Nesen vienā no laikraksta „Latgales Laiks” numuriem jau īsumā vēstījām par Augšdaugavas novada Tabores pagasta Sadņiku ciema deviņdesmit gadus veco iedzīvotāju Ņikitu Šerstu, kura mūža gājums ir pelnījis, lai par to pastāsta vairāk. Seniors joprojām dzīvo tajā pašā vietā, kur ir dzimis, un savu ilgo mūžu saista ar dzimtas ciltskoku. Turklāt Ņikita Šersts uzskata, ka par to, ka nodzīvojis līdz tik cienījamai jubilejai, viņš ir parādā pateicību savai sievai.
Lielā ģimene
Ņikita dzimis 1933. gada 2. jūnijā tajā pašā vietā, kur tagad atrodas viņa māja – uz vectēva zemes. Sencis nomira 1951. gadā vairāk nekā 100 gadu vecumā.
Ņikitas Šersta vecāki bija vienkārši lauku ļaudis, viņiem, tāpat kā daudziem tolaik, bija saimniecība un pat zirgs: “Desmit gadu vecumā man bija jāgana aitas, sargājot tās no vilkiem, un jāpieskata cūkas. Mums tolaik vēl nebija govs, to vecāki iegādājās vēlāk. Ganīju arī govi. No manis stingri prasīja rūpīgi veikt visus uzticētos darbus.”
Šerstu ģimenē bija 8 bērni -- 6 brāļi un 2 māsas. No daudzbērnu ģimenes vēl ir dzīva tikai 94 gadus vecā māsa Ulita, kura tagad dzīvo Rīgā. Katram liktenis izvērtās atšķirīgi, piemēram, 1922. gadā dzimušais brālis Fadejs krita karā.
1940. gadā Ņikita sāka iet Elernes septiņgadīgās skolas pirmajā klasē. Viņš atceras, ka nebija apavu, gāja uz skolu basām kājām, kājas rudenī sala, līdz tēvs kaut kur sadabūja vecus, saplēstus zābakus.
Militārais dienests
Ņikitam izdevās pabeigt tikai piecas klases. Pēc tam viņam nācās strādāt pie saimnieka, kurš turēja lopus un audzēja lauksaimniecības produkciju, līdz kādu dienu saimnieku arestēja NKVD darbinieki. Ņikita atceras arī karu, kad notika gaisa kaujas starp vāciešiem un padomju lidotājiem, bet uz zemes cilvēki nāves bailēs slēpās pagrabos un kur vien varēja.
1952. gadā jaunietis tika iesaukts armijā. Ņikita nokļuva Sevastopolē, jūras kara flotes pilotu skolas vienībā: “Vienība atradās staņicā netālu no skolas. 1953. gada martā nomira Staļins. Kādu dienu mūs nostādīja ierindā un jautāja, kurš vēlas mācīties tālāk. Es un citi jūrnieki izteica vēlmi, un 1953. gada 15. aprīlī mūs nosūtīja uz Maskavu, precīzāk, uz Ļeņina kalniem. Tur bija militārā vienība, kur mūs gatavoja Uzvaras parādei. Vēlāk man bija iespēja mauzolejā redzēt gan Ļeņinu, gan Staļinu.”
Tolaik bija jādienē pieci gadi, bet līdz ar Hruščova nākšanu pie varas dienesta laiku samazināja par vienu gadu, tāpēc 1956. gadā Ņikita tika demobilizēts.
Mācības un darbs
Pēc brāļa Ņestora ieteikuma, kurš tolaik dzīvoja un strādāja Rīgā uz dzelzceļa, Ņikita devās uz turieni: «Mēs dzīvojām mazā namiņā, kas vairāk atgādināja būdiņu. Vēlāk iekārtojos darbā VEF, tur strādājot, pabeidzu septiņas klases un iestājos VEF tehnikumā. Tā mana dzīve arī būtu turpinājusies, bet 1972. gadā nomira mamma, bet tēvs bija slims -- nebija, kas rūpējas par saimniecību. Brāļi lūdza mani uzņemties šo pienākumu.”
Ņikitam bija jādodas no galvaspilsētas uz savu dzimto pusi -- toreizējo Tabores ciema padomi un Tabores kolhozu. Līdz tam laikam Rīgā jauneklis jau bija apprecējis skaistu meiteni Feodoru, ģimenē auga bērni. Tā nu viņš kopā ar visu ģimeni ieradās tēva mājās.
Kolhozā Ņikitu pieņēma darbā par šoferi, viņš nodarbojās ar preču pārvadāšanu uz dažādām toreizējās PSRS pilsētām. Pēcāk kolhozā izvadāja gāzes balonus. Ņikita rūpējās arī par piemājas saimniecību, vārdu sakot, bija jāstrādā gan kolhozā, gan jāpaspēj apdarīt mājas darbi.
Izaudzināja cienīgus mantiniekus
Tagad ilgdzīvotājs uzskata, ka viņa dzīvē nekas īpašs nav noticis: no rītausmas līdz krēslai strādāja Tēvzemes un savas sētas labā, audzināja četrus bērnus -- Vasiliju, Tatjanu, Natāliju un Marinu, un tā nodzīvoja līdz pensijai. Taču izaudzināt savus bērnus par pilntiesīgiem un noderīgiem sabiedrības locekļiem arī nav viegls darbs. Visi Ņikitas un Feodoras bērni ir ieguvuši augstāko izglītību, strādā, turklāt nebūt ne mazkvalificētos darbos, ir cienījami cilvēki savā kolektīvā: Vasilijs bija speciālās iestādes vadītājs, tagad pensijā, Tatjana ir terapeite, Natālija strādā intensīvās terapijas nodaļā, Marina ir farmaceite, dzīvo Vācijā. Šerstu bērni saviem vecākiem dāvājuši astoņus mazdēlus un mazmeitas, ir arī mazmazdēls. Viens no viņiem -- Valērijs -- ir talantīgs šahists, par saviem nopelniem saņēmis godalgas un balvas. Šersti ir draudzīga un stipra ģimene, kas dzīvo pēc principa – viens par visiem un visi par vienu, godā un neaizmirst savus vecākus.
Feodora dzimusi Lietuvā. Rīgā, kur iepazinās ar savu nākamo vīru, viņa strādāja skolas ēdnīcā, pēc tam par ekonomisti rūpnīcā, bet Daugavpilī, uz kurieni Šersti pārcēlās --, par skolas ēdnīcas vadītāju.
Pāris ir kopā 55 gadus. Feodora raksturo savu dzīvesbiedru kā prasīgu, bet tajā pašā laikā sirsnīgu, gādīgu un saprotošu cilvēku: “Visam jābūt tā, kā viņš teicis vai iecerējis. Varbūt ģimenes galvam arī ir jābūt tādam, citādi kāds gan viņš vīrs un tēvs, ja mājā viss nenotiek pēc plāna, bet gan ripo uz priekšu kā pagadās? Tagad Ņikita jokojot teic, ka nodzīvojis līdz deviņdesmit gadiem, jo es viņu labi ēdināju un rūpējos par viņu. Paldies viņam par šiem vārdiem!”
Nodzīvot līdz simtam!
Līdz 85 gadu vecumam Ņikita vadīja automašīnu: “Kad policisti mani apturēja, lai pārbaudītu dokumentus, viņi neticēja, kā man šajā vecumā izdevies iziet medicīnisko pārbaudi. Un es vēl joprojām varu vadīt automašīnu!”
Seniora fizisko formu patiesi atliek tikai apskaust. Savos deviņdesmit gados viņš kurina pirti, nevienam neuzticot šo svarīgo un īpašo procesu, gluži kā kurmis rakņājas dārzā, pats ravē dobes un veic dažādus citus darbus. Stāstot par to, kā viņš, augstu cilājot kājas, maršēja armijā, trenējot Vorošilova soli, ilgdzīvotājs man to nodemonstrēja praksē, ko es, pašam sev par kaunu, lai cik nopūlējos, tomēr nespēju atkārtot.
Joprojām dzīvespriecīgais un enerģiskais Ņikita to skaidro ar iedzimtību: “Mūsu dzimtā ilgdzīvotāji bija daudzi. Mans vectēvs, pēc cilvēku nostāstiem, iespējams, viņi pārspīlēja, nodzīvoja 114 gadus, mans tēvs -- 106, tēvocis -- 107.”
Ņikita Šersts bilst, ka ir draugos ar Dievu, jo īpaši tāpēc, ka vecticībnieks. Istabas stūrī ir daudz ikonu, seniors labprāt lasa grāmatas. Runāt ar šo cilvēku ir prieks, seniors ar interesi klausās sarunas biedru un, galvenais, prot ieklausīties, kas mūsdienās ir reta īpašība.
Seniors uzskata, ka tagad ir labi laiki -- dzīvo sev un savam priekam. To var teikt tikai cilvēks, kurš savā dzīvē ir daudz ko pieredzējis, tostarp piedzīvojis grūtības un zaudējumus. Un nu jau ilgdzīvotājs atzīst, ka viņa sapnis ir sasniegt un pārsniegt simto jubileju. Tikmēr Ņikita Šersts priecājas, ka piekopj aktīvu dzīvesveidu, nav zaudējis interesi par dzīvi un nevienam nav kļuvis par apgrūtinājumu.
Laikraksts “Latgales Laiks” novēl viņam veselību un ilgu mūžu!
