Daba ienāk manā bērnības pilsētā no visām pusēm – mežiem, pakalniem, ezeriem un upēm. Skaistā Daugava plūst uz jūru, nesot sev līdzi gadu pēc gada. Tikai žēl, ka cilvēka mūžs ir tik īss... Un, kad romantikas vēji mani uz ilgu laiku aiznesa prom no tēva mājām, es vienmēr sapņos redzēju savu dzimto krastu. Krāslava -- sirdij mīļā vieta, par kuru šajā pasaulē nav skaistākas.
Arī tagad, kad pārņem skumjas, ņemu rokās fotokameru un dodos ceļā. Visbiežāk -- uz Daugavas kreiso krastu, kur aiz ciema, pareizāk sakot, aiz priekšpilsētas ar lirisku nosaukumu Priedaine, uzreiz nokļūstu apburošā priežu silā. Zem gadsimtiem senu priežu vainagiem, stāvā upes krastā -- neaprakstāms skaistums. Šeit ir arī skatu tornis tiem, kam patīk fotografēt no putna lidojuma augstumiem. Turpat, pāris simtu soļu attālumā no tūristu iecienītās vietas, nomaļāk atrodas māja -- pirmajā mirklī šķietami pieticīga, taču tai nevar paiet garām neapstājoties. Kas gan te piesaista garāmejošo un garāmbraucošo tūristu skatienu? Noslēpums ir vienkāršs: viena no saimniecības ēku sienām pārvērtusies izstāžu stendā, kurā, kā drīz vien noskaidrojās, atrodas vairāk nekā trīs simti dabas veidotu skulptūru. Interesantas celmu daļas, gandrīz mezglā sasieti zari, melnā bērzu piepe, kā arī dīvainas formas, kas, vērīgi ieskatoties, atgādina putnu kontūras un lapsas, eža, jenota purniņus... Un, vispār, vairākums izaugumu uz koku stumbriem ir gluži kā talantīga tēlnieka veidoti.
Jau daudzus gadus, ejot garām, skatienu neviļus piesaista neparastā brīvdabas izstāde. Žurnālistam tā ir intriga, bet negribas būt nelūgtam viesim... Taču marta pēdējās dienās palīdzēja nejaušība. Dārza ielas 66. nama pagalmā rosījās pats dabas muzeja īpašnieks. Mani daudzi pazīst, tāpēc iepazīšanās notika viegli un nepiespiesti. Atlicis mājas darbus, saimnieks Ivans Geraimovs ātri apmierināja žurnālista ziņkāri. Tēvs savām rokām uzcēla māju nomalē, Ivans šeit piedzima un atveda šurp savu izredzēto Larisu. Mans jaunais paziņa dzīvo bez bēdu, strādā uzņēmumā par mežstrādnieku -- mūspusē tā ir ļoti pieprasīta profesija. Ivanam pilnai laimei pietrūka vien hobija. Ne makšķerēšana, ne medības, ar ko aizraujas daudzi novadnieki, Ivanu neinteresēja. Mājas, kurai garām ved tūrisma maršruts, saimnieka skatienu ilgi kaitināja garāžas gāzbetona sienas. Kā pats atzīst, gribējies šo vietu padarīt acij tīkamāku, un tā pamazām dzima ideja par meža dizainu.
Cirsmās Ivans nav tikai parasts strādnieks. Atpūtas brīžos zinātkārajam mežcirtējam jau kopš jaunības patika ielūkoties gan zaru savijumos, gan izaugumos uz veciem stumbriem. Tā Ivana dvēselē dzima skaistuma izjūta un atziņa, ka labākā māksliniece ir daba. Arī viņa brigādes kolēģi sāka rūpīgāk ieskatīties pasaku valstības noslēpumos. “Tagad man ir arī palīgi,” atzīst meža šedevru kolekcionārs. Tajā pašā laikā viņš strikti ievēro noteikumu – nekādas iejaukšanās! “Kārtējo atradumu ilgi grozu rokās, tad noņemu visu lieko. Ne reizi vien esmu pārliecinājies: ja man patiks, tad patiks arī citiem,” atzīstas Ivans, „koks nav akmens, manu eksponātu mūžs ir īss, tāpēc ekspozīcija tiek pastāvīgi atjaunināta. Drīz vien ar garāžas sienām nepietiks, jo savākto dīvaino dabas veidojumu skaits jau pārsniedzis pustūkstoti. Es priecājos par katru atradumu. Man pašam nesanāca mācīties zīmēt, paldies, daba palīdzēja. Tā es tagad dzīvoju – ar azartu.”
Radošums sākas ar prasmi atrast ko pārsteidzošu, un, kā redzam, Visvarenais ar to ir apdāvinājis vienkāršu darba cilvēku. Kolekcijas putnu būrīši, manuprāt, ir visizcilākā dabas mātes dekorācija. Meistars rūpīgi izzāģēja vecās ligzdas, kurās mitinājušies meža putni, uztaisīja tiem jumtus un, tāpat kā agrāk, sagaidīja strazdu atgriešanos.
Katrs pavasaris ir atmošanās, jaunu radošu ieceru dzimšanas laiks. Ivana sirds ir mierīga -- jāturpina iesāktais. Tāpat kā pirms pieciem gadiem, katru rītu viņš dodas uz cirsmu, lai atrastu jaunu interesantu dabas veidojumu. Un, atgriežoties mājās ar atradumu, sirdi piepilda prieks. Aizmirstas dienas nogurums, lai gan mežstrādnieki ir stipri vīri…
Tā beidzās agrā pavasara diena, kas man sagādāja laimīgu tikšanos. Mans sens draugs, novadpētnieks un fotogrāfs Viktors Kalnišs dzīvo Daugavas kreisajā krastā, pirms nedēļas ciemojos pie viņa. Šeit stikla dekoru darbnīcu atvērusi māksliniece Elvīra Škutāne, ar kuru jau iepazīstināju mūsu avīzes lasītājus. Pienācis laiks arī Ivanu Geraimovu saukt par radošu personību. Komunikācija ar neparastiem, aizrautīgiem cilvēkiem vienmēr sagādā prieku. Vēl jo vairāk, ja cilvēks sirdī un dvēselē ir krāslavietis.
Uz tikšanos, meža māksliniek!
