Aiz muguras ir tieši piecdesmit meklējumu un atklājumu gadi žurnālistikā Krāslavas avīzē. Kārtējo reizi pārlūkojot arhīvu ar sirdij mīļām publikācijām, neviļus ilgāk paturēju rokās nodzeltējušus laikraksta numurus, kuros publicēti dažādi stāstiņi, ko papildina fotogrāfijas. Ir lieki piebilst, ka vīru jautrie piedzīvojumi dabā, tāpat kā labs vīns, laikam ritot, iegūst vēl piesātinātāku „garšu”. Tāpēc radās pēkšņa ideja dot tiem otru dzīvi. Ceru, ka tos lasot, smaidīsiet arī jūs, dārgie lasītāji!
Gaidīšana nogurdina, jo īpaši pirms ziemas iestāšanās, tāpēc tas ir īstais laiks papļāpāt par zemledus makšķerēšanas tēmu, kas man ir īpaši tuva. Manu žurnālista gadu ziedu laikos redaktors laida fotokorespondentu atvaļinājumu tikai martā, pieklusumā pirms “cīņas par ražu”. Un tas man bija īsti pa prātam: makšķerēšana uz neskaitāmo Latgales ezeru pēdējā ledus ir neizsakāma bauda, jo īpaši tāpēc, ka man vienmēr veicās ar jautriem kompanjoniem. Vai kāds var apšaubīt to, ka visā pasaulē neatrast godīgākus cilvēkus par makšķerniekiem!?
Dejo visi!
Gadās, ka pēkšņi mainās laikapstākļi, uzpūš ziemelis, un tad, mirsti kaut nost, copes nebūs! Parasti šādās neveiksmīgās dienās arī notiek ļoti interesanti atgadījumi ar maniem hobija kolēģiem...
Starp citu, mans bērnības draugs Žora, rīdzinieks, kaislīgs makšķernieks un lielisks stāstnieks, vairākkārt ir devis priekšroku ilgākai atpūtai no galvaspilsētas burzmas manā pusē -- “Zilo ezeru zemē”. Un tā kādu dienu viņš pārsteidza mūsu ledus desantu ar, lūk, šādu stāstu.
Diena bija pagalam neveiksmīga. Pēc atkušņa uznāca sals, spoži un pavisam nelaikā uzspīdēja saule. No rīta copes tikpat kā nebija, un tas nozīmēja, ka arī turpmāk nav ko gaidīt. Pieci nobēdājušies makšķernieki aizsūtīja sesto uz krastu, kurš ātri vien atgriezās, protams, ne jau tukšām rokām. Virs ezera atskanēja īsi tosti. Sākumā dzēra stāvot, tad apsēdās uz kastēm. Pamazām publika atslābinājās, daži sāka snauduļot. Tad vecākais – dūšīgs sārtvaidzis ondatras kažokā, acīmredzot atcerējies par drošības noteikumiem aukstumā, pavēlošā balsī ierēcās: “Neguļam! Dejojam!" Jaunizveidotais dziesmu un deju ansamblis nesaskaņoti, toties skaļi uzrāva “Amūras viļņus”. Un sāka virpuļot pāri: vīri velteņos, kažokos, ausainēs aizrautīgi valsēja, liekot lietā visu makšķerēšanā neiztērēto azartu. Valsim sekoja fokstrots un polka (jo pārtraukumos „kurjers” steidzās uz veikalu), tiesa, „čigāniete ar uznācienu” vairs nekādi nesanāca bez kritieniem...
Decembra diena ir īsa, un drīz vien tika nodejota pēdējā deja “Aizlido dzērves”. Neskaidri murminot par kaut kādiem putniem, četri vīri, rokas kā spārnus izpletuši, gāja pa apli, bet pāris “dzērvju” vairs nespēja pacelt savu ķermeni no ledus „ligzdas”.
Žora apgalvoja, ka viņš nekad mūžā nebija tā smējies — līdz kolikām! Un ne jau viņš viens -- netrūka arī citu skatītāju – makšķernieku, kas pienāca, lai noskatītos bezmaksas izrādi. Arī mēs, Žoras stāstnieka talanta apburti, izsmējāmies no sirds.
Koncerts vēdzelei
Otra smieklīga atgadījuma liecinieks biju es pats. Precīza adrese -- slavens dziļš ezers pie gleznainā Priežmales ciema, kur veiksmīga salaku ziemas makšķerēšana turpinās arī mūsdienās. Nelielās aromātiskās zivtiņas ar svaigu gurķu smaržu piesaista gardēžus ne tikai no tuvienes, bet arī no tālienes. Ja no desmit metru dziļuma izdodas izvilkt simts “gurķus” – tā jau ir veiksme. Saka, ka tāda „gurķu” ezera nav nekur citur Latvijā.
Deviņdesmitie gadi. Un atkal neveiksmīga diena. Pēc rīta iesildīšanās kāds patālāks makšķernieks nolikās slīpi, jo superstipro dzērienu tajos laikos bija papilnam. Marta saule sildīja, un mūsu “varonis” apgūlās pie āliņģīša. Glābjoties no viņa varenās krākšanas, mēs, nolūzušā makšķerētāja kaimiņi, steidzāmies uz klusākām vietām. Taču copes nebija nekur, un pēc stundas vai divām visi tukšā atgriezās savā agrākajā vietā, kur tuvējo apkaimi pieskandināja krācējs. No mūsu dusmīgajiem “komplimentiem” vīrietis pēkšņi pamodās, izberzēja acis un, atcerējies par āliņģī iemesto makšķeri, piecirta. Un lēnītēm izvilka uz ledus pamatīgu vēdzeli! Tajā neveiksmīgajā dienā pat prātīgi makšķernieki, zemledus makšķerēšanas speciālisti, atgriezās mājās ar tukšām kastēm. Bet kādam tomēr paveicās... Neviļus tas liek aizdomāties. Ir zināms, ka samus pievilina noteiktas skaņas. Un kāpēc lai vēdzele šajā ziņā būtu sliktāka? Tā nu nakts plēsoņu ieinteresēja krācēja noslēpumainās melodijas…
Sievasmātes zobs
Tas notika uz mana mīļākā ezera ledus Sauleskalna pakājē. Mēs sēdējām lielā barā pārbaudītā vietā, kur ziemā uzturējās visādas zivis, un šķendējāmies par neveiksmīgo dienu. Zivis itin kā ņirgājoties bakstīja mūsu mormiškas, bet ķerties pat nemēģināja. Tikai viens makšķernieks (konspirācijas labad sauksim viņu par Andreju), par skaudību visiem, periodiski nometa uz ledus vai nu treknu asari, vai smagu breksi. Kaimiņi nervozēja, un daži, atmetuši ar roku makšķerēšanas ētikai, izurba āliņģi tuvāk veiksminiekam. Tomēr rezultāts bija tāds pats: Andrejs turpināja meistarklasi, pārējie – dusmojās. Šo nepanesamo spīdzināšanu pēkšņi pārtrauca Andreja žēlabainais vaids. "Viss! Ar makšķerēšanu ir cauri, norāvu mormišku!”
Aizmirsuši piedzīvoto pazemojumu un aizvainojumu, mēs, cits caur citu, sākām piedāvāt viņam savas labākās mormiškas. Bet viņš pat nepaskatījās, vien nicinoši noteica: "Aizvāciet savus krāmus..."
Visam ir savas robežas, un mūs gluži kā viesuļvētra nopūta no kastēm. Dusmīgu vīru ielenkumā Andrejs bija spiests atzīties. Drīz vien kļuva skaidrs, ka prasmīgais makšķernieks supermormišku bija izgatavojis no... sievasmātes zoba! Radiniecei izkrita zobs ar zelta kroni, un apsviedīgais znots nepalaida garām iespēju dārgmetālu izmantot makšķerēšanas vajadzībām. Uzzinot noslēpumu, visu makšķernieku brālību pārņēma atriebības alkas. Sak, var iedomāties, kā viltīgais znots apvārdoja sievasmāti, lai tiktu pie kārotā zelta. No daudzajām sarkastiskajām piezīmēm un jautājumiem atmiņā palikuši daži: „Laikam viņš liekulīgi sauca savu sievasmāti par mammu”; „Starp citu, vai viņai mutē vēl ir zelta kroņi?”; „Adresi var uzzināt!...”) Vārdu sakot, Andrejam tas viss apnika tiktāl, ka viņš savāca savu rekordlomu un klusēdams devās prom, lai nebūtu jāklausās „asprāšu” vārdu izvirdumus. Godīgi jāatzīst, ka pārējo makšķernieku noskaņojums manāmi uzlabojās. Jautrs brīdis uz ledus reizēm ir vērtīgāks par labu lomu!
