Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta Červonkas ciema iedzīvotājam, 74 gadus vecajam Andrejam Lenčevskim ir vairāk nekā 60 gadu medību pieredze. Meža zvēru medību gudrības viņš apguva no sava tēva, kurš aizgāja mūžībā sirmā vecumā. Savukārt šī raksta varonis savu milzīgo pieredzi nodeva dēlam, arī Andrejam. Tādējādi, saskaitot gadus, ko medībām veltījušas trīs Lenčevsku dzimtas paaudzes, sanāk aptuveni 150.
Partizāns, gūsteknis un kolhoza priekšsēdētājs
Ģimenes galvas Alfona Lenčevska dzīvesstāsts ir pelnījis īpašu ievērību. Otrā pasaules kara laikā Alfonu sagūstīja vācieši par saistību ar partizāniem un nosūtīja uz Vāciju, uz vienu no koncentrācijas nometnēm. Taču viņš tur ilgi nepalika, jo tika pārvietots uz citu, tad bija vēl koncentrācijas nometnes, līdz Alfons kara beigās nokļuva ieslodzījuma vietā -- Bergenas Belzenes koncentrācijas nometnē, kas atrodas Vācijas ziemeļos.
Pēc kara Alfons nokļuva Amerikas okupācijas zonā. A. Lenčevskis tika brīdināts, ka pēc izdošanas PSRS viņš kā bijušais gūsteknis var nonākt padomju nometnēs. Un tomēr, neskatoties uz to, piekrita doties uz PSRS, kur viņa dzīve iegrozījās labvēlīgā gultnē.
Rezultātā liktenis viņu atveda uz Vecsalienas pagasta Červonkas ciemu. Alfons absolvēja Bebrenes lauksaimniecības tehnikumu, pēc tam strādāja kolhozā par agronomu, bet vēlāk -- gandrīz četrdesmit gadus -- par Ždanova kolhoza priekšsēdētāju. Viņam tika piešķirts toreizējās PSRS augstākais apbalvojums -- Ļeņina ordenis.
Būdams kolhoza priekšsēdētājs, Alfons Lenčevskis ilgus gadus vadīja mednieku grupu, kas vēlāk tika pārdēvēta un reģistrēta kā mednieku kolektīvs.
“Tēvs medīja jau Ulmaņlaikos. Un tieši viņš mani iesaistīja šajā nodarbē. Kā gan es varēju izvairīties no šī hobija, ja tēvs bija tik aizrautīgs mednieks. Mājās viss atgādināja par medībām, vienmēr bija medījums. Protams, mans tēvs medīja brīvajā laikā, lai gan kolhoza priekšsēdētājam tā gandrīz nebija. Kad vēl biju puika, tētis mani ņēma līdzi medībās kā dzinēju. Atceros, ka tad sasaukties nedrīkstēja. Mēs sitām kociņus vienu pret otru, tas atgādināja Morzes ābeci,” atceras Andrejs.
Jāpiebilst, ka es labi pazinu Alfonu Lenčevski, jo dzīvoju Ždanova kolhozā. Vēlāk ne reizi vien konsultējos ar medību veterānu dažādos ar dzīvnieku medībām saistītos jautājumos, rakstot kādu publikāciju par šo tēmu. Mūsu apkaimē nav tādu dzīvnieku, kurus Alfons Lenčevskis nebūtu medījis, tostarp arī ūdrus un vilkus.
Andrejs atceras: “Reiz tēvs stāstīja, ka medību laikā uz viņa pusi gāja vilks, kuru tēvs nošāva. Kāds mednieks, kurš stāvēja uz „numura”, nokrita ceļos un sāka krustīties, sakot: “Alfon, vai tu viņu jau nogalināji? Paldies Dievam!" Tik spēcīgu iespaidu vilks atstāja uz cilvēkiem.”
Alfons nomira 92 gadu vecumā, bet viņa māte -- Andreja vecmāmiņa Marija -- nodzīvoja 104 gadus.
Gan vilki, gan lāči
„Kad kopā ar tēvu gāju dzinējos, tad nopietnu dzīvnieku -- aļņu un mežacūku -- gandrīz nebija. Vēlāk tie atnāca no Baltkrievijas un Krievijas. Dažreiz izdevās nomedīt zaķi vai stirnu. Un tas bija labi! Reiz atbrauca tēvocis no Rīgas un mēs devāmies uz mežu. Dzenot zvēru, es pazaudēju velteņa galošu. Pārnācis mājās, raudāju, nomierinājos tikai tad, kad mēs atkal devāmies uz mežu un atradām apavu,” stāsta Andrejs. Astoņpadsmit gadu vecumā, nokārtojis medību tiesību eksāmenu un iegādājies ieroci, Andrejs kļuva par īstu mednieku un ar to ļoti lepojās.
Kā zināms, ik gadu tiek noteikts vilku medību limits. Piemēram, savulaik Latvijā drīkstēja nomedīt 280 vilkus. Sarunas biedrs uzskata, ka vilku medīšanu nevajadzētu limitēt. Kā argumentu viņš min piemēru. Kādam Silenes iedzīvotājam ar fotoslazdu izdevās nofotografēt septiņus vilkus. Andrejs analizē: “Tās ir 2--3 ģimenes. Ja tām būs pēcnācēji, sanāks vesels bars pelēču. Var tikai iedomāties, cik milzīgus zaudējumus tie nodarīs mājlopu īpašniekiem. Nesen vilki tikai mūsu pagastā vien nokoda vairāk nekā divdesmit aitas. Un netraucēti aizgāja.”
Andrejs stāsta, ka padomju laikos tā nebija. Tiklīdz vilks parādījās vai tikai atstāja pēdas, acumirklī tika sacelti kājās visi mednieki, iesaistītas dažādas pilsētas struktūras, lai ātri likvidētu bīstamo plēsoņu. Papildu morālajam gandarījumam par paveikto darbu bija arī materiāls stimuls, jo par vilka nomedīšanu tika piešķirta prēmija no 50 līdz 100 rubļiem, bet tā āda maksāja 20 rubļus.
Bet ko nu par vilkiem, ja mūsu apkaimē lāči jau sen atgādina par savu klātbūtni. Medību laikā Andrejs un kolēģi ir uzgājuši lāču pēdas, lai gan šos dzīvniekus nav sastapuši.
Atsevišķa saruna ir par drošību medību laikā. Kad Andrejs bija mednieks, traģisku atgadījumu nebija. Bet tie varēja būt: “Reiz dzinējmedībās mednieks sašāva mežacūku un, pametis numuru, skrēja pie tās, lai gan šādi rīkoties nedrīkst. Ievainotais dzīvnieks metās virsū vīrietim, taču viņam vairs nebija patronu, ar ko piebeigt zvēru. Mednieks piespieda mežacūku pie zemes ar šautenes laidi un sāka saukt palīgā. Par laimi, viss beidzās labi. Par šādiem pārkāpumiem tajos laikos uz gadu atņēma tiesības medīt un nosūtīja dzinējos bez ieroča.”
Ar to pašu mednieku noticis vēl viens atgadījums. No 50--60 metru attāluma viņš caur numuru šāva uz skrejošu alni un ievainoja cilvēku, kuram tomēr paveicās -- tika cauri ar nelielu brūci.
Kur palikuši „Ragi un nagi”?
Andrejs Lenčevskis ar nostalģiju atceras bijušās PSRS laikus, kad rajona patērētāju savienības pakļautībā darbojās dzīvnieku ādu un citu trofeju pieņemšanas kantori: “Tagad āda neko nemaksā un nevienam nav vajadzīga, tāpēc nākas to izmest. Tā ir nolaidība un nesaimnieciskums! Tajos laikos pat vāveres šāva ādu dēļ un par to labi maksāja. Ūdra āda, piemēram, maksāja pat 150 rubļus – gandrīz mēnešalga. Ar bebru ādām tāpat -- no 75 līdz 150 rubļiem. Bet, lai iegūtu tiesības tos medīt vai ķert, Rīgā bija jākārto eksāmens. Medniekam nebija tiesību piesavināties kažokādu, turklāt bija jānodod jau izģērēta āda.” Tomēr, neskatoties uz to, 30% medījuma palika medniekiem, bet pārējais tika nodots valstij. Tie bija neapstrīdami noteikumi.
Andrejs pastāstīja, ka tad, ja mednieks vēlējies savai sievai uzšūt lapsādas cepuri, kas bija ļoti moderni, viņam bija jāraksta mednieku kolektīvam adresēts iesniegums, pēc tam tika pieņemts lēmums. Varēja saņemt arī atteikumu.
Andrejam ir trofeja, kas viņam ir ļoti dārga. Tie ir milzīgi un smagi aļņa ragi ar 5 un 6 žuburiem. “Savulaik bija atļauts medīt tikai pieaugušus dzīvniekus. Atceros, kā man pretī iznāca skaists alnis un es viņu nošāvu. Zvērs sastinga un nogāzās zemē. Ragus man izdevās saglabāt. Nav noslēpums, ka daudzas trofejas kā dāvanas sūtījām uz Rīgu augstām amatpersonām. Tolaik tā bija pieņemts."
Pašlaik Andrejs Lenčevskis iet medībās un ir mednieku kolektīva „Skrudaliena” biedrs, kurā ir 32 mednieki, taču uz dzīvniekiem nemērķē, jo redze vairs nav tik asa un roka nav tik stingra kā agrāk. Lai gan Andrejs šauj labi. Viņu kā vecāko un pieredzējušāko mednieku kolektīvā ciena, ieklausās viņa padomos un viedoklī.
Atņem medību platības
Andrejs salīdzina pagājušos un tagadējos laikus: “Agrāk dzīvnieku uzskaiti apkaimē veica mednieku kolektīva mednieki, kuri labi pārzināja savu rūpalu, kā arī vietas, kur medīja dzīvniekus. Tagad tos uzskaita mežniecības, turklāt aptuveni. Tās arī izsniedz licences. Es kategoriski nepiekrītu daudziem pašreizējiem noteikumiem. Piemēram, par aļņu teļu izmedīšanu.”
Andrejs Lenčevskis paskaidroja, ka kāds pārgudrs Latvijas zinātnieks uzskata, ka teļi noēd jauno priežu galotnes un tāpēc nodara neatgriezenisku kaitējumu mežam. Taču, kā stāsta pieredzējušais mednieks, lielie aļņi rada kaitējumu daudz lielākos apmēros. “Aļņi ziemājus ēd, stāvot uz ceļiem. Noliekties līdz priedei tiem nav problēma. Man teļu izšaušana ir nepieņemama! Tas ir klajš kaitējums florai un faunai!” sašutumu pauž Andrejs.
Vēl Andreju satrauc arī tas, ka viņu mednieku kolektīva medību platības sarūk: “Pirmkārt, tāpēc, ka Latvijas zemi pērk ārzemju, pirmām kārtām, zviedru, kā arī pašmāju darboņi, kurus mēs neesam ne dzirdējuši, ne redzējuši. Saskaņā ar likumu šādos gadījumos jājautā mums -- mednieku kolektīva biedriem, un ar mūsu līdzdalību jāpārrunā līgumi par šo zemju atsavināšanu. Dažkārt ir tā, ka mēs, par to nezinot, ieejam svešās privātās teritorijās, ko darīt ir kategoriski aizliegts. Šis jautājums ir ļoti nopietns. Mēs nolīgām juristu, un viņš to risina."
Taksenīte Juta
Andreja Lenčevska dēls, arī Andrejs (viņam ir četrdesmit gadi) seko sava tēva pēdās. Sākumā viņš gāja dzinējos, pamazām apguva medību un visas ar tām saistītās gudrības. Un, kad Andrejam palika 18 gadi, pēc eksāmena nokārtošanas viņš ņēma šauteni un kopā ar tēvu devās medībās.
No trim Lenčevsku mednieku paaudzēm pietrūkst viena pieredzējuša mednieka, Andreja vecākā brāļa Viktora, kurš, diemžēl, nenodzīvoja līdz 60 gadu vecumam. "Arī viņš bija aizrautīgs mednieks. Reiz nošāva vilceni, kurai bija seši mazuļi. Ko ar tiem iesākt? Viens tika aizvests uz suņaudzētavu, arī pārējos iekārtoja. Kas ar viņiem notika vēlāk -- es nezinu,” stāsta Andrejs.
Pašlaik Andrejs Lenčevskis dzīvo kopā ar savu dēlu Andreju. Kopā saimnieko – nodarbojas ar biškopību.
Viņiem ir taksenīte Juta -- jauka maza sunīte, bet pēc dabas drosmīga medniece. Tēvs un dēls dažreiz ņem Jutu medībās. Nesen viņa nenobijās un izdzina no meža mežacūku, kura tika nomedīta.
Netālu no Lenčevsku mājas zem vagoniņa mitinās āpsis un pastāvīgi atgādina par savu klātbūtni. Taču aiztikt to nedrīkst, jo āpši ir ierakstīti Latvijas Sarkanajā grāmatā. Abi Andreji -- tēvs un dēls -- ir priecīgi par šādu kaimiņu būšanu un āpsītis viņos neizraisa itin nekādu medību azartu, tikai simpātijas.
