Zilo ezeru zemē -- mūsu dzimtajā Latgalē, atrodas ne tikai valsts lielākais -- Lubāna ezers, bet arī dziļākais -- Dridža ezers. Tas atrodas reģiona austrumu daļā un tam ir ļoti īpatnēja -- izstiepta forma, kas savulaik samulsināja pat Napoleonu Bonapartu, kurš šo ūdenstilpi noturēja par upi.
Latgales austrumos, netālu no Baltkrievijas Republikas robežas, Krāslavas novada Kombuļu un Skaistas pagasta teritorijā atrodas valsts dziļākais ezers -- Dridzis. Pirmo reizi ieraugot šo ūdenstilpi, daudzi nodomā, ka tas nav ezers, bet gan upe. Vietējā leģenda vēsta, ka 19. gadsimta sākumā tāpat kļūdījies Napoleons Bonaparts. Krāslavas novada iedzīvotāji stāsta, ka viņš ar armiju nolēmis, ka ceļu aizšķērsojusi upe, un izskanējis pat priekšlikums būvēt tiltu, lai bez problēmām tiktu pāri. Taču, pirms ko uzsākt, Napoleons nosūtījis cilvēkus, lai viņi izpētītu situāciju. Tādējādi noskaidrojās, ka priekšā ir nevis upe, bet ezers, kuru vieglāk apiet nekā būvēt pārceltuvi.
Var saprast gan francūžus, gan visus citus, kas Dridzi uzskata par upi. Ezeram tiešām ir ļoti savdabīga forma. Tas vijas starp pakalniem kā upe, tajā ir salas un nelieli līči.
„Ezeram raksturīga izstiepta forma, daudz līču, deviņas salas, no tām lielākā -- Bernātu sala (13,9 ha). Ezers līkumo kā upe, veido daudzus līčus, pussalas, salas. Maksimālais dziļums sasniedz -- 65,1 metru. Ezera garums sasniedz 11 km, lielākais platums – 1 km. No paugurainajiem apvidiem paveras plaša, neatkārtojama ezeru panorāma ar daudziem ezeriem. Dridža ezers ietilpst aizsargājamā dabas parka zonā, iekļauts Natura 2000 teritorijā,” vēsta oficiālajā vietnē visitkraslava.lv publicētā informācija. Taču pirms vairākiem gadiem šo informāciju atjaunināja Daugavpils Universitātes pētnieki. Saskaņā ar 1971. gada enciklopēdijas datiem, Dridža ezera maksimālais dziļums ir 65,1 metrs, bet 2020. gadā Daugavpils Universitātes Ekoloģijas departamenta pētnieki veica jaunus mērījumus, kuros tika precizēta ezera dziļākā vieta -- 66,2 metri. Tāpēc nav pārsteigums, ka šī ūdenstilpe tiek uzskatīta par visdziļāko Baltijas valstīs -- Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Piemēram, Lietuvas dziļākā -- Tauragna ezera -- dziļums ir 62,1 metrs, bet Igaunijā Reuges Lielezera jeb Reuges Sūrjerva ezera maksimālais dziļums ir 38 metri.
Vai vēlaties vizuālāku salīdzinājumu? Divdesmit stāvu māja -- tie ir aptuveni 64 metri, ņemot vērā, ka vienā stāvā ir 3 metri 20 centimetri. Iedomājieties, ka Dridža ezera dziļākajā vietā var ietilpt divdesmit stāvu ēka, un virs tās būs vēl divi metri ūdens.
Vietējiem iedzīvotājiem ir vēl viena skaista leģenda, šoreiz par ezera izcelsmi. Agrāk tā vietā bijusi ļoti dziļa aiza, kurā regulāri gāja bojā gan cilvēki, gan dzīvnieki. Eja bija ļoti šaura. Un tad, pēc kārtējā tuvinieku zaudējuma, vietējie iedzīvotāji sāka lūgties. Viņi lūdza Visvarenā palīdzību, lai kaut kā tiktu vaļā no šīs nelaimīgās aizas. Dievs sadzirdēja cilvēku lūgšanas un atsūtīja viņiem milzīgu mākoni, no kura sāka līt. Un lietus lija tik ilgi, līdz aizpildīja visu aizu.
Taču šī Dieva rīcība nepatika velnam, kurš ieradās un netālu no Dridža izraka savu ezeru, ko sauc par Čertoku jeb Velnezeru. Tam ir slikta slava. Putni un dzīvnieki met tam līgumu, tajā neietek un no tā neiztek neviena upe vai avots. Čertoka ūdenī nav lielas ūdensdzīvnieku un ūdensaugu daudzveidības. Runā, ka šīs ūdenstilpes dziļumu nevar izmērīt -- ezeram nav dibena, taču šis viedoklis ir nepareizs. Zinātnieki noskaidrojuši, ka Velnezera maksimālais dziļums ir 17 metri -- daudz mazāks nekā Dridzim. Turklāt abos ezeros ir kristāldzidrs ūdens. Čertoka ūdens caurredzamība vietām sasniedz pat 12 metrus. Saskaņā ar leģendu, šķiet, ka tiem vajadzētu atrasties blakus, bet patiesībā attālums starp šīm divām ūdenstilpēm ir aptuveni 30 kilometri.
Ja Čertokā dzīvo būtņu gandrīz nav, tad Dridzis -- Baltijas dziļākais ezers -- ir bagāts ar zivīm. Šeit mīt akmeņgrauži, platgalves, pīkstes, zuši, līņi, ruduļi, karūsas, ezera salakas (sniedzes), repši, asari, līdakas, plauži, raudas, sapali, vēdzeles, kā arī ķīši. Pie ezera un salu krastiem mitinās milzīgi vēži.
Jāatzīmē, ka repši ir garšīgas zivis, bet mūsu ūdenstilpēs jau ir reti sastopama. Divdesmitā gadsimta 30. gados tie dzīvoja 30 ezeros, pagājušā gadsimta vidū -- tikai 11. Savukārt 90. gados repši bija vairs tikai piecos ezeros -- Ežezerā, Lejas, Nirzas, Rāznas un Usmas ezerā. Rezultātā 1995. gadā repši tika ierakstīti Latvijas Sarkanajā grāmatā kā reta 3. kategorijas suga un iekļauta Latvijas ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Repši ir ezera zivis, dzīvo dziļumā, dodot priekšroku smilšainam vai mālainam, vienmēr tīram dibenam un aukstam ūdenim. Parasti tās uzturas dziļās bedrēs, no kurām reizēm iznirst un peld līčos lielos baros, bieži vien tuvu ūdens virsmai. Neskatoties uz nelielo izmēru, repši tiek augstu vērtēti to ļoti treknās un garšīgās gaļas dēļ. Noķertās zivis sāla vai kūpina. Svaigā veidā repši ātri bojājas, pat uz ledus saglabājas ne ilgāk par diennakti. Kā sporta makšķerēšanas objekts repsis nav interesants.
Pirms nārsta zivis pulcējas daudzos baros. Masveida migrācija uz nārsta vietām sākas rudens sākumā. Pavasarī, vasarā un ziemā repši nobarojas, aktīvi pārvietojoties pa ūdenstilpi barības meklējumos, un makšķernieki tos ķer, lai iegūtu pāris kilogramus garšīgo zivju.
Latvijā Dridža ezerā ir visvairāk repšu. Un tas jebkurā gadalaikā vilina uz ezera krastiem makšķerniekus, kuri ķer arī citas zivis, kas nonāk uz āķa.
“Dridzis ir bagāts ar zivīm jebkuros laikapstākļos, jebkurā gadalaikā. Kā lai nebrauc uz šejieni? Var noķert repšus, tās ir garšīgas zivis, nav tik asakainas kā asari vai raudas. Braucu šurp makšķerēt no Daugavpils jau, iespējams, četrdesmit gadus. Neatceros nevienu reizi, kad būtu devies mājās bez loma. Daudziem patīk zemūdens zveja, mana drauga dēls ar to nodarbojas. Arī viņš bija atbraucis uz Dridzi, tiesa, teica, ka licence esot dārga (vietnē lielaisloms.lv norādīta summa no 10 līdz 100 eiro -- aut. piez.). Man pietiek ar makšķeri,” pastāstīja pieredzējušais makšķernieks Anatolijs.
Kāds brauc uz ezeru makšķerēt, kāds -- lai pastaigātos un baudītu apkārtējo ainavu. Šeit var satikt ne tikai Latvijas iedzīvotājus, bet arī ārzemju viesus. Šoreiz pastaigas laikā parunājos ar pāri no Polijas. Malgožata un Pāvels atvaļinājumā nolēmuma doties uz Latviju. Viņus nebiedēja nedz Krievijas un Baltkrievijas robežas tuvums, nedz informācija par nelegālajiem imigrantiem. Malgožata teica, ka mūsu zeme ir patiesi brīnišķīga: skaista, koša un neaizmirstama. “Šodien nolēmām apmeklēt Latvijas dziļāko ezeru – Dridzi. Šķita, ka mani vairs nekas nespēj pārsteigt pēc tam, kad bijām redzējuši Rāznu, Čertoku un Sventes ezeru. Bet, kad ieradāmies šeit, es sastingu izbrīnā. Pirmo reizi redzu šādu elpu aizraujošu skaistumu. Tagad ir rudens, lapas sākušas birt, un, manuprāt, tāpēc šeit ir vēl skaistāk. Jau tagad cenšos pierunāt vīru atbraukt šurp pavasarī, kad mostas daba. Domāju, ka iespaidu būs vēl vairāk.”
Dridža ezera krasti vienmēr ir piesaistījuši uzmanību. Šeit spēj apburt viss: ezers, mežs, lauki un pauguri. Un, redzot visu šo skaistumu, ir vien jānotic tam, ka leģenda par ezera rašanos ir patiesa. Šeit noteikti pielicis roku pats Dievs!
