruka, līdz tās pārņēma Daugavpils Dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmums. Tagad šeit ir kārtība."
Astoņdesmit astoņus gadus vecā Marija Kokina cietoksnī dzīvo ne tik sen, taču arī viņa jūsmo par citadeli: “Šeit visi cits citu pazīst. Dzīvojam kā viena ģimene. Cietoksnis aizvien vairāk atdzimst, tiek atjaunots un kļūst skaistāks un mūsdienīgāks.”
Tā nu ir sanācis, ka arī es trešdaļu gadsimta esmu nodzīvojis cietoksnī. Manu acu priekšā tas kādu laiku bruka kopā, bet tagad, par laimi, atdzimst un priecē mūs visus.
…Šodien cietoksnis raugās nākotnē ar cerību, jo tam ir otrā dzīve un skaidra attīstības perspektīva. Galvenais, ka tas nav aizmirsts un pamests. Daudz kas ir izdarīts, vēl vairāk darāmā, jo darba apjoms citadelē ir milzīgs. Tā pietiks daudziem gadiem.
