Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2023. gada 4. oktobris
Trešdiena
Dmitrijs, Francis, Modra
+11.5 °C
nedaudz mākoņains

Kijiva uzvaras gaidās

2022. gada 24. februāris uz visiem laikiem mainīja ukraiņu dzīvi. Šajā dienā neatkarīgas valsts teritorijā sākās karš. Krievija iebruka Ukrainā, visur sējot haosu, badu un nāvi. Kijiva bija viena no pirmajām, kas cieta Krievijas armijas noziedzīgo darbību rezultātā.

Kijiva pamatoti tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām Eiropas pilsētām ar bagātu vēsturi. Pirms kara šeit dzīvoja gandrīz trīs miljoni cilvēku, Kijivā atrodas ļoti daudz arhitektūras pieminekļu, pilsētas muzejos ir izstādīti neskaitāmi vērtīgi eksponāti. Pilsēta auga un attīstījās. Iedzīvotāju skaits palielinājās katru gadu. Tika atvērti jauni uzņēmumi, kur strādāja vietējie iedzīvotāji un iebraucēji. Bērni gāja skolā, nodarbojās ar dažādiem sporta veidiem. Brīvlaikā viņu vecāki plānoja atvaļinājumu un braucienu uz jūru. Kopumā viņu dzīve neatšķīrās no citu pasaules lielākās daļas iedzīvotāji ikdienas.

Toreiz neviens pat nevarēja iedomāties, ka viena diena var mainīt viņu ierasto dzīvesveidu, pilnībā izmainīt visu. Un šī diena pienāca pirms gada -- 2022. gada 24. februārī.

Miljoniem cilvēku tajā dienā piecos no rīta uzmodināja dārdoņa. Pavisam tuvu sprāga šāviņi, ar kuriem mierīgo pilsētu apšaudīja Krievijas armija. Kijivas iedzīvotāji panikā centās pamest pilsētu, lai paglābtu sevi un savus tuviniekus. Viens no tiem, kurš piedzīvoja šīs briesmīgās stundas, ir bērnu un jaunatnes sporta skolas „Atlet” treneris Romāns Grinčuks. Jau desmit gadus viņš trenē jaunos futbolistus. Tagad Romāns trenē 11--12 gadus vecu zēnu komandu, kas notiekošo pārdzīvo vēl asāk nekā pieaugušie. Daži zēni zina, kā ir zaudēt mīļus cilvēkus, jo ir to piedzīvojuši. Krievijas armijas raidītie šāviņi ir nogalinājuši viņu radiniekus un draugus.

Nesen Romāns kopā ar savu komandu viesojās treniņnometnē Daugavpilī, kur, pēc trenera vārdiem, viņus uzņēma ļoti sirsnīgi. Intervijā Romāns pastāstīja, kāds šis gads bijis viņam un ģimenei, kā rit dzīve Kijivā tagad -- kara laikā, uz ko cer viņš un citi Ukrainas galvaspilsētas iedzīvotāji.

Romāns pastāstīja, ka 23. februāra vakarā Kijivā bija neparasti klusi. “Atceros, kad gāju izslēgt apgaismojumu stadionā, bija tik neierasts klusums. Protams, nevaru teikt, ka zināju, ka nākamajā dienā sāksies karš, bet gaisā virmoja nelāgas nojausmas, bija kaut kāda priekšnojauta. Turklāt vairākas dienas televīzijā, avīzēs ziņoja, portālos rakstīja, ka Krievija gatavojas iebrukt mūsu zemē,” atceras Romāns. Un nākamajā dienā, 24. februārī, viņu, tāpat kā miljoniem ukraiņu visā valstī, pamodināja dārdoņa.

“Mēs uztrūkāmies un sapratām, ka ātri jāsakravā mantas un kaut kur jābrauc. Pirmām kārtām es devos uz degvielas uzpildes staciju, jo sapratu, ka varētu nepietikt degvielas, jo tobrīd visi steigā, panikā mēģināja pamest pilsētu. Arī man bija jāglābj ģimene -- sieva un dēls, kuram tobrīd bija seši gadi. Mēs nolēmām braukt uz vasarnīcu -- mums ir neliela vasaras mājiņa Makarovskas apgabalā, netālu no Bučas. Turp arī devāmies. Paņēmām līdzi manus vecākus, sievastēvu. Sabijām tur divas dienas, viss bija normāli. Bijām pārliecināti, ka bombardēs Kijivu, bet šeit viss būs mierīgi. Taču kļūdījāmies. Mēs desmit dienas pavadījām tieši uz robežlīnijas,” stāsta Romāns.

Vasarnīca nav savrupmāja ar visām ērtībām. Gaisa temperatūra tur bija +5 grādi. Ēdienu nācās gatavot uz uguns. Un tās bija februāra beigas -- marta sākums. Ārā auksts un drēgns. Un kopā ar pieaugušajiem -- bērni. Romāns pastāstīja, ka viņa mazais dēls izturēja visas šīs grūtības. Marta sākumā kļuva skaidrs, ka no turienes kaut kā jātiek prom. Taču, kā izrādījās, to izdarīt nebija tik vienkārši.

„Iedzīvotāji zem apšaudēm sāka masveidā pamest šo rajonu. Manuprāt, tas ir brīnums, ka mums izdevās izbraukt bez zaudējumiem. Vai spējat iedomāties -- mēs braucam, un apkārt ir saspridzinātas vieglās mašīnas, blakus guļ līķi. Un mans bērns to visu redzēja. Nedaudz tālāk stāv uzspridzināti tanki, tas ir, nesen šeit notikusi kauja. Piebraucam pie kontrolpunkta, un mums saka, ka vakar te vēl bijis Krievijas kontrolpunkts. Un tā mēs braucam tālāk un nezinām, kas mūs tur sagaida,” Romāns turpina savu stāstu.

Viņš ir ļoti pateicīgs Ukrainas karavīriem, kas viņus satika ceļā, palīdzēja tikt skaidrībā apkaimē, paēdināja, padzirdīja. Un vēlāk, kad rādīja šausminošus kadrus no Bučas, Irpeņas, viņš ieraudzīja pazīstamas karavīru sejas… Šos puišus bija nogalinājuši Krievijas agresori. Tajā brīdī Romānu pārņēma neaprakstāmas šausmas un sirds plīsa pušu.

Pēc tam viņš aizsūtīja ģimeni pie radiem Gruzijā, sieva un dēls tur uzturējās apmēram mēnesi un nolēma atgriezties. Tagad viņi visi kopā dzīvo Kijivā, ir nolēmuši nepamest savu dzimto pilsētu. Un, lai arī cik biedējoši tas izklausās, viņi jau ir pieraduši pie nepārtrauktas bombardēšanas un apšaudēm. Cenšas piekopt normālu dzīvesveidu, cik vien šādos apstākļos tas ir iespējams. Bērnu un jaunatnes sporta skolā „Atlet” atsākušies arī futbola treniņi.

„Uzsākam treniņu, atskan uzlidojuma trauksme, mēs skrienam prom un slēpjamies. Uzlidojums beidzas, bērni pusstundas laikā sapulcējas un mēs turpinām trenēties. Tas ir, dzīve mutuļo. Mums vienkārši traucē dzīvot, bet mēs vienalga cenšamies. Viņi mūs neapturēs, ticiet man," apliecina Romāns Grinčuks.

Aptuveni mēnesi komanda atradās treniņnometnē Daugavpilī, gatavojoties jaunajai futbola sezonai. Kā stāsta treneris un jaunie futbolisti, šeit viņus uzņēma ļoti viesmīlīgi cilvēki, kuri darīja visu iespējamo, lai kijiviešu uzturēšanās Daugavpilī būtu komfortabla. Taču Romāns ļoti vēlējās doties mājās, jo tur palika viņa ģimene. “Gribēju paņemt līdzi dēlu, lai viņš mazliet atpūstos, bet dēls saslima, bija augsta temperatūra. Šādā stāvoklī viņš nebūtu varējis izturēt garo ceļu autobusā. Manai ģimenei nācās palikt mājās. Un tagad katra ziņa par uzlidojuma trauksmi dzimtajā Kijivā mani tracina, esmu ļoti noraizējies par savu sievu un dēlu,” Romāns Grinčuks dalās savos pārdzīvojumos.

Bet uz ko cer un par ko pašlaik sapņo Kijivas iedzīvotāji? Kā atzīmē Romāns, viņi sapņo ne tikai par mieru, viņi tic uzvarai, jo tikai tad var būt pārliecība, ka karš vairs neatkārtosies. Kopš 2014. gada ukraiņi cer uz miermīlīgu situācijas atrisinājumu, taču šajos gados tas nav noticis. Ir kļuvis tikai sliktāk. Vispirms anektēja Krimu, tagad okupanti ir sagrābuši citus apgabalus Ukrainas austrumos. Kas būs tālāk? Tieši tāpēc ukraiņiem uzvara ir tik svarīga.

“Mēs nekur negājām, nevienu neapspiedām, nevienu nenogalinājām. Bet krievi ielīda mūsu zemē, sāka slepkavot mūsu cilvēkus, izvarot mūsu sievietes, Ukrainā katru dienu iet bojā mierīgie iedzīvotāji. Kāda mums ir izvēle? Tikai viena -- aizstāvēt sevi. Vai jums ir kaut visniecīgākā nojausma, kā tas ir -- pastāvīgi redzēt nogalinātu civiliedzīvotāju, tostarp arī bērnu, līķus?” saka Romāns.

Pašlaik Ukraina dzīvo šausmīgos apstākļos. Pastāvīgi bombardējot, Krievijas armija ir iznīcinājusi ļoti svarīgus objektus, kā rezultātā visā Ukrainā ir elektroenerģijas piegādes pārtraukumi mājokļiem. Cilvēki sēž bez gaismas un siltuma. Daudzi joprojām lielāko daļu sava laika pavada pagrabos, slēpjoties no ienaidnieka raķetēm. Un viņi visi, kā arī miljoniem cilvēku visā pasaulē, lūdzas par Ukrainas uzvaru, par to, lai beigtos karš, pēc kura Ukrainas tauta atkal varēs brīvi, mierīgi elpot un sākt atjaunot savu valsti, kuru iznīcinājuši Krievijas agresori.