Šajā Daugavpils daļā, tāpat kā daudzās citās, ir cilvēki, kas šeit dzīvo gadiem, bet daži – vien dažus mēnešus. Tomēr daudzi iedzīvotāji pārcēlās uz Jauno Forštati jau tad, kad mikrorajons tikai sāka veidoties, un atceras, ka tolaik šeit bija nomaļa, tuksnesīga un nemājīga vieta.
Brīvība ir viss!
Par Pirmā maija ciema (tā šo mikrorajonu sauca sākumā), kuru vēlāk pārdēvēja par Jauno Forštati, celtniecības un attīstības pirmsākumiem jau vēstījām vienā no avīzes „Latgales Laiks” iepriekšējiem numuriem.
Četrdesmit trīs gadus vecais Aleksejs Šatjorkins Jaunajā Forštatē, Aveņu ielā, dzīvo vairāk nekā desmit gadus. Pirms tam viņš dzīvoja Grīvā privātmājā. Taču Alekseja vecāki savulaik bija apmetušies uz dzīvi šajā mikrorajonā, tāpēc viņš nolēma pārcelties, lai būtu viņu tuvumā. Alekseja vecāki nu jau ir miruši.
Tagad Aleksejs strādā Rīgā par būvspeciālistu, reizēm apciemo dzimto pusi. Dzīvo viens, bērnu nav: “No vienas puses, šķiet, ka cilvēka dabā nav dzīvot vienam pašam, bet, no otras puses, tagad ir ļoti grūti satikt cilvēku, ar kuru kopā varēs justies droši visu mūžu. Sievietes mūsdienās ir citādākas, daudzām ir svarīgākas materiālās vērtības, nevis jūtas.”
Sarunas biedrs atšifrēja šo savu domu, paskaidrojot, ka, tikai palicis viens, viņš ir spējis realizēt gandrīz visas savas idejas un ieceres. Pirmkārt, beidzis masiera kursus, gatavojas vēl vieniem kursiem -- citā specialitātē, ne reizi vien pabijis ārzemēs, tostarp Nīderlandē, plāno atkal doties uz citu Eiropas valsti, bet jau kā masāžas speciālists. Taču vispirms viņš plāno iekrāt naudu, lai šeit atvērtu masāžas salonu un palīdzētu cilvēkiem atveseļoties: “Ja neizdosies, tad atkal došos uz ārzemēm. Domāju, ka manas prasmīgās rokas tur noderēs. Tomēr braukt projām negribas, jo Jaunajā Forštatē ir labi: daba, tuvu Šuņezers, paziņas un draugi. Ārzemes nespēj aizstāt to visu. Man ir divi brāļi un māsa. Vieni dzīvo un strādā citviet Eiropā, citi – tepat.”
Tikmēr vīrietis labākajos gados izbauda brīvību. Viņam nav ģimenes, toties ir gana daudz naudas un laika.
Tas, ka mikrorajons atrodas patālu no pilsētas, Alekseju neapgrūtina. Šeit ir viss dzīvošanai nepieciešamais, bet, ja kaut ko savajagas, Aleksejs pēc tā labprāt var aizstaigāt kājām.
No paša sākuma
Gražina Mikštene ar vīru Raimondu dzīvo mikrorajonā kopš tā tapšanas sākuma -- jau četrdesmit trīs gadus: “Toreiz šeit bija tukšs klajums, izņemot divas mājas -- Minskas un Raipoles ielā. Nebija gandrīz nekādas infrastruktūras. Bet laika gaitā toreizējais Pirmā maija ciems pārtapa skaistā un savdabīgā Daugavpils mikrorajonā.”
Sarunas biedre ilgus gadus nostrādāja Sadzīves pakalpojumu kombinātā par meistari, bet tagad strādā maizes kombinātā. Atzīst, ka tas ir ļoti grūti, jo ir maiņu darbs un liela fiziska slodze: “Bet vai tad mūsu pilsētā ir iespējams izvēlēties profesiju vai darbības veidu? Jādzīvo, bet līdz pensijai vēl ir vairāki gadi.”
Gražina un viņas vīrs Raimonds ir lietuvieši, tāpēc pieņēmuši Lietuvas pilsonību, lai nekļūtu par cilvēkiem bez pavalstniecības. Lietuvā viņiem ir sava zeme, mežs un viensēta, kurp viņi regulāri dodas. Dzīvesbiedriem ir divas meitas -- viena dzīvo Anglijā, bet otra --Daugavpilī. Ir arī divas mazmeitas. “Mums šeit visa kā pietiek, mēs ne par ko nesūdzamies. Ļoti patīk dzīvesvieta – Jaunā Forštate! Tas ir labākais un skaistākais pilsētas mikrorajons!» sarunas noslēgumā saka Gražina.
Draugos ar baložiem
Uzmanību piesaistīja vecāka gadagājuma vīrs, ap kuru pulcējās un riņķoja baloži, kā izrādījās, tie bija parasti savvaļas, taču pieradināti putni. No lielā bara, ko Staņislavs Snarskis baro ar saulespuķu sēklām, ko vienmēr nēsā kabatā, pieradināti ir tikai daži, vienu no putniem sauc Fruntis. Staņislava rokas no putnu nagiem ir vienās skrambās: “Man nav ne suņa, ne kaķa. Dzīvoju viens, reizēm ir garlaicīgi, tāpēc mierinājumu rodu komunikācijā ar baložiem. Es mīlu šos putnus. Tie ir uzticīgi, atšķirībā no cilvēkiem.”
Barā ir vienkājains balodis, kurš, par spīti tam, sparīgi aptekalē draudzenes. Tomēr tās dod priekšroku pilnvērtīgiem izredzētajiem, vairoties no invalīda. Viss gluži kā cilvēku sabiedrībā.
Staņislavam Snarskim ir astoņdesmit trīs gadi, pēc sievas nāves viņš ilgus gadus dzīvo viens, ir meita Inese, kas dzīvo Jaunbūvē, un dēls Ēriks. Mantinieks, neredzēdams perspektīvas, jau sen aizbraucis uz Kaļiņingradu. Ērikam ir divas meitas, bet Staņislava mazdēls -- Ineses dēla Armands, drīz pabeigs medicīnas izglītības iestādi Rīgā, kur mācās par neirologu.
Staņislavs visu mūžu strādāja uz dzelzceļa – darba gaitas sāka kā stacijas dežurants, vēlāk bija vilcienu sastāvu formēšanas speciālists šķirotavas stacijas uzkalniņā: “Vilcienu skaits tolaik sasniedza trīsdesmit, bet tagad tur nav ko darīt, jo sastāvu nav. Esam tiktāl nodzīvojušies, ka drīz šeit nebūs nekā! Dzimstības nav, jaunieši pamet valsti, vecā paaudze aiziet viņsaulē, un tikai politiķi jūtas labi! Jo viņi neko negrib redzēt! Un, ja arī skatās, tad caur rozā brillēm.”
Staņislavs Snarskis dzimis Daugavpilī, visa dzīve pagājusi dzimtajā pilsētā, tāpēc var saprast vecā vīra sāpes, aizvainojumu un emocijas, jo Staņislavs dzīvojis dažādos laikos un viņam ir iespēja tos salīdzināt.
Pensionārs nav aizmirsts un pamests, viņa meita Inese pastāvīgi apciemo tēvu un palīdz viņam visu svarīgo sadzīves jautājumu risināšanā.
Viena draudzīga ģimene
Ja kaut kas patiešām bojā Jaunās Forštates ainavu, tad tās ir monolītās dzīvojamās mājas – īsts padomju pagātnes mantojums, taču pat ne ideoloģisku, bet gan arhitektūras un būvniecības apsvērumu dēļ: bezgaumīgas, pelēkas, drūmas betona kārbas – sava veida klintis oāzes vidū. Tomēr cilvēki tajās dzīvo un, droši vien, ir laimīgi.
Taču šajā drūmajā ainā priecē vietējais tirgus. Astoņdesmit vienu gadu vecā Marija dod priekšroku saziņai ar cilvēkiem, nevis bezdarbīgai sēdēšanai dzīvoklī, tāpēc labprāt tirgojas. Māsīca, kura dzīvo Līksnas pagastā, piegādā viņai savu lauksaimniecības produkciju, un Marija to pārdod.
Marija dzīvo Jaunajā Forštatē jau četrdesmit gadus: “Pirms tam mēs dzīvojām Jaunbūvē, vecās privātmājās, kuras bija paredzēts nojaukt. Tāpēc mums piešķīra labiekārtotu dzīvokli šeit. Mēs bijām priecīgi. Visa ģimene pārcēlās uz toreizējo Pirmā maija ciemu, kas mūsu acu priekšā attīstījās un kļuva arvien skaistāks.”
Marijas vīrs nomira pirms trīsdesmit gadiem. Viņai ir dēls Anatolijs un mazdēls Jevgeņijs. Dēls strādā rotācijas kārtībā, tāpēc regulāri brauc uz Daugavpili un tiekas ar mammu, bet 32 gadus vecais Jevgeņijs pastāvīgi dzīvo Anglijā. “Neskatoties uz to, mums ir stipra ģimene. Dažkārt sanākam kopā, draudzīgi svinam svētkus un ģimenes notikumus, komunicējam un priecājamies par savas ģimenes locekļu panākumiem. Es ļoti mīlu dzīvi un ne par ko nesūdzos.”
Biedējošā nenoteiktība
Nu kā lai iepriekš aprakstītajai idilles mucai „nepiešauj” darvas karoti? Tā jau vairs nebūtu mūsu dzīve.
Uzrunāju vīrieti, kurš stūma bērnu ratiņus. Svešinieks ļoti pārsteidza, sakot, ka baidās ar mani runāt, jo Daugavpilī it kā slikti izturoties pret Ukrainas bēgļiem. Tā viņam esot teicis kāds paziņa. Man nācās vīrieti pārliecināt, ka tie ir meli, un paskaidrot, ka mūsu daudznacionālajā pilsētā šādām izpausmēm nav vietas. Gluži pretēji, pret bēgļiem izturas ar līdzcietību un sapratni, un iespēju robežās cenšas sniegt palīdzību.
Vīrietis pastāstīja, ka no sagrautās Kramatorskas, kas atrodas Doņeckas apgabalā, kopā ar dēlu un vedeklu aizbēga vispirms uz Ļvivu, kur viņus neuzņēma, bet pēc tam uz Vāciju, taču arī tur radās problēmas. Rezultātā ģimene nokļuva Daugavpilī. Šeit, Jaunajā Forštatē, viņš īrē mājokli, turklāt par lielu naudu, kas jāsagādā, ieķīlājot savas vērtslietas lombardā vai gaidot palīdzību no radiniekiem, kas dzīvo ārpus Latvijas.
Jaunais paziņa pastāstīja arī par šausmām, ko viņam nācies pārciest Kramatorskā: onkuli nogalinājuši nezināmi cilvēki, bet māsīca spīdzināšanā zaudējusi pirkstus, jo mocītāji gribēja uzzināt, kur ir dārglietas. Nez kāpēc vīrieša stāsts šķita ticams, jo Ukrainā notiek ne tas vien.
Šī cilvēka un viņa radinieku nākotne, it īpaši ar mazuli rokās, ir neskaidra un pat biedējoša, īpaši tālumā no savas dzimtās vietas un nemitīga līdzekļu trūkuma dēļ. Un kā būs tālāk?
Šis stāsts todien sabojāja noskaņojumu. Bet viss pārējais – vairāk vai mazāk ir kārtībā.
