Daugavpilī ir mikrorajoni, kas izceļas ar savdabīgumu un individualitāti. Piemēram, Jaunbūves daļa, kas atrodas kaimiņos Jaunajai Forštatei, otrpus dzelzceļam. Šo vietu droši var saukt par industriālo zonu vai industriālo rajonu, jo šeit nelielā teritorijā atrodas daudzi lieli un ne tik lieli uzņēmumi, turpat ir dzelzceļš un daudz kas cits.
Kaķu apmetne patiltē
Iepazīšanās ar šo rajonu dīvainā kārtā sākās pie kaķu apmetnes. Tā atrodas zem gaisa tilta, pa kuru no Jaunās Forštates var nokļūt industriālajā zonā. Kaķu kopēja un barotāja Tatjana dzīvo Jaunajā Forštatē un katru dienu rūpējas par savu ūsaiņu un svītraiņu saimi: “Par savu naudu nopirku Rīgā trīs mājiņas, kaķu barību, siltinu viņu namiņus, vārdu sakot, rūpējos par murrātājiem. Un tā tas ir jau sešus gadus."
Tatjana saņem pensiju un papildu arī strādā, viņas “bilancē” ir seši minči, kuru uzturēšanai Tatjana mēnesī tērē ap 60 eiro, gadā sanāk vairāk par 700 eiro, kas ir ievērojama summa cilvēkam ar vidējiem ienākumiem. Taču sarunas biedre uzskata, ka šie tēriņi ir tā vērti, dažkārt viņai iedod naudu arī nejauši garāmgājēji.
Daži cilvēki paņem no Tatjanas dzīvniekus uz mājām, bet citi, gluži pretēji, paklusām atnes un nomet. Bieži vien kaķi paši atnāk, lai tiktu pie sātīgas maltītes, lai gan dzīvnieku koptais izskats neliecina, ka tie ir bezsaimnieka kaķi.
Joprojām darbojas lieli uzņēmumi!
No gaisa tilta industriālā zona redzama kā uz delnas, bet uzņēmums “Latvijas maiznieks” ar savām grandiozajām ēkām atgādina kuģi, kas šķeļ vētrainas jūras viļņus, droši dodoties uz priekšu ekonomiskās nestabilitātes un citu neskaitāmu problēmu laikos. Un tomēr mūsu dienišķā maize ir kļuvusi krietni vien dārgāka.
Uzmanību uzreiz piesaista lielā Zieglera mašīnbūves rūpnīca ar daudzajiem korpusiem. Tas ļoti iepriecina: pie mums joprojām ir pilsētu veidojoši uzņēmumi, un tas nozīmē, ka ne viss ir zaudēts.
Skatoties uz apkaimi no gājēju gaisa tiltiem, attīstītā dzelzceļa infrastruktūra un tālumā gaistošās sliedes rada iespaidu, ka dzīvojam pilsētā, kur valda finansiāla labklājība un rūpniecības uzplaukums. Taču, pēc sarunu biedru domām, ir ļoti žēl, ka preču vilcieni brauc arvien retāk: "Kādreiz mēs iemigām, klausoties vagonu riteņu klaudzoņā, bet tagad ir gandrīz pilnīgs klusums."
Zieglera mašīnbūves uzņēmuma apsargs mani pat ielaida tā teritorijā, taču atbildēt uz manu jautājumu -- ko šeit ražo -- pieklājīgi atteicās, jo tas neesot viņa kompetencē. Tiesa, produkcijas klāstu tāpat varēja redzēt uz reklāmas stenda.
Daugavpils specializētā autotransporta uzņēmuma pieticīgais birojs Slāvu ielā 6 iespaidīguma ziņā krietni atpaliek no minētajiem milžiem, taču tas nemazina tā nozīmi un nepieciešamību mūsu pilsētā.
Industriālajā zonā īpaši izcēlās skaista, pamatīga sarkano ķieģeļu ēka, kuru sabojājis nevis laika zobs, bet gan ugunsgrēks, kas nopostījis daļu jumta. Nodomāju -- ja vien to izdotos sakārtot un atjaunot, tad šī Ulmaņlaiku ēka varētu kļūt par Jaunbūves industriālās zonas vizītkarti. Tiesa, arī šajā ēkā, šķiet, vēl ir dzīvība, jo vienā tās pusē bija plāksnīte ar uzrakstu SIA "BIO NAMS". Taču durvis uz to bija ciet.
Vēl vairākās vietās industriālajā rajonā atradās uzņēmumu biroji, autoserviss, autoveikals, firmas un citas struktūras.
Taču ne jau viss ir tik skaisti un gludi. Vietām izskatu bojāja sagruvušas pamestas ēkas, atkritumi un dažādi krāmi.
Interesanti, ka šajā rajonā ir arī Jāņa iela, kurā atrodas tikai viena privātmāja.
Perspektīva vieta
Ruta Antoņeviča pastaigājās kopā ar vīru Jāni. Pensionāri dzīvo Jaunajā Forštatē gandrīz pusgadsimtu. Un, raugoties no malas, viņi redz, kā industriālā zona kļūst skaistāka un attīstās: “Šeit vēl daudz kas ir jāizdara, liekot lietā prātu, piesaistot jaunas darba rokas un līdzekļus. Šī teritorija izskatās labi, un, pats galvenais, tā attīstās par spīti mūslaiku grūtībām. Piemēram, nesen tika izbūvēts labs ceļš. Tiesa, vecās ēkas bojā skatu. Tās ir jānojauc vai jāatjauno.”
Ruta 20 gadus nostrādāja uzņēmumā „Daugavpils dzirnavnieks", strādāja arī bērnudārzā apsardzē un par nakts auklīti.
Sergejs Kuzņecovs dzīvo industriālajā zonā privātmājā, kuru viņš nesen iegādājās zemās cenas dēļ. Viņš strādā par celtnieku, palīdz tēvam, dzīvo viens. Sergejs gatavojas pamest Daugavpili un braukt strādāt uz Vāciju: “Šeit ir grūti atrast darbu ar pienācīgu atalgojumu. Ne visai gribas pamest savu dzimto pilsētu un pārcelties uz dzīvi svešā zemē, bet man nav citas izvēles.”
Sergejam patīk industriālā zona, taču, viņaprāt, šai teritorijai ir viens liels trūkums, -- šeit nav ūdenstilpes. Sergejam brīvajā laikā patīk ceļot un pavadīt to kopā ar draugiem.
Sākas un beidzas ar dzīvniekiem
Septiņdesmit deviņus gadus vecais Pāvels dzīvo blakus industriālajai zonai un iet uz šejienes veikalu pēc lētiem produktiem. Pirms diviem gadiem viņa sieva nomira, bet Pāvels jau ir pieradis dzīvot viens, kliedē vientulību, dodoties makšķerēt un tērzējot ar draugiem.
Savulaik Pāvela senči ieradās Medumu pagastā, kur arī atrodas seniora dzimtas saknes. Desmit gadus pirms došanās pelnītā atpūtā viņš dzīvoja Krāslavā, strādāja par galveno enerģētiķi, traktoristu un šoferi. Pēcāk pārcēlās uz Daugavpili un strādāja šeit lokomotīvju depo: “Esmu bijis daudzās Latvijas pilsētās, bet Daugavpili uzskatu par labāko un skaistāko, jo īpaši Jaunbūvi un tās industriālo zonu. Šis rajons ir sakopts un komfortabls."
Višķu ielā sastapu divas vecāka gadagājuma sievietes Vladu un Valentīnu, kuras nu jau pusgadsimtu vieno cieša draudzība. Abas dzīvo Šaurajā ielā labiekārtotos dzīvokļos, bet pastaigā draudzenes dodas uz industriālo rajonu, jo Valentīna savulaik šeit strādāja atbildīgā amatā Tirdzniecības pārvaldes centrālajā bāzē: “Tāpēc man šī vieta īpaši patīk. Tā man atgādina jaunību un brieduma gadus. Rajons veidojās un attīstījās manā acu priekšā.”
… Pametot šo vietu, tāpat kā ienākot tajā, saskāros ar pamesto dzīvnieku tēmu. Visā apkaimē pastāvīgi bija dzirdamas suņu rejas, jo industriālajā zonā atrodas dzīvnieku patversme.
Tur viņiem netiek darīts pāri, dzīvnieki ir pabaroti un samīļoti. Taču mūsu mazākie brāļi nokļuvuši ķepaiņu "pansionātā" cilvēku vainas dēļ, un tagad šie dzīvnieki, atgādinot par sevi ar riešanu, sapņo par mīļu saimnieku un ir gatavi veltīt savu dzīvi tikai viņam…
