Pašlaik Latgales Industriālais tehnikums (agrāk – Daugavpils Būvniecības tehnikums) ir viena no dinamiskāk augošajām izglītības iestādēm Latvijā. Šeit tiek īstenoti dažādi vērienīgi projekti, un tas viss tiek veikts ilggadējās direktores Ināras Ostrovskas vadībā. Šoreiz viņa bija mūsu redakcijas viešņa un sarunā pastāstīja par sevi, ģimeni, tehnikumu un, protams, dalījās savos nākotnes plānos.
– Ināra, es vēlos sākt mūsu sarunu ar tradicionālo jautājumu. Kāda bija jūsu bērnība?
– Mana bērnība bija brīnišķīga: saulaina, gaiša. Līdzās bija mīļi cilvēki, pirmām kārtām, mani vecāki. Es uzaugu mīlestībā. Tajā laikā es rotaļās iztēlojos sevi dažādās profesijās, un tās visas vēlāk realizējās manā dzīvē. Vienmēr ar mīlestību atceros savu dzimto pilsētu Ludzu. Mēs dzīvojām savā mājā pie ezera. Iepretī dzīvoja mana draudzene, kura tagad arī dzīvo Daugavpilī. Šeit viņa absolvēja Pedagoģisko universitāti un strādāja par skolotāju. Mēs joprojām uzturam draudzīgas attiecības. Viņa nolēma savu dzīvi veltīt pareizticīgo baznīcai.
– Vai viegli izlēmāt par savu nākotnes profesiju?
– Jau mācoties skolā, nolēmu, ka vēlos būt māksliniece. Pati izlēmu pamest dzimto Ludzu, iestājos Rēzeknes Mākslas vidusskolā, nokārtoju visus eksāmenus. Bieži paliku pie savas māsīcas, bet mana māte raizējās par to, kur viņas meita pazudusi, kāpēc nebrauc. Diemžēl jaunībā mēs maz domājam par saviem vecākiem un viņu pārdzīvojumiem. Jau toreiz, četrus gadus mācoties šajā iestādē, bija iespējams iegūt ne tikai vidējo izglītību, bet arī profesiju. Es izmācījos par dekoratori. Man bija izcili pasniedzēji, piemēram, Jānis Unda. Protams, milzīgu iespaidu uz mani atstāja skolotājs Aleksis Osmanis, kurš strādāja arī par restauratoru. A. Osmanis piedalījās pirmo mākslas darbu restaurācijas izstāžu organizēšanā Latvijā un izveidoja katalogus. Viņš mums iemācīja strādāt visaugstākajā līmenī. Mūsu darbiem, ko veidojām ar rokām, bija jāizskatās tā, it kā tie būtu tapuši tipogrāfijā. Mūsdienās daudzi dod priekšroku datoram, taču tas ir tikai rīks, kas nogalina radošumu un individualitāti.
– Kā pavadījāt savu brīvo laiku?
– Ak, mums ļoti patika klausīties mūziku, īpaši ārzemju. Mūzikai manā dzīvē ir bijusi ļoti svarīga loma. Es jūsmoju par „Pink Floyd” grupas radošo darbību. Lielākā daļa mūsdienu jauniešu nezina šo grupu. Es reiz pajautāju vienam no saviem studentiem, vai viņš pazīst „Pink Floyd”. Viņš atbildēja -- nē. Es pateicu, ka tā ir manas jaunības mūzika. Septiņdesmitajos gados mums patika klausīties šo kvalitatīvo mūziku. Starp favorītiem bija arī Eltons Džons, „Queen” un citas grupas. Disko mūzika pie mums ienāca tikai astoņdesmitajos gados.
-- Ar ko vēl jums palicis atmiņā šis laiks?
– Es bezgalīgi ilgi varu stāstīt par savām studijām. Un ziniet, kas mani patiešām pārsteidza? Tas, ka mans diplomdarbs joprojām ir dzīvs. Es par to uzzināju pavisam nejauši. Diplomdarbam man bija jānoformē Rēzeknes Mūzikas vidusskolas zāles gala siena 16 metru garumā. Mana diplomdarba vadītājs bija Osvalds Zvejsalnieks un mans darbs saņēma visaugstāko novērtējumu. Es izvēlējos spektrālās krāsas. Sanāca skaisti. Un tad manās rokās nonāca kāda šīs iestādes darbinieka vizītkarte. Ieraudzīju pazīstamus fragmentus, sāku jautāt, no kurienes tie ir. Un man atbildēja, ka tā ir daļa no skolas zāles sienas. Es tūlīt pat paziņoju, ka tas ir mans diplomdarbs. Diemžēl aizņemtības dēļ es nevaru aizbraukt un apskatīties, bet man ir atsūtītas fotogrāfijas. Vai spējat iedomāties -- ir pagājuši vairāk nekā četrdesmit gadi, bet mans darbs ir dzīvs. Man tas bija īsts pārsteigums.
– Ko jūs darījāt pēc skolas beigšanas?
– Tolaik bija tāds jēdziens kā norīkošana. Man šķiet, ka tas bija pozitīvs moments. Tas ir, pēc absolvēšanas jaunie speciālisti tika norīkoti darbā dažādos objektos, dažādās pilsētās un ciemos, kur viņiem bija jānostrādā trīs gadi. Man piedāvāja vairākas vietas, arī Rīgā, bet es gribēju strādāt par skolotāju. Mūsu pasniedzējs Jānis Unda deva šādu iespēju, jo mums bija pedagoģijas stundas. Un tā, spēlējot izrādē “Latgales kāzas” latgaliski, tas, starp citu, bija latgaliešu teātris padomju laikos, viesojāmies Līvānos. Godīgi sakot, toreiz, tas bija 1974.--1975. gads, es šajā pilsētā biju pirmo reizi. Man tā tik ļoti iepatikās, ka piekritu pārcelties uz Līvāniem strādāt par skolotāju. Es bija jaunā speciāliste, tāpēc man piešķīra dzīvokli pēc pieciem gadiem. Un rezultātā es šajā pilsētā nostrādāju 16 gadus. Skola bija ļoti liela, tajā mācījās vairāk nekā tūkstotis bērnu. Mācības notika latviešu valodā. Tajā laikā es biju vienīgā speciāliste mākslas jomā. Tas bija brīnišķīgs laiks. Ar bērniem ātri izdevās atrast kopīgu valodu, ar viņiem uzvarējām daudzos dažādos konkursos un olimpiādēs.
-- Visu laiku skolā?
-- Pilnībā skolai es veltīju piecus gadus. Tad man kļuva garlaicīgi. Redziet, kad es sāku strādāt, man bija tikai divdesmit gadi. Un pēc pieciem gadiem es gribēju kaut ko jaunu. 1980. gadā sākās liela Līvānu stikla fabrikas reorganizācija. Tās vadītāju interesēja novatoriska pieeja, uzņēmumā gatavojās produkcijas eksportam. Sākotnēji mums bija vienošanās, ka strādāšu gan rūpnīcā, gan skolā. Pēcāk man piedāvāja vadīt fabrikas muzeju. Šajā amatā es nostrādāju desmit gadus. Turklāt mani tiešie pienākumi bija mārketings, menedžments, reklāma. Man tika uzdots uzņemt augsta ranga viesus, tostarp kosmonautus, politiķus no Maskavas. Es toreiz iepazinos ar daudziem cilvēkiem.
– Un kas notika 90. gadu sākumā?
– Tajā laikā es pārcēlos uz Daugavpili. Kad ierados Līvānos, es dejās satiku savu nākamo vīru, pēc gada mēs apprecējāmies, tad mums piedzima meita. Un tikai pēc piecpadsmit gadiem es nokļuvu tagad man jau tik tuvajā Daugavpilī. Kad notika pučs, es biju šeit, taču toreiz vienkārši biju atbraukusi ciemos pie savas draudzenes. Atceros, kā mēs sēdējām pie televizora, skatījāmies un izjutām šausmas. Zinājām, kā viss notika Gruzijā un Lietuvā, kad gāja bojā daudzi cilvēki. Un, kad komunisti bija gāzti, 1991. gadā mani uzaicināja strādāt Daugavpilī. Piedāvāja vadīt Saules skolu, jo man bija ne tikai pedagoģiskā pieredze, bet arī pieredze mārketinga jomā. Vēl padomju laikos rūpnīcas direktoram teicu, ka pienāks laiks, kad galvenais būs nevis plāna izpilde, bet gan reklāma, pārdošana. Viņš toreiz smējās par mani. Bet, kā redzat, man bija taisnība.
-- Jūsu Daugavpils posms ir ieildzis...
-- Jā. Vispirms strādāju Saules skolā. Tas bija grūti. Bija jāatrod kopīga valoda ar radošām personībām, jāparāda, uz ko esmu spējīga. Un man tas izdevās. Pēc tam uz kādu laiku es iesaistījos politikā. 2022. gadā tiku ievēlēts 8. Saeimā, bet pēc četru gadu darba parlamentā strādāju par izglītības un zinātnes ministra padomnieci profesionālās izglītības jautājumos. Esmu bijusi arī Daugavpils pilsētas domes deputāte. Arī pašvaldībā nodarbojos ar izglītības jautājumiem. Savukārt 2010. gada 20. decembrī kļuvu par Daugavpils Būvniecības vidusskolas vadītāju.
-- Es atceros to laiku. Jums bija ļoti smagi...
-- Jā, es to neslēpju. Jāteic, ka neviens sportists, neviena izcila personība nav izveidojusi sevi pati, apkārtējiem cilvēkiem ir milzīga ietekme uz mums. Pašlaik mēs esam liecinieki tam, ka pasaulē valda absolūts narcisms. Mani personīgi ir ietekmējuši daudzi cilvēki. Reizēm tas bija sāpīgi, aizvainojoši, bet es to visu pārdzīvoju un kļuvu stiprāka. Vai zināt, kas bija visgrūtākais? Iemācieties piedot un virzīties tālāk. Es to sapratu tikai tad, kad man jau bija pāri četrdesmit. Un es šādi dzīvoju arī šodien. Nedrīkst glabāt aizvainojumu pret cilvēkiem. Ikviens no viņiem ir tevi ietekmējis. Un, lai kas arī notiktu, tev viņam ir jāpiedod un jādodas tālāk. Tas ir vienīgais veids, kā kaut ko sasniegt, kļūt labākam, kļūt stiprākam. Kad atnācu uz Būvniecības vidusskolu, godīgi sakot, viss bija diezgan bēdīgā stāvoklī. Mums bija apmēram 650 audzēkņi. Pasniedzēji nezināja valsts valodu. Un pats briesmīgākais bija tas, ka bērni viņiem nebija galvenais. Tagad situācija ir būtiski mainījusies. Man ir princips “Mēs dzīvojam bērniem”. Un viss, ko tiku paveikusi šajā izglītības iestādē, bija skolēnu labā. Tagad mums ir modernas ēkas, darbnīcas, mums ir filiāles, kurās īstenojam vērienīgus projektus, tostarp sadarbībā ar Augšdaugavas novada domi. Šī tēma, manuprāt, ir pelnījusi, lai tai veltītu atsevišķu sarunu. Audzēkņi ir apmierināti, pasniedzēji -- arī. Un tas ir lieliski.
-- Kā jūs pavadāt savu brīvo laiku?
-- Es mīlu dabu. Tāpēc brīvajā laikā atpūšos dārzā, izbaudu dabu. Man ir brīnišķīga ģimene: vīrs, meita un adoptēta meita, kura man ir kā pašas meita un ļoti mīļa. Un mana ģimene mani atbalsta it visā. Paldies viņiem par to.
-- Paldies par sarunu!
