Šī gada 5. maijā no savas mājas pagalma Rēzeknes novada Rogovkas ciemā pazuda tobrīd sešgadīgā Justīne Reinikova. Tāda bija sākotnējā oficiālā versija. Pēc pusotras nedēļas, 14. maijā, meitenei būtu apritējuši septiņi gadi, taču viņa nekad vairs nesvinēs savu dzimšanas dienu. Pēc pusotru mēnesi ilgas meklēšanas un cerībām atrast meiteni dzīvu, viņas līķis ar vardarbīgas nāves pazīmēm tika atrasts aprakts neapdzīvotas mājas pagrabā 60 kilometrus no meitenes dzīvesvietas.
Ziņa par bērna pazušanu acumirklī izplatījās ne tikai Latgalē, bet arī visā Latvijā. Pazudušās meitenes meklēšanā iesaistījās ne tikai speciālisti, bet arī vietējie iedzīvotāji, kā arī brīvprātīgie no organizācijas bezvests.lv. Taču pagāja diena, divas, nedēļa, bet Justīne tā arī netika atrasta. Protams, jau tobrīd galvā iezagās domas, ka viņas vairs nav starp dzīvajiem, bet mēs tās dzinām prom, turpinot cerēt uz veiksmīgu iznākumu. Visu šo laiku pazudušās meitenes vecāki, tēvs un pamāte, aktīvi sadarbojās ar presi. Tēvs katru reizi kopā ar brīvprātīgajiem piedalījās meklēšanā, bet pamāte asarām acīs stāstīja, cik ļoti mīl meitenīti un cer uz viņas atgriešanos.
Pusotra mēneša laikā tika apsekota milzīga teritorija, pārbaudītas ūdenstilpes, tostarp izsūknēts ūdens no dīķiem, kas atrodas blakus Reinikovu mājai. Masveida meklēšanā tika iesaistīti Valsts robežsardzes, Zemessardzes un cilvēku meklēšanas biedrības „K9 SOS” pārstāvji. Taču pūliņi palika bez rezultātiem.
Līgo priekšvakarā, 20. jūnijā, presē nonāca informācija, kas lika asinīm sastingt dzīslās. Mazā meitene bija atrasta, bet, diemžēl, mirusi. Viņas līķis bija aprakts Rēzeknes novada Kaunatas pagasta Dubuļu ciemā, neapdzīvotas mājas pagrabā mežā. Uz ķermeņa -- vardarbīgas nāves pēdas. Un tūlīt pat sāka izplatīties neoficiāla informācija, ka aizdomās par slepkavību aizturēti meitenes tēvs un pamāte. Pēc tam to apstiprināja tiesībsargājošās iestādes. Pat pieredzējušie policisti, kriminālpolicijas darbinieki, kuri savā darbā regulāri saskaras ar līķiem, bija šausmās, kad tika atrasts bērna ķermenis.
Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks neizslēdz, ka noziegums varētu būt izdarīts alkohola reibumā, taču pagaidām viņš to nevar droši apgalvot, jo notiek izmeklēšana un jāgaida dažādu ekspertīžu slēdzieni. Var pieļaut, ka slepkavība tiešām varētu būt izdarīta alkohola reibumā, tomēr izskatās, ka tālāk noziedznieki rīkojušies ļoti pārdomāti. Jo bija jāizlemj, kā un kur atbrīvoties no nogalinātā bērna ķermeņa, turklāt tā, lai to ilgi nevarētu atrast, ko teikt un kā rīkoties, lai novērstu aizdomas no sevis. Un, ja tēvs un pamāte patiešām izrādīsies vainīgi (to var noteikt tikai tiesa), tad viņi ir ļoti pārdomāti melojuši arī policijai, žurnālistiem un kaimiņiem.
Tagad bērna slepkavība tiek aktīvi apspriesta. Klīst runas, ka Justīne uz bērnudārzu gāja ar sasitumiem un nobrāzumiem, taču pirmsskolas iestādes darbinieki šo informāciju neapstiprina. To, ka ģimenē nebija vērojamas sliktas attieksmes pazīmes pret bērnu, apstiprina arī Bāriņtiesas speciālisti. Viņi saņēma sūdzību vēstules no Justīnas bioloģiskās mātes, kura šobrīd dzīvo ārzemēs. Viņa rakstīja, ka tēvs meitai neveltī pienācīgu uzmanību, regulāri pametot viņu pie vecmāmiņas. Tiesa, apmeklējot Reinikovu ģimeni, Bāriņtiesas darbinieki nav pamanījuši nekādus satraucošus signālus. Meitene izskatījās apmierināta un laimīga.
Jau no paša sākuma pazudušā bērna meklēšanā aktīvi iesaistījās arī kaimiņi, kuri teica, ka nemaz nav zinājuši, ka Justīne dzīvo šajā mājā, jo neviens viņu nebija nedz redzējis, nedz dzirdējis. Tas šķiet dīvaini, jo parasti pirmais, kam tiek pievērsta uzmanību, ir bērni. Kāpēc tad neviens šeit nebija redzējis meiteni?
Pašlaik ir zināms, ka aizdomās turamie sniedz liecības, taču, saskaņā ar policijas teikto, viņu sniegtajā informācijā ir pretrunas. Taču neko precīzāku likumsargi izmeklēšanas interesēs pagaidām pateikt nevar.
Taču mani biedē dažu iedzīvotāju reakcija saistībā ar šo notikumu. Sociālajos tīklos viņi vaino presi, ka nav nekādas detalizētas informācijas. Bet kādu tad informāciju jūs vēlaties saņemt? Cik reizes slepkava iesitis bērnam? Ar ko sitis: ar roku vai dūris ar nazi? Cik ilgi meitene mocījās? Tas ir briesmīgi, ka cilvēki to vēlas uzzināt, tas tikai pierāda, ka vardarbība nav sveša daudziem. Un šajā gadījumā vēlos pabeigt rakstu ar informāciju, ko pēc Justīnes līķa atrašanas publicēja Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas speciālisti.
„Traģiskā vēsts par mazās Justīnes slepkavību satrieca visu Latviju. Bērnu slimnīcā šo ziņu uztvērām ar šausmām un bezpalīdzības sajūtu, jo bērni, viņu veselība un labbūtība ir mūsu misija. Justīni vairs neatgriezīsim, bet mēs visi kopā -- kā sabiedrība -- varam novērst citas, vēl nenotikušas traģēdijas, ikdienā kā mantru atkārtojot, ka “SVEŠU BĒRNU NAV”. Ir laiks radīt pārmaiņas mūsu domāšanā -- izprast un pārvarēt iesakņojušos uzskatus par to, kas ir un kas nav mūsu pienākums, kādās situācijās ir jāiejaucas un jāiesaista tiesībsargājošās instances, nevis jānoskatās no malas. Mums ir jābeidz tolerēt un kalkulēt, kur un kad sākas un beidzas “mūsu darīšana”, jo bērni ir mūsu visu “darīšana”.”
