„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 29. februāris
Ceturtdiena
+3.4 °C
apmācies

Sadņiki – kontrastu ciems

Anatolijs Krilovs

Sadņiku ciems atrodas Augšdaugavas novada Tabores pagastā. Šeit dzīvo dažādi ļaudis: darbspējīgā vecumā un pensionāri, gan ar normāliem ienākumiem, gan tādi, kuru rocība ir pagalam pieticīga. Ciemā ir skaistas mājas, blakus tām -- nabadzīgāki un pat ugunsgrēkos cietušu mājokļu karkasi. Bet, pats galvenais, Sadņikos dzīvo sabiedriski un draudzīgi cilvēki.



Baznīca kā Dieva pirksts

Elernē, kas atrodas kilometra attālumā no Sadņikiem, kādreiz atradās ciema klubs un bibliotēka, tagad tā ir pamesta ēka, kas aizaugusi ar krūmiem un zāli. Netālu atrodas tukša, pamesta dzīvojamā māja ar aiznaglotiem logiem. Braucot no Elernes uz Sadņikiem ceļa kreisajā pusē redzama tukša un nevienam nevajadzīga bijusī veikala ēka. Vērojot šādu ainu, kļūst skumji. Taču visas apkaimes rota ir baltā Elernes Kunga Jēzus debeskāpšanas Romas katoļu baznīca, kas būvēta gotikas stilā. Tā, gluži kā Dieva pirksts, redzama jau no tālienes. 13. septembrī dievnamam apritēja 373 gadi.

Ciemā ir ap 30 māju, par galveno un vienīgo ielu tiek uzskatīta Sadņiku iela, kas šķērso visu apdzīvotās vietas teritoriju. Kolhoza laikos gar to tika uzceltas tipveida ķieģeļu mājas kolhozniekiem, kurās joprojām dzīvo cilvēki, daži pat no tiem laikiem, savukārt citi iegādājušies īpašumu ne tik sen -- kā vasarnīcu vai mājokli, to atjaunojuši, labiekārtojuši un apmetušies šeit uz dzīvi.

Kopējais iespaids par ciemu un apkārtni nav slikts, ja ne biedējoši spocīgie kādreizējo kolhozu laiku ēku karkasi.



Straujie dzīves pavērsieni

Sešdesmit deviņus gadus vecais Leonīds Rudans kopā ar sievu vienā no šīm mājām dzīvo jau vairāk nekā trīsdesmit gadus, mājas pagalmu rotā puķu dobes un dažādas dekorācijas.

Leonīds dzimis Daugavpilī, mācījies 2. vidusskolā, bet 9. klasi pabeidzis Jūrmalā. L. Rudans pastāstīja, ka vēlāk dzīvē ir bijuši tik strauji likteņa pavērsieni, ka viņš nav spējis noturēties viļņa virsotnē. Nīcgalē tā sauktās „perestroikas” laikā viņš palika bez sava mājokļa, pēc tam divdesmit gadus nodzīvoja bez pases. Bet nu Leonīda dzīve ir nokārtojusies, viņam ir savs stūrītis, uzticīga sieva Alla, ar kuru laulībā nodzīvota gandrīz trešdaļa gadsimta un, protams, visi nepieciešamie dokumenti. No Nīcgales dzīves ceļi atveda Leonīdu uz Sadņiku ciemu.

Darba gaitas Leonīds sāka sešpadsmit gadu vecumā, toreizējā Daugavpils pievadķēžu rūpnīcā viņš apguva automātisko iekārtu operatora profesiju -- kniedēja ķēžu posmus. Pēc tam nomainīja daudzas dažādas profesijas, tostarp Ķīmiskās šķiedras rūpnīcā un citos uzņēmumos un ražošanas iecirkņos Daugavpilī. Leonīdam pat bija iespēja strādāt par mākslinieku noformētāju Kalupē: “Jau bērnībā man labi padevās zīmēšana. Sākumā tas bija hobijs, bet laika gaitā radās vēlme nopietnāk pievērsties mākslai un noformēšanai. Tā man bija pašizpausmes iespēja.”

Dzīvesbiedre Alla šobrīd aprūpē vecu slimu cilvēku. Leonīdu tas gan pārsteidz, gan iepriecina, jo tas ir ļoti smags un atbildīgs darbs. Un cik daudz pacietības un uzmanības viņa mīļotajai sievietei jāiegulda savu darba pienākumu pildīšanā!

Savulaik Leonīdam un Allai bija pilnvērtīga saimniecība ar visiem mājlopiem: divām govīm, cūkām, trušiem un vistām. Tagad palikuši tikai mājputni un dārzs savām vajadzībām.

Dzīvesbiedru meita Diāna absolvējusi konservatoriju Rīgā, viņa ir dziedātāja. Ir mazmeita, viņas dzīvo Apvienotajos Arābu Emirātos.

Leonīds stāstīja, ka viņa brālis Mečislavs savulaik, padomju laikos, stāvējis pie kartinga attīstības un popularizēšanas pirmsākumiem Daugavpilī un Latvijā: “Mans brālis ir daudz izdarījis šī sporta veida attīstībai. Ne visi var izbraukt spīdveja trasi, taču kartinga vadīšana ir paredzēta plašākai vecuma grupai. Tā bija aizraujoša nodarbe...”



Tējai līdzīgs ūdens

Gandrīz iepretī Leonīda mājai strādāja vīrietis, kurš stādījās priekšā kā Oļegs. Pagalmā no tērauda būra lauzās brīvībā divi nikni Vidusāzijas aitu suņi. Oļegs pastāstīja, ka šīs mājas īpašniece ir viņa meita Solveiga, viņš pats dzīvo Daugavpilī un no turienes brauc palīgā mantiniecei. Māja iegādāta jau sen, pašlaik tā tiek labiekārtota. Pie ciema problēmām Oļegs minēja Sadņiku ielas pirms daudziem jo daudziem gadiem ieklātā asfalta seguma slikto kvalitāti -- tagad tas ir vienās bedrēs. Lai gan jāatzīst, ka arī Daugavpils mikrorajonos joprojām ir pietiekami daudz putekļainu zemes ceļu. Bet šeit, nomalē, no Sadņiku ciema līdz Taborei ir asfalts! Bet sūdzība ir sūdzība. Oļegs nav apmierināts arī ar to, ka pēdējais autobuss no Daugavpils, ar kuru var atbraukt uz Sadņikiem, atiet pulksten 17.35, tāpēc daudzi no tiem, kas pilsētā darbu beidz vēlāk, nevar nokļūt mājās.

Taču visbēdīgākais ir pagalam sliktā ūdens kvalitāte, kas tiek piegādāts mājām pa izbūvēto ūdensvadu: “Ūdens ir rūsains, krāsa atgādina tēju. To nevar dzert, nevar mazgāt drēbes un traukus. Tāpēc mēs izmantojam pašu atvesto ūdeni, kas ir ļoti problemātiski.”

Savukārt Pāvels vienā no mājām krāsoja plīti. Pēc vecāku nāves viņš kopā ar māsu pieskata un uztur kārtībā māju: “Ko lai saka par ciemu... Bija laiki, kad tas plauka un attīstījās. Bet tas ir pagātnē. Tagad tā ir apdzīvota vieta, kur mīt galvenokārt invalīdi un pensionāri. Situācija kā pēc kara! Pamestība un tukšums… Šeit, protams, ir arī turīgāki iedzīvotāji, bet kopējā aina nav iepriecinoša.”



Cilvēks ar pārsteidzošu likteni

Ar pilniem groziem sēņu no meža atgriezās piecdesmitgadīgais Genādijs Pilinovičs. Viņš dzīvo Tabores pagasta Cibuļovkā, bet Sadņikos dzīvo Genādija sievastēvs un sievasmāte.

Par ciema galveno problēmu Genādijs uzskata nodegušās mājas, kas bojā ainavu, kā arī pussagrautās padomju laiku ēkas, kuras vēl joprojām nav nojauktas: “Bet to nav tik vienkārši izdarīt, jo ēku atliekas atrodas uz svešas zemes, un tāpēc pagasts, acīmredzot, nevar ātri atrisināt šo jautājumu.”

Genādijs gandrīz sešus gadus strādā kapsētā, uztur tajā kārtību: “Pirms tam esmu strādājis dažādos darbos un uzņēmumos -- Lokomotīvju remonta rūpnīcā, Ķīmiskās šķiedras rūpnīcā, mēbeļu kombinātā. Mums ar brāli bija savs uzņēmums, kurā izgatavojām mēbeles pēc pasūtījuma. Vārdu sakot, esmu meistars dažādās jomās. Varu strādāt ar traktoru un citu tehniku. Dzīvē viss var noderēt.”

Sadņiku ciemā dzīvo Genādija sievas Natālijas, kurā strādā par reanimatologi, vecāki, kurus viņi gan pastāvīgi apmeklē, gan sniedz palīdzību.

Natālija un Genādijs nesen svinēja sudraba kāzas. Viņiem ir 27 gadus vecs dēls Aleksandrs, kurš dzīvo un strādā Anglijā. Genādijs tur sabija piecus ar pusi gadus, kur veica dažādus mazkvalificētus darbus. Pēc tam nolēma atgriezties dzimtajā pusē, bet Aleksandrs palika Apvienotajā Karalistē.

Jautāju, ar ko vēl varētu ciemā parunāties, un Genādijs bez vilcināšanās ieteica savu sievastēvu -- deviņdesmit gadus veco Ņikitu Šerstu, kuram ir laba veselība, gaišs prāts un laba atmiņa.

Tā arī izdarīju un nenožēloju. Par šo apbrīnojamo cilvēku un viņa notikumiem bagāto dzīvi vēstīsim vienā no nākamajiem laikraksta „Latgales Laiks” numuriem. Ņikita Šersts dzimis Sadņiku ciemā, kur kopā ar savu sievu, 81 gadu veco Feodoru, dzīvo joprojām -- nu jau 55 gadus, un šis notikums nesen tika nosvinēts.

Jubilāram ir ass prāts, viņš ir enerģisks, aktīvs un uzmanīgs. Un, pats galvenais, Ņikita Šersts ir interesants sarunas biedrs.