Mūsu Irēnīte -- tā atjaunotās neatkarīgās Latvijas Sarkanā Krusta Daugavpils komitejas godājamo un aktīvo brīvprātīgo Irēnu Makarovu, kurai tuvojas apaļa jubileja, sauc pašas kolēģi. Ieraugot rosīgo sievieti vienā no Latvijas Sarkanā krusta mītnēm Daugavpilī un uzzinot viņas vecumu, sāk mākt bažas -- vai tik informācijas avots nav kaut ko saputrojis ar gadu skaitļiem. Pārbaudot informāciju vēlreiz, izrādās, ka tomēr viss ir kārtībā. Irēna labprāt piekrīt sarunai ar “Latgales Laiku”.
Mana skaistā bērnības ģimene
-- Lai arī gadu ir daudz, atskatoties atpakaļ, šķiet, ka dzīve pagājusi tik ātri. Esmu dzimusi Mazo Muļķu sādžā Krāslavas rajonā, augusi manā skaistajā bērnības ģimenē, kurā bija tētis, mamma, vectēvs un vecmamma, mācījusies Sila pamatskolā.
Mans tētis un vectēvs bija amatnieki, taisīja koka mucas. Ziemā tika gatavoti kokmateriāli, dzīvoju “starp skaidām”. Gatavo produkciju veda tirgot uz Krāslavu un Daugavpili. Saimniecībā bija gan kuļmašīnas, gan arpas graudu apstrādei. Tēvs audzēja arī zirgus (ar pasēm). Atceros kā viņš raudāja, kad 1949. gadā bija jāstājas kolhozā un jāatdod zirgi, pretējā gadījumā draudēja izsūtīšana uz Sibīriju. Toreiz izdzīvot ģimenei palīdzēja gotiņa.
Mana mamma bija brīnišķīga māte un apsviedīga saimniece. Viņa veda uz Daugavpili pārdot sviestu, lai bērniem būtu zivis, baltā maize un barankas. Es un abas manas māsas, viena jaunāka, otra vecāka, bijām paēdušas, apģērbtas un varējām atļauties mācīties skolā. Tobrīd bija arī tādas ģimenes, kuras nevarēja atļauties sūtīt savus bērnus skolā.
Diemžēl mamma agri devās aizsaulē. Braucot pie daktera, iekļuva avārijā -- apgāzās autobuss. Ar lidmašīnu viņa tika pārvesta ārstēšanai uz Rīgu, diemžēl ārstiem tā arī neizdevās viņu glābt. Tobrīd mammai bija tikai 44 gadi. Turpmākajā dzīvē man un māsām viņas ļoti pietrūka.
Tētis notikušo ļoti pārdzīvoja. Drīz arī viņam sākās veselības problēmas. Ar vecmammas gādību tēvs atveda mājās pamāti. Sākumā viņa mums bija laba draudzene, bet drīz pēc tam, kad tēvs, guļot uz nāves gultas, bija norakstījis viņai māju, mēs tikām izmestas no mūsu mājas.
Bija jāsāk domāt, kā mācīties un strādāt
-- Tad sākās mūsu dzīves nākamais posms, bija jāsāk domāt kā mācīties, strādāt, pelnīt naudu un veidot ģimeni. Tā kā vajadzēja naudu, būdama vēl nepilngadīga, sāku strādāt Darbspēju ekspertīzes ārstu komisijā Daugavpilī par sekretāri. Man bija labs rokraksts un ārsts uzņēmās par mani atbildību. 18 gadu vecumā pabeidzu Daugavpilī vakara vidusskolu.
Lai arī sapņoju par medicīnu, tomēr gribējās būt patstāvīgai. Tādēļ, kad 1961. gadā Daugavpilī sākās Ķīmiskās šķiedras rūpnīcas būvniecība, izmantoju iespēju un sāku tajā strādāt. Saņēmu darba piedāvājumu elektrocehā, kur nodarbojos ar kopēšanas darbiem.
Kad rūpnīcā sākās ražošanas process, pārgāju darbā uz sintētiskās šķiedras šķeterēšanas mašīnām. Vakara nodaļā pabeidzu tehnikumu, studējot ķīmisko šķiedru tehnoloģijas. Aktīvi iesaistījos arī sabiedriskajā darbā.
Pēc 20 nostrādātiem gadiem drīz pēc dēla piedzimšanas saņēmu piedāvājumu kļūt par maiņas vecāko. Šajā amatā nostrādāju līdz pat rūpnīcas slēgšanai.
Aiziešana no darba gan bija nesmuka. Mani aizsūtīja komandējumā uz Rīgu, bet, kad pārbraucu mājās, manā kabinetā jau sēdēja kaut kāda toreizējā rūpnīcas apsaimniekotāja Riharda Eigima ieliktene.
Rūpēs par kolēģi nonācu Sarkanajā Krustā
-- Kopā ar mums rūpnīcā strādāja kāda laba, strādīga meitene. Vēdera apdeguma dēļ viņa ilgu laiku nevarēja kļūt par māti, tādēļ nolēma adoptēt bērnu no Naujenes bērnu nama. Kad visas formalitātes jau bija nokārtotas, izrādījās, ka adoptētajam puisim bērnunamā ir arī brālis. Jaunās sievietes sirds neizturēja un viņa nolēma adoptēt abus brāļus. Drīz pēc tam sākās juku laiki un lielā nabadzība. Lai kaut kā palīdzētu jaunajai ģimenei, vācām naudu, vērsāmies pēc palīdzības pašvaldībā. Taču tālāk klājās aizvien smagāk. Gāju meklēt palīdzību arī Sarkanajā Krustā. Tā bija mana pirmā saskarsme ar šo organizāciju.
Pēc tam saņēmu arī darba piedāvājumu. Sākumā rakstīju izziņas vietējiem iedzīvotajiem, kuru Baltkrievijā, Krievijā un Ukrainā dzīvojošie radinieki vēlējās apmeklēt savus Daugavpilī un tās apkaimē apglabātos tuviniekus vai ierasties uz viņu bērēm. Šīs izziņas deva cilvēkiem iespēju saņemt bezmaksas vīzu uz vairākām dienām, turklāt vajadzības gadījumā to varēja izdarīt steidzamības kārtā.
Paralēli noteiktās dienās sākām izsniegt arī humāno palīdzību -- galvenokārt drēbes, apavus un gultasveļu. Humānā palīdzība Daugavpilī toreiz pienāca centralizēti no Rīgas Sarkanā krusta.
Pirmo lielo humānās palīdzības kravu saņēmām, pateicoties sadarbībai ar Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīcas Daugavpils draudzes pārstāvjiem jeb mormoņiem. Tajā bija gan drēbes un apavi, gan invalīdu ratiņi, staiguļi un kruķi, gan arī autiņbiksītes un daudz kas cits. Vēlāk mormoņi mums palīdzēja arī ar manekenu iegādi pirmās palīdzības nodarbībām.
Sadarbības ar mormoņiem ietvaros skolās tika demonstrēta filma par smēķēšanas kaitīgumu, kā arī organizētas angļu valodas stundas. Visās šajās nodarbībās Sarkanā Krusta brīvprātīgie uzraudzīja, lai šajos pasākumos netiktu runāts par reliģijas lietām.
Iesaistījāmies pirmās palīdzības apmācību organizēšanā
-- Laika gaitā iesaistījāmies arī pirmās palīdzības apmācību un sacensību organizēšanā. Vienreiz pirmās palīdzības sacensībās uzvarēja Daugavpils Valsts ģimnāzijas komanda un nākamgad sacensības bija jārīko mums. Tas bija 2001. gads, kad pie mums sabrauca viesi no visas Latvijas. Visi bija jāpaēdina, ar visiem bija jākomunicē. Toreiz, rīkojot pasākumu, mums palīdzēja gan Daugavpils reģionālās slimnīcas vadība, gan ugunsdzēsēji, gan daudzi citi.
Laika gaitā laba sadarbība Sarkanā Krusta Daugavpils komitejai izveidojās gan ar Daugavpils tehnikumu, kurš ilgu laiku izlīdzēja ar telpām, gan Būvniecības tehnikumu, kura audzēkņi palīdzēja ar telpu remontu, gan arī ar robežsargiem, ugunsdzēsējiem, policiju un zemessargiem, kas palīdzēja dažādu pasākumu organizēšanā. Visu manas darbības 20 gadu laikā nav bijis gadījumu, kad kāds būtu atteicies palīdzēt Sarkanajam Krustam.
Kad radās iespēja piesaistīt projektu finansējumu, kļuvām bagātāki un varējām paši samaksāt komunālos maksājumus un telefona rēķinus. Savukārt, kad Sarkanā Krusta vadību uzņēmās Marija Muižule un Helēna Soldatjonoka, sākās arī dažādu labdarības akciju rīkošana. Tika vākti līdzekļi bērniem invalīdiem. Palīdzējām arī vecākiem cilvēkiem mājas darbos. Sarkanā krusta brigādes regulāri dežurēja arī dažādos pasākumos, tai skaitā baznīcas svētkos Aglonā. Kopš 2009. gada Sarkanais krusts Daugavpilī izsniedz arī pārtikas pakas trūcīgajām personām.
Kad sāku strādā Sarkanajā Krustā, Daugavpilī mūs maz kurš pazina. Tagad par šo organizāciju zina teju visi, tai skaitā bērni. Kā savu visaugstāko apbalvojumu uztveru kādas skolnieces, kura piedalījusies dažādās Sarkanā Krusta aktivitātēs, pirms desmit gadiem rakstīto man veltīto eseju, kuru glabāju vēl šobaltdien. Katrreiz to pārlasot, mani pārņem lepnums, acīs sariešas asaras un es saprotu, ka, strādājot Sarkanajā Krustā, esmu sasniegusi to, ko gribēju visvairāk -- bērnu atzinību.
Par darbu Sarkanajā Krustā saņemta Atzinības zīme
Pateicīga savai Irēnītei par sirds siltumu un neizsīkstošu vēlmi darboties pilsētas iedzīvotāju labā ir Latvijas Sarkanā Krusta Daugavpils komitejas komanda.
Latvijas Sarkanā Krusta Daugavpils komitejas padomes priekšsēdētāja Helēna Soldatjonoka norāda, ka Irēnu ciena un pazīst simtiem ļaužu, kam bijis vajadzīgs atbalsts vai padoms: “Irēna ir arī ilggadēja Komitejas Padomes locekle, viena no tiem biedriem, kas pieņem lēmumus, sastāda un realizē darba plānus, organizē labdarības akcijas un sagatavo brīvprātīgo darbam jaunos biedrus. Mēs esam lepni, ka Latvijas Sarkanā Krusta biedru rindās ir Irēna.”
Irēnas ilggadējo un centīgo brīvprātīgās darbu, kā arī ieguldījumu biedrības attīstībā un Daugavpils komitejas darbībā jau pirms vairākiem gadiem ir augstu novērtējusi arī Latvijas Sarkanā Krusta vadība, piešķirot viņai Trešās pakāpes apbalvojumu -- Atzinības zīmi.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Irēna Makarova: bērnu atzinība – mana visaugstākā balva" ''Latgales Laiks'".
