Latgalē agrāk bija lieli pagasti. Lai varētu operatīvāk pārvaldīt lauku teritorijas, lai pagastu centri būtu iedzīvotājiem ērtāk sasniedzami, starpkaru periodā ļoti lielie pagasti bieži vien tika sadalīti, noapaļotas robežas, veidoti jauni. Īpaši ražens šajā ziņā bija 1936. un 1937. gads. „Silajāņu pagasts sadalīts Silajāņu un Daudzezeru pagastos. Silajāņu centrs būs vecā vietā un tanī būs 1 245 saimniecības ar 4 847 iedzīvotājiem. Jaunā Daudzezeru pagasta centrs būs Feimaņu muižā, skaistā Feimaņu ezera krastā, pie Krāces stacijas. Pagastā būs 1 144 saimniecības ar 5 775 iedzīvotājiem.”1
Bijušajai Feimaņu jeb t. s. Šiškina muižai pirms kāda laiciņa izdega jumts, vēlāk šo ēku nojauca. Tagad tur ir pļava, tikai fotogrāfijas liecina, kur un kāda bija tā muiža.
Dzelzceļa staciju izveidoja 1926. gadā un nosauca par Krāci. „Uz Silajāņu pag. lūgumu dzelzceļu virsvalde nolēmusi ierīkot pieturas punktu 78 klm. starp Antonopoles un Rušonas stacijām, Feimaņu muižas, draudzes un lielā ezera rajonā, bet nelatvisko „Feimaņu” nosaukumu dzelzceļu virsvalde nevēlas jaunajam pieturas punktam dot. Noskaidrojies, ka pieturu varētu nosaukt par „Krācēm”, jo tā sauc tuvējo upīti.”2
Padomju gados Feimaņi bija sovhoza „Krāce" centrs. Arī tagad, uz Rēzeknes–Daugavpils šosejas, ir autobusu pietura Krāce.
Vai Feimaņu pusē tiešām ir tik milzum daudz ezeru? Nezinu kādēļ, bet pārdēvēšana par Daudzezeri nerealizējās, palika tikai plānos.
Vairāk laikam piestāvētu – Podnieku pagasts. Feimaņu apkaimē to tiešām bija ļoti daudz – vai katrā sādžā pa kādam. Šķiet, ka savulaik tie feimanieši un pušēnieši teju visu Latgali apgādāja ar šo produkciju3!
Tā kā šo milzīgo pagastu, kurā ietilpa arī Feimaņi, sauca par Silajāņu (vecās kartēs un avīzēs – Solujuoņu), ieviesās termins – Silajāņu keramika4. Jau daudzus gadu desmitus Feimaņi un Silajāņi ne tikai nav viens pagasts, bet – atradās citos rajonos, šodien ir dažādos novados.
Feimaņos netālu viens no otra ir divi Pestītāji. Viens kolonnās, zem jumta un uz krusta, otrs uz postamenta un ar krustu uz pleciem.
Aiz kolonnotā it kā bijusi vecā baznīca un klosteris. Iespējams, ka šis krucifikss ir pat daļa no vecā sakrālo būvju kompleksa vai arī piemiņas zīme tam, ka te kādreiz bija baznīca5. Kā šis krucifikss un vieta tam apkārt izskatījās 1939. gadā, var redzēt Annas Soltanes-Romeres akvarelī „Ceļmalas krusts”.6
Dārzā aiz krucifiksa atrod dažādus ļoti senus priekšmetus. Tur, kur ir skolas sporta laukums, bijuši vecie kapi. Jaunās skolas ēka tika atklāta 1964. gada 25. janvārī.
Jaunā, tagadējā baznīca arī ir veca (1760) – izcils arhitektūras un mākslas piemineklis.7
Gar otru Pestītāju, tā saukto Krusta nesēju (1828), tieši blakus agrāk gāja ceļš. Šāda tipa skulptūras varēja būt bijušas Latgalē daudzās vietās, bet šobrīd šāda vienīgā ir Feimaņos.
Feimaņiem blakus iet dzelzceļa līnija, kura sākotnēji savienoja Sanktpēterburgu ar Varšavu. Nekur citur Latgalē šai dzelzceļa līnijai nav tik augsta uzbēruma kā starp stacijām „Krāce” un „Apsāni”!
20. gs. 50. gadu beigās sāka mainīties sliežu ceļu smaržas un izskats. „Līdz šim dzelzceļa līniju būvē izmantoja koka gulšņus. Taču tie nav izturīgi, jāmaina jau pēc dažiem gadiem. Daugavpils pārmiju krusteņu darbnīcas kolektīvs tagad apguvis dzelzsbetona gulšņu ražošanu. Pērn Latvijas dzelzceļš jau saņēma 50 000 šādu gulšņu.”8
Vēsturnieks Māris Rumaks ir pētījis gan Latgales, gan arī Feimaņu puses vēsturi.
„Studejūt Latvejis Universitatē viesturi, kursa dorbus veļtieju tīši sovys dzymtuos Feimaņu pusis (latgaliski – Vīmyna) izzynuošonai.
Asmu nūskaidruojs, ka sovu bierneibu i jauneibu Feimaņūs ir pavadiejs muokslinīks i grafikis Rihards Zariņš. Ka kaids jū nazyna, tod nūteikti pazeist juo dorbus – jis ir zeimiejs Latvejis vaļsts gierbūni i slovonū Mildu, kas ari niu ir radzama iz eiro monetys.
2019. godā tyka publicātys Riharda Zariņa atminis. Nav pat zynoms, voi jis ir gribiejs, lai juo atminis tyktu publicātys.
Feimaņūs jis kūpā ar sovim vacuokim ir dzeivuojs apmāram nu 19. g. s. ostoņdasmitūs godu vyda leidz 19. g. s. beigom. Vuicūtīs Grīvys vuocu gimnazejā, jis breivlaikus pavadeja Feimaņūs.
Riharda Zariņa atmiņuos es atkluoju daudz jauna i pat paradoksala par sovu dzymtū pusi. Davadumam, pi biroja ākys, kur es struodoju, stuov ceļa krysts. Ceļa krystam puori ir jumteņš, kas bolstuos iz četrom boltom myura kolonnom. Tys varātu byut vīns nu vacuokūs ceļu krystu Latgolā – tai soka izcylais latgalīšu kūktieļnīks Ontons Rancāns sovā gruomotā “Kokā cirstās ciešanas”! Tok izaruoda, ka itū ceļa krystu nu sabrukšonys ir pagluobs Riharda Zariņa tāvs Hermanis. Tikai nazynuodams, ka lykums aizlīdz remontēt katuoļu ceļa krystus, beja spīsts samoksuot struopis naudu – 25 zalta rubļus.
Taipoš kai munā laikā, kod mes, mozi puikys, spēlējom indiaņus, vēramēs filmys par indianim i skaitejom romanus, ari jaunajam Rihardam tei beja lela aizaraušona – jis ari ar sova vacuma draugim spēlēja indiaņus, skaiteja Fenimora Kūpera romanus par Mežūneigajim rītumim i zeimēja indiaņus. Taišni vacajā muižys ākā, kur sovā laikā dzeivuoja ari Rihards ar sovu saimi i kur munā laikā beja školys internats, beja ari myusu audzynomuo klasis telpa. Storpbreižūs i pat stuņžu laikā runuojom i sapņuojom par indianim, apsprīdem indiaņu romanus i filmys – golvonūkuort austrumvuocu ar slovonū dīnvydslāvu akteri Gojko Mitiču golvonajā lūmā.
19. g. s. beiguos cylvāki puorzavītuoja ar zyrgu. Par itū stuosta nuokomais Latvejis grafikys lelmeistars: “Kādu vasaru muižā pavadīja kāds krievu kavalērijas virsnieks ar savu ģimeni un, palicis īri parādā, atstāja ķīlā divus sedlus, vienus smagus – kazaku – un otrus vieglus – angļu. Kā vienus, tā otrus izmēģināju uz muižas no darba brīvajiem zirgiem un beidzot izšķīros par vieglajiem angļu sedliem, ar kuriem tad tēva uzraudzībā mācījos jāt. Tagad bija daudz ērtāk un ātrāk nokļūt pat uz vistālākajiem un mežonīgākajiem meža stūriem un meža klusajiem, lielām eglēm ielenktiem ezeriem un tur zālītē vai sūnās izstiepies, zirgam ganoties, raudzīties vasaras baltajos mākoņos un sapņot visādas fantāzijas. Un cik jauki bija vēžošanas naktīs sēdēt tumšā mežā pie ugunskura un klausīties visādos stāstos un pasakās, gan tīri neticamos medību notikumos vecajos un jaunajos laikos, gan par slepkavām un apraktām naudas lādēm, kas naktīs paceļas zem zilas liesmiņas.”
Tai kai es asu lels zyrgu fans i turu vairuokus zyrgus, tod ari es, kai Rihards Zariņš jauneibā, apceļoju tyvuokū apleicīni – mežus, azaru krostus i piļskolnus – raitu zyrga mugorā.
Sovuos atmiņuos Rihards Zariņš aproksta vītejūs cylvākus, Feimaņu muižu i apleicīni. Stuosta par muižnīka atrastajom senejūs latgaļu rūtyslītom i īrūčim, kurys tyka puordūtys ebrejim i izvastys ar vairuokim zyrgu vazumim. Stuosta ari par Napoleona kara kasi, kuru nūkrytuša kūka sakņuos atroda kaids mežsorgs.
Rihards Zariņš pīmiņ ari nūtykumus medeibuos: “Feimaņu muižas lielajos mežos vilki ziemā vienmēr ieradās no Krievijas mežiem, un drausmīgi bija noklausīties viņu gaudošanā ziemas naktīs.” Dramatisks nūtykums gadejuos iz Feimaņu azara, kas varēja beigtīs ar nuokušuo muokslinīka sakrūpļuošonu voi pat smierti. Medeibuos jam beja gadejusēs būjuota šautine, kas spruoga juo rūkuos. Iz četrim rūkys pierstim beja nūrauta uoda. Nu tuo laika Rihards Zariņš nav jiems rūkuos bisi, bet turpmuok lītuojs tikai revolveri.
Riharda Zariņa atminis ir vasala boguoteiba, kur var redzēt dzeivu i spylgtu paguotnis tāluojumu, navys sausus faktus, kas parasti ir atrūdami dokumentūs.”9
Atmiņas par Feimaņiem ir atstājusi Latgales nacionālās atmodas darbinieka Ontona Skrindas atraitne Helēna (1892–1967, meitas uzvārdā – arī Skrinda). Viņa piedzima virsmežsarga ģimenē Jersikā, bet drīz vien tēvs tika nozīmēts par virsmežsargu Rušonas pusē. Īrējuši mājas pie Dziļūkšņa ezera, kurās pirms viņiem dzīvoja cits, vecais mežzinis. Saimniece par agri aizšāva šīberi un tas mežzinis naktī nomira no tvana gāzes. Vēlāk nelaiķis ilgi spokojies – balti, gari mati, baltas drēbes, iet mājas un mežus apskatīt un sargāt.
Tas vecais mežzinis bija labs, bet īpatnējs cilvēks. „Svātdinēs jys nav gōjis uz bazneicu, bet uz tyvejū kolnu sovā teirumā un vysu miša laiku tur skaitejis lyugšonas ceļūs nūsametis pi rasna ūzula calma. Kod pēc miša sōkuši bazneicā zvaneit zvoni, jys cēlīs un gōjis uz sātu.”10 Viņam, vēl dzīvam esot, bēniņos bija zārks ar diviem dibeniem. Daudzi par to zinājuši, tādēļ neilgi pēc mežziņa apbedīšanas Feimaņu kapos zārks tika izrakts un izvandīts. Domāja, ka zārkā būs apslēpta nauda vai dārglietas, bet atraduši tikai kaut kādus dumpinieku dokumentus.
1 D. L. Rēzeknes apriņķī jauni pagasti // „Latgales Vēstnesis”, 23.12.1936.
2 Jauns dzelzceļa pieturas punkts // „Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis", 15.06.1926.
3 Par to raksta daudzi. Piemēram, Ontons Dzeņs savā atmiņu grāmatā „Muna dzeive".
4 Tumašs Vilcāns, Polikarps Vilcāns, Andrejs Paulāns u.c.
5 Ir arī versija, ka tas ir kādas agrāklaiku ēkas lievenis. Ēkas vairs nebija, bet lieveni nolēma izmantot šādā veidā. Vai arī lapene, kuru vēlāk pārveidoja šādā veidā.
6 Atgriešanās. Janopoles Romeru mantojums – [B.v.]: Latgales Kultūrvēstures muzejs, 2018., 54. ilustr.
7 Te ir aplūkojama plaša agrāko laiku liturģisko tērpu, sedziņu utt. kolekcija, baznīcas bēniņos ir koka klabatas, kuras izmantoja Lielā gavēņa laikā zvanu vietā, ir arī vecas grāmatas, liturģiskie priekšmeti u.c. Svētītais ūdens pie aizdurvju krucifiksa ir māla traukā, ko darinājis Andrejs Paulāns. Bet Feimaņu baznīcas oriģinālās lustras var skatīt Rundāles pilī.
8 Dzelzceļa gulšņi // „Sociālistiskais Ceļš", 16.01.1960.
9 Intervija ar Māri Rumaku (12.01.2021)
