„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 23. novembris
Sestdiena
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds
-0.4 °C
apmācies

Brīvību suņiem!

Anatolijs Krilovs

Grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā nosaka, ka suņus, kas dzimuši pēc 2023. gada 31. augusta, turpmāk nedrīkstēs turēt pie ķēdes. Dokumentam, kuram paredzēts pārejas periods, jāstājas spēkā šā gada 1. jūlijā. Savukārt vecus suņus, kuri piesieti pavadījuši visu dzīvi, brīvē varēs arī nelaist. Šādi jauninājumi ne tikai dažiem mūsu mazāko brāļu saimniekiem, bet arī citiem cilvēkiem, īpaši lauku iedzīvotājiem, rada daudz jautājumu, nemaz nerunājot par neizpratni un pat sašutumu: "Labāk būtu tā rūpējušies par cilvēkiem!"

Kur ir loģika un veselais saprāts?

Grozījumi, saprotams, lielākoties attieksies nevis uz istabas un mājas suņiem pilsētā, bet gan uz laukos turētajiem, kur tie visi ir pieķēdēti vai ievietoti voljēros. Jāatzīmē, ka ne laukos, ne pilsētās jau sen gandrīz nav klaiņojošu suņu. Laukos nav pieņemts suni turēt brīvībā, jo jebkurš saprātīgs saimnieks nevar paredzēt, kā tas uzvedīsies, kad būs palaists vaļā. Ne velti mēdz teikt: "Kā no ķēdes norāvies!"

Stājoties spēkā grozījumiem, par dzīvnieku turēšanu pie ķēdes būs paredzēta administratīvā atbildība. Bet kā īpašnieki ievēros grozījumu prasības? Un kāpēc šī privilēģija attiecas tikai uz suņiem, nevis uz visiem citiem Latvijā sastopamiem dzīvniekiem -- savvaļas, mājas un eksotiskiem, kuri tiek turēti būros, iežogojumos zooloģiskajos dārzos, klaiņojošiem kaķiem un suņiem paredzētās patversmēs un citās norobežotās teritorijās? Galu galā viņi visi ir mūsu mazākie brāļi, tad kāpēc gan par viņiem netiek izrādītas tādas rūpes?

Zināms, ka visi likumi tiek iedalīti tādos, kas darbojas, jo bez tiem valstī dzīvot nav iespējams, un tādos, kas „nestrādā”, kad likums vai grozījumi ir, bet reāli tie nav piemērojami. Un vai šajā gadījumā nesanāks variants, ka „jebkuru likumu var apiet ar līkumu”.

Objektīvi vērtējot, no visiem laukos dzīvojošajiem dzīvniekiem suņa dzīve nav tā grūtākā: ir jumts virs galvas un guļvieta, bļodā ēdiens, ja grib, tad rej, ja nav garastāvokļa, klusē, neviens par to nespers un projām nedzīs, mierīgas un sātīgas vecumdienas garantētas...

Un kā jūtas mājlopi, kuriem jāmirkst un jāsalst tīrumā lietū un vējā vai pat sniegā? No tiem arī tiek prasīts: ja govs nedod pienu – prom uz kautuvi, zirgu pātago, bet vecumdienās arī to gaida gaļas kombināts, aitas un kazas kauj, vistām cērt galvas... Cūkas apčubina un glauda, ​​bet tad ietriec dunci sirdī.

Un kāds ir tīģeru, lauvu, lāču, vilku un citu savvaļas lielo dzīvnieku psiholoģiskais stāvoklis, kas kādreiz mitinājās plašās teritorijās, bet reiz tika ieslodzīti būros un iežogojumos uz mūžu. Un cirki? Tajos dzīvnieki ir ne tikai ieslodzīti, bet arī nežēlīgi izmantoti naudas pelnīšanā. Kur te ir morāle un līdzjūtība?

"Kaut kas nav kārtībā ar saimniekiem..."

Kinologs Ivo Svenne, lai gan uzskata, ka nevienu suni nedrīkst turēt mūžīgās važās, saka, ka pārējas periods ir atbalstāms. Esot grūti paredzēt, kā uzvedīsies dzīvnieks, kurš citādu dzīvi, kā vien pie ķēdes, nezina. “Viņš (suns -- aut. piez.) ir tā kā cietumnieks. Daži cietumnieki pēc tam, nokļūstot brīvībā, rehabilitējas un iekļaujas sabiedrībā un daži nē. Tāpat ir ar suņiem,” vērtē kinologs.

Ivo Svenne arī bažījas, cik veiksmīga būs noteikumu ievērošanas kontrole. Viņaprāt, dienestiem trūkst kapacitātes, lai katru pie ķēdes esošo suni pārbaudītu. Tāpat aizvien netrūkst dzīvnieku, kuriem mikročipu nemaz nav.

Nevar lauku reģionos to visu nokontrolēt, ir jāmaina cilvēku domāšana. Es uzskatu, ka ar pašu saimnieku kaut kas nav kārtībā, ja viņš suni pieliek pie ķēdes. Tas jau rāda cilvēcisko pusi,” spriež kinologs. Pēc viņa loģikas sanāk, ka laucinieki, kuri tur suņus pie ķēdes, ir necilvēcīgi un nežēlīgi.

Bet vai suņu tiesību aizstāvji zina, ka pēc Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Latgales reģionālā centra datiem pirms vairākiem gadiem (par 2023. gadu datu vēl nav) suņu uzbrukumos cietuši, sakosti un dažāda smaguma traumas guvuši 93 cilvēki, tostarp 27 bērni? Patiesībā sakostu cilvēku ir daudz vairāk, jo ne visi vērsās pēc palīdzības pie ārsta. Citus gadus statistika bija vēl satraucošāka. Tiek uzskatīts, ka lielākā daļa cilvēku ir cietuši nevis no klaiņojošiem, bet gan mājas suņiem, taču sakostajiem tāpēc neklājas vieglāk.

Mājlopu un dārzu vietā -- suņi

Zemkopības ministrijas Dzīvnieku tirdzniecības, labturības un barības nodaļas vadītāja Agija Mediņa norāda, ka šobrīd kā alternatīvs risinājums ir suns, kas palaists vaļā, vai kas atstāts voljērā.

Ievietojot suni voljērā, īpašniekiem jāsaprot, ka tāpat viņam nepieciešamas ir fiziskas aktivitātes un pastaigas. Nevar suni atbrīvot no ķēdes, ielikt voljērā un nedomāt par suņa labturību un aizsardzību,” teic A. Mediņa.

Atbildot uz jautājumu, kā tiks kontrolēta dzīvnieku labturības prasību ievērošana, A. Mediņa norāda, ka tā būs vienkārša. Atbildīgie dienesti šai procesā reaģēšot arī uz sūdzībām. „Tiks nolasīts sunim ievadītais mikročips un, datu bāzē pārbaudot šī suņa vecumu, ļoti labi varēs izkontrolēt, vai tas suns ir dzimis līdz 2023. gada 31. augustam,” sola ZM pārstāve.

Daugavpils pašvaldības policijā, komentējot „suņu jautājumu”, uzsvēra: “Šobrīd minētie grozījumi vēl nav stājušies spēkā. Bet, ja tādi arī būs, mēs strādājam tikai Daugavpils teritorijā un mums nav nekādas saistības ar lauku teritoriju nedz saskaņā ar likumu „Par policiju”, nedz citām instrukcijām un noteikumiem.

Viedokļi atšķiras

Latgales zoodārza vadītājs Mihails Pupiņš: “Nevar ievērot viena dzīvnieka intereses uz otra interešu rēķina. Šajā gadījumā tie ir suņi un viņu saimnieki. Ir jārod kompromiss, lai gan cilvēki, gan viņu dzīvnieki justos labi un komfortabli.”

Mihails īpaši uzsvēra, ka katrai dzīvai radībai ir tiesības iekost, tas ir, aizstāvēt sevi. Suņi nav izņēmums, jo tie pēc būtības tie ir plēsēji, ko nekādi likuma grozījumi nespēs mainīt.

Mihailam ir divi suņi: aitu suns – dzīvo nepiesiets, un vecs suns, kurš sēž pie ķēdes un cienīgi pavada mūža nogali. Zoodārza direktoram nav bijis problēmu ar suņu turēšanu. Taču Mihails labi pārzina dzīvnieku psiholoģiju un paradumus, savukārt lielākā daļa cilvēku šajā ziņā ir pilnīgi diletanti.

Daugavpils dzīvnieku patversmes vadītāja un veterinārārste ar lielu pieredzi šajā darbā Oksana Bondare iestājas par to, lai neviens dzīvnieks netiktu turēts piesiets vai šaurā teritorijā: “Es viennozīmīgi esmu pret ķēdi sunim kaklā un esmu par čipēšanu! Kā var pieķēdēt kucēnu? Strādājot par veterinārārsti, esmu daudz braukājusi pa Latgali un redzējusi, kādos nereti šausmīgos apstākļos tiek turēti mūsu četrkājainie draugi -- netīrumos, izkārnījumos, antisanitāros apstākļos, viņi ēd samazgas, dažreiz badojas, slimo un cieš citas grūtības. Par ko? Ja cilvēks paņem dzīvnieku, viņam par to ir jāatbild. Visiem mūsu mazākajiem brāļiem ir tiesības uz normālu dzīvi un labiem apstākļiem.”

Oksana ir redzējusi arī neskaitāmus piemērus, kad saimnieki priekšzīmīgi rūpējas par saviem četrkājainajiem draugiem, izturas pret saviem mīluļiem kā pret līdzvērtīgiem un nodrošina tiem lieliskus dzīves apstākļus.

Oksanas īpašumā nepiesieti dzīvo trīs suņi: dogs, aitu suns un no patversmes paņemts sunītis. Visi brīvi pārvietojas pa teritoriju, „šķiro” cilvēkus savējos un svešiniekos, rej uz svešajiem un nelaiž pagalmā, kamēr saimnieki dod komandu.

Taču ne visi, kā, piemēram, Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta Rudinišķu iedzīvotājs Vladimirs Širokovs atzinīgi vērtē suņu brīvu turēšanu: “Naktīs palaižu savu suni Baburu no ķēdes, jo mēs ar sievu dzīvojam vietā, kur savvaļas dzīvnieki pārāk pietuvojas viensētai. Savukārt dienā Baburs pārvietojas pa 25 m garu nostieptu stiepli, un ar šo brīvību viņam pilnīgi pietiek.”

Vladimirs neatbalsta iniciatīvu par suņu dzīvošanu pilnīgā brīvībā. Bet viņš ir pret kucēna likšanu pie ķēdes, jo tas var sākt nīkuļot, saslimt un pat nobeigties no stresa: “Pēc vairākiem mēnešiem mazulis tomēr ir jāradina pie ķēdes, jo, ņemot vērā, ka suņi ir ļoti dažādi, var sanākt tā, ka suns, ticis brīvībā, sastrādā ko sliktu.”

Augšdaugavas novada Demenes pagasta Ozolnieku viensētas iedzīvotāji Natālija un Timofejs Krasovski suņus tur piesietus visu mūžu. Tagad viņiem ir haskijs un aitu suns. "Kā gan citādi? Tiesa, kucēnus mēs žēlojam un līdz noteiktam vecumam pie ķēdes neliekam. Bet ar laiku sienam ķēdē. Mēģinājām ielikt voljērā, bet suņi izrok ejas, aizbēg un rada daudz problēmu,” stāsta Natālija, kura uzskata, ka viss ir atkarīgs no cilvēkiem un grozījumi viņus nepadarīs labestīgākus un gādīgākus.

Tagad dokumenta autori plāno precizēt, kādos gadījumos drīkst dzīvniekus turēt piesietus. Piemēram, ja saimnieks iepērkas veikalā. Bet šis ir viens no gadījumiem, kuru var būt desmitiem un pat simtiem, turklāt visdažādākie. Ko darīt, ja cilvēks devies ar suni uz citu vietu un ir spiests atstāt savu četrkājaini piesietu uz ilgu laiku? Vai par to būs sods?

Jautājumi ir, atbilžu gandrīz nav…