Cibuļovkas ciems Augšdaugavas novada Tabores pagastā atrodas tieši četrus kilometrus no Daugavpils, ja no pilsētas brauc pa Daugavas kreiso krastu Krāslavas virzienā. Šajā nelielajā apdzīvotajā vietā (tikai dažas mājas) mīt sabiedriski, labestīgi un atklāti cilvēki. Turklāt ciemā joprojām ir sava infrastruktūra, tam ir gan sava ievērības cienīga, gan ne tik patīkamas atmiņas raisoša vēsture, par ko pastāstīja Cibuļovkā satiktie ļaudis.
Ciltslietu stacija
Cibuļovkā ir tikai viena daudzdzīvokļu māja ar krāsns, pareizāk -- katla apkuri, kurā ir astoņpadsmit dzīvokļi. Jāpiebilst, ka trīsstāvu ēkā nav brīvu dzīvokļu. Mājas iemītnieku kontingents ir dažāds -- gan ilggadēji Cibuļovkas iedzīvotāji cienījamā vecumā, gan jaunas ģimenes, šajā mājā apmeties pat bijušais rīdzinieks, kurš no Latvijas galvaspilsētas pārcēlies uz mūsu novada nomali. Diemžēl viņš nevēlējās atklāt tik radikālas dzīvesvietas maiņas iemeslu. Varbūt bija nogurdinājusi trokšņainā Rīga un viņš atrada mieru un iespēju būt vienatnē Cibuļovkā? Ciemā ir arī vairākas privātmājas, tās nav pamestas, saimnieki rūpīgi iekopuši puķu dobes, dekoratīvus krūmus, pagalmus rotā dažādas akmens un koka kompozīcijas.
Cibuļovka ir slavena ar to, ka padomju laikos šeit atradās viena no astoņām ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijām Latvijā, kur tika savākta sperma no 60 vaislas buļļiem. Stacijā strādāja ap piecdesmit cilvēki, tostarp nu jau 79 gadus vecā Raisa Ivanova: “Tas bija ļoti bīstams darbs. Vajadzēja palīst zem tonnu smaga buļļa un veikt nepieciešamās darbības. Nekad nevarēja zināt, kā dzīvnieks uzvedīsies, jebkurā brīdī bija risks tikt sakropļotam vai nogalinātam. Starp citu, tādi gadījumi ir bijuši, arī letāli.”
Raisa dzīvo Latvijā kopš 1975. gada, pirms tam viņa ar vīru dzīvoja Baltkrievijā, Perebrodjē. Vīrs Feofentijs strādāja par traktoristu, bet viņa dzīvesbiedre -- par slaucēju un teļkopi. 1965. gadā ģimenē piedzima dēls Aleksandrs, pēc gada -- Leonīds. “Mēs dzīvojām kopā ar mana vīra vecākiem, bet kopā mums bija šauri, neērti, arī attiecības bija sarežģītas. Nolēmām meklēt savu mājokli, tāpēc devāmies uz Latviju. Sākumā četrus gadus dzīvojām Sadņiku ciemā, vēlāk pārcēlāmies uz Cibuļovku,” stāsta Raisa.
2014. gadā viņas vīrs nomira. Raisas kopējais darba stāžs ir trīsdesmit pieci gadi (Baltkrievijā -- 15 un Latvijā -- 20), viņa saņem tikai 280 eiro pensiju: «Lai arī tā tiek indeksēta, naudas nepietiek. Mašīna malkas maksā 300 eiro, bet vajag trīs, tas ir, jāmaksā gandrīz tūkstotis. Un kur vēl zāles un ārstēšanās? Jātaupa, kur vien iespējams. Bet es dzīvoju, badā nemirstu, esmu apģērbusies, nestaigāju basām kājām. Man daudz nevajag.”
Ar Raisas bērniem notika nelaime. Jaunākais Leonīds, guvis smagu traumu, tagad saņem invaliditātes pabalstu. Vecākais Aleksandrs kādu laiku strādāja par tālbraucēju šoferi, taču arī zaudēja veselību, ko, diemžēl, ārsti, sūtot pacientu no viena speciālista pie cita, nespēj uzlabot. Abi dēli ir precējušies, Raisai ir pieci mazbērni un tikpat mazmazbērni. Piemēram, vecākā mazmeita Jekaterina, Aleksandra meita, dzīvo un strādā Kiprā, audzina meitu.
Šeit bija cietums
Septiņdesmit vienu gadu vecais Ivans Lazarevs pagalmā darbojās ar šļūteni: “Ko gan mums vajag? Neko daudz! Mieru uz zemes, lai nebūtu karu, jo dažādu satricinājumu jau tāpat pietiek.” Ivans, tāpat kā viņa kaimiņiene Raisa, atbrauca uz Latviju no Baltkrievijas, tolaik viņam bija divpadsmit gadu. Cibuļovkā viņš dzīvo jau gandrīz sešdesmit gadus. Gandrīz 28 gadus Ivans piegādāja maizi mazumtirdzniecības vietām un citām iestādēm Daugavpilī un rajonā, strādāja arī citviet. Kopējais darba stāžs – 47 gadi. Sieva Jevgeņija strādāja par frizieri, policijā un pagastā. Dēls dzīvo Norvēģijā, bet meita – Latvijā.
Ivans pastāstīja, ka, izrādās, Otrā pasaules kara laikā Cibuļovkā bija politieslodzīto cietums: “Tajā vietā, kur kādreiz atradās veca māja, kurā mēs sākumā dzīvojām, bija ierīkota cietuma pirts. Stāsta, ka kara laikā, padomju karaspēkam tuvojoties Daugavpilij, trīs ieslodzītie izbēguši no šīs speciestādes un pārpeldējuši Daugavu.” Ivans piebilda, ka reiz uz Cibuļovku atveda vecu sievieti, kura pastāstīja ciema iedzīvotājiem, kā un par ko viņa savulaik bija ieslodzīta šajā cietumā. Notiesātos veda darbā pie turīgiem apkaimes saimniekiem.
Caur aukstumu un badu
Staņislavs Samsonovičs ir vecākais Cibuļovkas iedzīvotājs, viņam ir astoņdesmit astoņi gadi. Seniors dzīvo ciemā ir kopš 1975. gada. Pirms tam ģimene dzīvoja Maļutkos, netālu no Judovkas.
Pensionārs, neraugoties uz cienījamo vecumu, braši brauc ar savu auto, dodoties uz pilsētas tirgu un baznīcu. Staņislavs nodzīvojis ļoti smagu, dažādiem notikumiem bagātu mūžu. Viņš piedzima Vitebskas apgabala Mioru rajona Dedino viensētā. Tēvs bija kalējs, māte audzināja septiņus bērnus -- četrus dēlus un trīs meitas. Trīs brāļi jau miruši, divas māsas arī, palikusi tikai Alīna, kura dzīvo Jelgavā, un Staņislavs.
„Kā es nokļuvu Latvijā? Pēc kara Baltkrievijā bija briesmīgs bads un posts. Dzīvot nebija iespējams. Ēdām sēklu izspaidas un sēnalas, skābenes un kartupeļu mizas tika uzskatītas par delikatesi. Bet, ja kartupeļu laukā izdevās atrast tupeņus, piebāzām ar tiem kabatas un tad cepām ugunskurā. Trīspadsmit gadu vecumā aizbēgu no mājām un atbraucu uz Latviju, Jelgavas rajonu, ravēt bietes,” stāsta Staņislavs.
Astoņpadsmit gadu vecumā Staņislavu iesauca armijā. Vispirms viņš dienēja Somijā, pēc tam tika pārcelts uz Kaļiņingradas apgabala Baltijsku, kur arī pabeidza dienestu. Pēc tam atkal atbrauca uz Latviju. Vēlāk devās uz Sibīriju, kur dzīvoja viņa radinieki: “Tajā laikā tur varēja nopelnīt. Man vajadzēja naudu, lai palīdzētu mammai. Mēs tolaik dzīvojām ļoti trūcīgi, koka grīdu vietā mājā bija māla klons. Es aicināju mammu uz Sibīriju, bet kā gan viņa varēja visu pamest un doties uz nezināmu un svešu malu?”
Sibīrijā Staņislavs pabeidza mehanizācijas skolu un kļuva par šoferi. Strādāja arī par atslēdznieku, tāpēc tika nosūtīts uz Kazahstānu, uz neskartajām zemēm: “Solīja daudz ko -- zelta kalnus. Bet, kad es tur ierados, nebija pat normālas tehnikas, ar ko strādāt. Taču bija interesanti – ieradās daudz jauniešu no visas PSRS. Mēs strādājām vaiga sviedros.”
Mājup, uz dzimteni!
Reiz Staņislavs saņēma vēstuli, it kā no mātes, bet vēlāk izrādījās, ka to rakstījuši kaimiņi. Viņi pavēstīja, ka māte dzīvo viena, lielā trūkumā un slimo. Neskarto zemju apguvējam nekas cits neatlika kā visu pamest un doties uz Baltkrieviju. Bet, kad atbrauca, pārliecinājās, ka ar mammu viss ir kārtībā.
Savā dzimtenē Staņislavs, kuram tolaik bija divdesmit deviņi gadi, deju vakarā satika deviņpadsmitgadīgo Jadvigu. Tolaik viņa beidza 11. klasi un paralēli strādāja bibliotēkā. Jaunieši apprecējās, pēc tam Staņislavs atveda sievu uz Daugavpili. Šeit viņa absolvēja pedagoģisko institūtu, strādāja par skolotāju, pēc tam par grāmatvedi ciltslietu stacijā, vēlāk -- par galveno grāmatvedi. Turpat par šoferi strādāja arī Jadvigas vīrs. 1994. gadā viss sabruka un bija jāiet pensijā. Staņislava kopējais stāžs ir sešdesmit gadi: “Ar mūsu naudu var iztikt, visa kā pietiek. Esmu piedzīvojis badu un aukstumu, tāpēc man ir grēks sūdzēties.”
Staņislavam un Jadvigai, kuri kopā jau gandrīz sešdesmit gadus, ir divi dēli -- Aleksandrs un Anatolijs. Vecākais dzīvo kopā ar vecākiem, viņam ir četri bērni. Anatolijs bija Krievijā un strādāja par civilās aviācijas pilotu, taču 2008. gadā viņš gāja bojā aviokatastrofā. Bez tēva paliks dēls un meita.
Ciems nav izzudis
Tagad visi trīsstāvu mājas iedzīvotāji norūpējušies par gaidāmo apkures sezonu, tāpēc pārbauda un sagatavo apkures sistēmas, katlus, skursteņus un caurules, jo mājas uzturēšana un ekspluatācija pilnībā gulstas uz viņu pleciem. Starp citu, dzīvokļi šajā mājā ir dārgi, jo ciems atrodas tuvu pilsētai.
Ciemā sastapu jaunu pāri, kas devās pastaigā ar suni. Vīrietis stādījās priekšā kā Igors Paršins, viņš dzīvo netālu no Cibuļovkas -- Lasenbergas ciemā, strādā par celtnieku. Viņa draudzene, kuru Igors apciemo, Cibuļevkā dzīvo jau sešus gadus, viņa ir mājsaimniece. Abiem ļoti patīk šīs divas apdzīvotās vietas. Igors dod priekšroku nevis trokšņainai un steidzīgai pilsētas dzīvei, bet gan sirdij tuvākajam mierpilnajam dzīves ritējumam laukos.
Pārim nav bērnu, viņi vēl pārbauda savas jūtas, taču neizslēdz iespēju, ka būs arī mantinieki, turklāt ne viens vien.
Dodos ekskursijā pa ciemu. Bijušās ciltslietu stacijas administrācijas ēkā kāds dzīvo, apkārtne ir skaista un sakopta, blakus siltumnīcas un sakņu dārzs. Arī kādreizējais šķūnis, kur uzglabāja sienu buļļiem, ir gaumīgi iekārtots un izskatās gana estētiski. Tiesa, kūts ir izpostīta un bojā skatu. Mani sarunas biedri no trīsstāvu mājas paskaidroja, ka šo zemes gabalu ir iegādājies kāds cilvēks un tagad to apsaimnieko.
Pavisam blakus šai teritorijai uzcelts moderns angārs, kas, kā izrādījās, pieder ar graudu ražošanu saistītiem uzņēmējiem. Netālu redzams mobilo sakaru tornis.
Vārdu sakot, mazā, bet skaistā un omulīgā Cibuļovka nav nogrimusi aizmirstībā, pazūdot no ģeogrāfiskās kartes. Un, lai gan šeit dzīve nemutuļo, ciems pastāv un pat attīstās. Tas ir labi!
