6. oktobrī skatītāji pulcējās Daugavpils teātra mazajā zālē, lai noskatītos Alekseja Kuraļeha lugas “Pamiers” pirmizrādi. Luga tapa 2017. gadā. Alekseju Kuraļehu, dramaturgu no Doņeckas, šīs lugas uzrakstīšanai iedvesmoja reāli notikumi, kad 2014. gadā pamiera laikā abu karojošo pušu karavīri remontēja karadarbības rezultātā bojātos māju jumtus. 2022. gada aprīlī Daugavpils teātrī tika organizēts šīs lugas lasījums -- performance kā refleksija par karu un tā izraisīto šķelšanos pašu sabiedrībā. Šīs lugas aktualitāte, tās lasījuma rezonanse skatītājos, kā arī vēlme runāt par spēju un nepieciešamību saglabāt cilvēcību kļuva par iemesliem, lai šosezon taptu šīs lugas pilnvērtīgs iestudējums.
Izrāde ir ļoti emocionāli saspringta. Lugas varoņi ir nesamierināmi ienaidnieki – pretējās pusēs karojoši cilvēki, kuriem septiņu pamiera dienu laikā nepieciešams atjaunot karadarbības laikā cietušo māju, kurā dzīvo vēl viena šī stāsta varone – Marija. Katrs stāsta varonis nes sevī sāpi par karā zaudēto un pārliecību par savu taisnību, kuras vārdā cīnās. Taču, lai izpildītu pavēli un kopīgiem spēkiem atjaunotu to, kas pašu rokām sagrauts, viņiem nāksies savā ienaidniekā ieraudzīt cilvēku.
Pirms pirmizrādes avīzes “Latgales Laiks” reportiere tikās ar Daugavpils teātra aktieri un režisoru Māri Korsieti.
-- Pastāstiet, lūdzu, par sevi, savu bērnību un bērnības sapņiem.
* Esmu no Jēkabpils rajona Viesītes. Līdz 12. klasei mācījos Viesītes vidusskolā. Pagājušajā gadā bija interesanta sakritība -- decembrī es iestudēju pirmo bērnu izrādi latgaliski. Jāteic, ka tā bija pasaules pirmizrāde, jo bērnu izrāde latgaliski vēl nebija iestudēta. Kad es mācījos Viesītes vidusskolā, mana mamma bija bērnu dramatiskā kolektīva režisore. Tad viņa mani piespieda tēlot Sprīdīti. Tātad mana pirmā loma bija Sprīdītis un sakritība ir tā, ka es vēlāk iestudēju „Sprīdīti” latgaliski. Pabeidzis 12. klasi, nolēmu, ka pievērsīšos sportam, man patika volejbols. Sākumā aizbraucu uz Rīgu, iestājos, bet studijas bija par maksu. Nodomāju, stāšos Daugavpilī, varbūt tikšu budžeta grupā. Atbraucu, iesniedzu dokumentus. Mans brālis jau kādu laiku te dzīvoja. Satiku brāļa kursa biedru, mēs jau bijām pazīstami, un viņš bija iesniedzis dokumentus, lai studētu aktiermākslu. Paziņa man teica, lai arī es „stājos aktieros”. Nodomāju, ja netikšu vienā vietā, tad tikšu otrā. Beigās sanāca tā, ka tieši pirms iestājeksāmeniem es, lecot ezerā no laipas, norāvu pusei pēdas ādu Tagad smejos, ka tas bija Dieva pirksts. Aktieros es iestājos ar vienu kāju. Eksāmenā vajadzēja dejot, nu tā es ar vienu kāju un vienu papēdi padejoju. Un iestājos aktieros.
-- Savulaik nu jau bijusī Daugavpils teātra direktore Inese Laizāne piedāvāja jums iestudēt bērnu izrādi.
* Protams, man sākumā bija šoks, kāpēc man to piedāvā, kāpēc ne kādam citam kursa biedram, bet es teicu, ka mēģināšu. Ar pirmo izrādi bija ļoti grūti, jo sanāca, ka man ir jākomandē savi kursa biedri. Režisoram ir jāuzņemas atbildība par izrādi. Tur bija iesaistīta arī aktrise, kura strādāja teātrī krietni ilgāk par mums. Viņa bija mana skatuves runas pasniedzēja, un pēkšņi man bija jāsāk viņu komandēt. Pirmajā izrādē kaut kā “salauzu sevi”. Nu jau ir iestudētas astoņas vai deviņas bērnu izrādes, bet izrāde “Pamiers” būs ceturtā pieaugušo izrāde. Divas es iestudēju viens, divas -- kopā ar mūsu direktoru Oļegu Šapošņikovu.
-- Cik daudz laika jūs veltāt teātrim? Vai atliek brīvais laiks hobijiem?
* Vasaru pavadu Līksnā, privātmājā. Kad uzspīd saule un sāk ziedēt pienenes, es dodos uz turieni, turklāt šogad arī septembris bija silts. (Parasti es ar ģimeni augustā pārceļos uz pilsētu.) Šogad ģimene pārcēlās, jo sākas skola, bet man gribējās vēl palikt. Dažreiz, kad ir tikai rīta mēģinājums, var kaut ko padarīt. Strādājot, pļaujot zāli, kaut ko darot, es atpūšos. Jo teātrī mēs vairāk strādājam garīgi.
Māris atzīst, ka lauki ir viņa miera osta, hobijs un vieta, kur smelties spēkus, kaut gan bērnībā, dzīvojot privātmājā, apgalvoja, ka nākotnē savas mājas nebūs, jo tur daudz jāstrādā fiziski, jākopj dārzs, mājdzīvnieki. Bērnības mājās aktierim bija truši, vajadzēja plūkt zāli, ravēt dārzu. “Tomēr pagāja desmit gadi un “atkal velk pie zemes”. Tad arī es nopirku māju,” saka aktieris.
-- Vai ģimene jūs atbalsta, bieži nāk uz izrādēm?
* Jā! Kad notika pirmās izrādes, man vēl nebija bērnu. Kad gatavojām triloģiju “Trīs sivēntiņi”, manai meitai jau bija aptuveni trīs gadi. Es viņu ņēmu līdzi uz mēģinājumiem, nosēdināju un viņa skatījās. Es neskatījos, ko dara aktieri, bet skatījos uz meitu un, kad viņa sāka skatīties pa malām -- uz lampām vai kur citur, es sev uzreiz atzīmēju, ka tajā vietā kaut kas nav interesanti un tur kaut kas ir jāpamaina. Tagad man ir divas meitas -- Elza un Ance, un sieva Evija. Meitām ir piecu gadu starpība. Vecākajai meitai vairs bērnu izrādes nav interesantas, tāpēc aicinu jaunāko meitu. Un jau uzreiz skatos, kurā brīdī viņa novēršas, un tad saprotu, ka tur kaut kas ir jāmaina. Sieva nāk uz visām izrādēm. Kur vecums atļauj, nāk arī vecākā meita. Izrāde “Pamiers” ir paredzēta skatītājiem no sešpadsmit gadiem, jo tur ir necenzēta leksika. Kaut gan man jau šķiet, ka uz ielas viņi visi to dzird.
-- Kā jūs izvēlaties lugas?
* Par izrādi „Pamiers”… Daugavpils teātra aktieris Vadims Bogdanovs, kurš piedalās šajā izrādē, bija sagatavojis šīs lugas lasījumu teātrī. Bija sadalītas lomas un viņi vienkārši lasīja. Es noklausījos to lasījumu un man ļoti iepatikās, bet es par to nebiju domājis. Tad jūlijā piezvanīja teātra direktors Oļegs Šapošņikovs un jautāja, vai es negribu iestudēt šo lugu. Uzreiz neatbildēju, man vajadzēja izlasīt vēlreiz, tikai pēc tam piekritu. Man bija sarežģīti tādā ziņā, ka daudz bija jājautā, ko kāds vārds nozīmē, jo, kad atbraucu uz Daugavpili, es nerunāju krieviski. Man bija ļoti grūti. Es sapratu, bet runāt nerunāju. Kad es atbraucu (1999. gads), lielo veikalu Daugavpilī vēl nebija. Es iegāju veikalā nopirkt krējumu, bet pārdevēja nesaprot… Tas bija mazais veikals, ar letēm, es paņēmu visu, ko man vajadzēja -- sviestu, krējumu, un tad apgāju apkārt un samaksāju. Tāpēc, protams, man ir vieglāk iestudēt lugas latviski vai arī latgaliski, jo, atbraucot uz Daugavpili, es iemācījos gan latgaliešu valodu, gan krievu valodu, bet vienalga ir tādi specifiski vārdi, it īpaši šajā izrādē -- armijas tematika. Bet, piemēram, izrādi “Dzīve uz ledusskapja durvīm” es iestudēju, jo mana meita, izlasījusi grāmatu, sēdēja un raudāja. Jautāju, kas noticis, saka -- grāmata tāda. Vēlāk skatos-- arī sieva sēž nobimbājusies. Arī izlasīja grāmatu. Nodomāju, kas te notiek, iedodiet man izlasīt. Arī izlasīju. Vīrieši parasti nerāda asaras, aizgāju uz bērnistabu, kur neviena nebija, domāju -- izlasīšu. Godīgi sakot, lasot, raudāju arī es…
Sākot ar pašu pirmo izrādi, kuru es iestudēju, visu laiku esmu strādājis tandēmā ar aktieri Egilu Viļumovu. Viņš vienmēr man ir bijis gan scenogrāfs, gan kostīmu mākslinieks. Mēs tik labi viens otru labi pazīstam, ka es viņam uzticos. Egils piedāvā parādīt kostīmu skices, bet es zinu, ka varu pat neskatīties, jo viņš zina, kā visam jāizskatās. Šāda uzticēšanās ir ļoti svarīga.
-- Šī luga emocionāli ir ļoti sarežģīta.
*Jā, es varētu teikt, ka tā ir daļēji par cilvēciskumu, ka īstenībā ir tā, ka neviens negrib karot, neviens, bet ukraiņi grib aizstāvēt savu dzimteni… Kad lugas varoņi atnāk uz to māju, ir noslēgts septiņu dienu pamiers. Jā, sākumā viņi kašķējas, bet pēc tam katrs atklāj, kas ar viņiem ir noticis, kara šausmas. Katram ir monologs par to, kas ir ar viņu noticis kara laikā, un viņi pēkšņi apsēžas kopā un svin dzimšanas dienu, paliek cilvēciski, kaut gan zina, ka astotajā dienā viņi atkal šaus viens uz otru. Tajās septiņās dienās viņi parāda, ka ir cilvēki, viņiem ir jūtas. Izrādes atslēgas vārdi -- viens personāžs jautā -- kad būs? Kas? Pamiers. Un viņam atbild… nebūs pamiera, noslēgs pirmo pamieru, noslēgs otro pamieru, noslēgs trešo… nebūs pamiera, jo cilvēks, kurš ir sajutis asinis, kļūst par zvēru, un tas nemainīsies. Es beigās ieliku to tekstu. Noskatoties vienu mēģinājumu, pie manis pienāca viens darbinieks un teica, ka pēc pirmā monologa viņam gribējās iet prom, jo tas monologs ir tik spēcīgs. Kara šausmas izstāsta, un ir bail, vai izturēsi tālāk, jo, piemēram, ģenerālmēģinājumā es redzēju, ka pirmajā monologā jau sāka raudāt…”
Lomās: Miroslavs Blakunovs, Vadims Bogdanovs, Marģers Eglinskis, Viktors Jancevičs, Vanda Gibovska.
Iestudējuma scenogrāfs un kostīmu mākslinieks -- Egils Viļumovs, gaismu mākslinieks -- Sergejs Vasiļjevs.
Biļetes: Daugavpils teātra kasē (tālr. 65426520), „Biļešu paradīze” kasēs un internetā www.bilesuparadize.lv.
Komentāri