"Apskatot Rēzekni, katram tūristam jāuzkāpj Maslenikova kalnā, kur agrāk ir bijusi pirmā pilsētas vecākā, barona M. Korfa pils. No šejienes atveras plaši jauki skati uz visām pusēm"1, šāds aicinājums publicēts 1943. gadā.
Maslenikova kalnu agrāk sauca par Korfa kalnu. Uz šī kalna slējās Rēzeknes stārasta pils un te 18. gadsimtā mitinājās Rēzeknes faktiskie īpašnieki Frīdrihs u. c. Korfi. Viņi bija no tiem Korfiem, kuriem gadsimtiem ilgi piederēja Krustpils.
Uz šī kalna kāpa un ezera/pilsētas skatus baudīja jau i agrāk. Ai, cik daudz būtu varējis izstāstīt Florians Svikša – tūrisma nozares pionieris Latgalē!
Es pirmo reizi apzīmējumu Maslenikova kalns izdzirdēju 1994. gada vasarā no Antona Kūkoja – biju ļoti izbrīnīts, jo nekad agrāk šādu nosaukumu nebiju dzirdējis. Nodomāju, ka nosaukums izveidojies no krievu valodas vārda sviests vai eļļa, jo kalns mālains un slīdīgs. Tikai vēlāk uzzināju, ka šim nosaukumam ir cēloņsakars ar vienu bagātu un ietekmīgu rēzekniešu dzimtu2.
Par šo kalnu savās atmiņās raksta Antons Varslavāns. Tie bija gadi pirms Pirmā pasaules kara3, kad mazais Antons kopā ar citiem baskājainiem puiķeļiem gāja nedarbos — „mūs tur saistīja ne tik daudz āboli, cik citi faktori: bija ārkārtīgi aizraujoši un romantiski zagties augšup pa tā stāvajiem sāniem un ieņemt triecienā kā ienaidnieka pili”4.
Kalnu puiķeļi sauca večuka Lupana vārdā. Tuvāk ezeram bija viņa mājele, bet paugura virsotnē atradās viņa ābeļdārzs. Uz ezera pusi nogāze bija vienās bedrēs, jo pilsētnieki šeit raka mālu.
Ilmārs Silkāns man 2015. gadā rādīja pāris augļu kokus gājēju celiņa dienvidu pusē un teica, ka tie ir nu Lupana laikim.
Kalna un krustojuma apkaime gana cieta no 1941. gada 26. jūnija līdz 3. jūlijam, kad uzlidojumus Rēzeknes pilsētai veica hitleriešu aviācija.
1944. gadā Maslenikova kalnā atradās vācu zenītartilērijas baterija. Par to vai katrā pēckapusvētku mielastā stāstīja mana tēva māsas vīrs Viktors Kovaleniss, kurš pats tur bijis, lielgabalus skatījies un ar zaldātiem runājies. Kad Rēzekni masveidā bombardēja padomju aviācija, starp galvenajiem mērķiem bija arī šajā kalnā izvietotie prožektori, ložmetēji un lielgabali, tādēļ kalna augšā vēl tagad var redzēt aizaugušas, tikko pamanāmas sprādzienu bedres.
Grāmatizdevējs Jānis Elksnis ļoti centās noorganizēt arheoloģiskos izrakumus Maslenikova kalnā. Arheologs Juris Urtāns jau bija uzsācis izpēti, taču kaut kādu tehnisku un birokrātisku šķēršļu dēļ šī iecere nerealizējās.
Ja uzkāpj Maslenikova kalnā, var redzēt, ka turpat lejā ir pussala, maza pussaliņa ir redzama dzelzceļa pusē, bet tālajā Kovšu ezera krastā ir vēl viens kalns. Ne tik liels kā tas, no kura skatāmies, bet arī ir pašā krastā, tāds smuki apaļš un izteiksmīgs. Iespējams, ka uz tā kalna agrākos laikos bija kāda seno latgaļu apmetne vai nocietinājums.
Cara laikos to tālās puses kalnu sauca par Nobelevku. Ne tādēļ, ka tur būtu viesojies kāds Nobela prēmijas laureāts, bet tādēļ, ka tur stāvēja mucas, kurās no tuvējā dzelzceļa saveda naftu, petroleju, mazutu. Alfrēds Nobels ne tikai iedibināja pasaulsmēroga godalgu, ne tikai aktīvi nodarbojās ar izgudrošanu (dinamīts u. c.) un brīvā laikā ar dzejas/prozas sacerēšanu, bet arī bija globāls biznesmenis, kuram piederēja izrakteņu raktuves, metalurģijas rūpnīcas, naftas ieguves un pārstrādes uzņēmumi daudzās pasaules valstīs.
19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā Krievijas impērijā naftu galvenokārt ieguva Baku apkaimē Kaspijas jūrā. Tā kā daudzi uzņēmumi še piederēja Alfrēdam Nobelim, tad naftas un tās produktu glabātuves, arī pārdotuves iesauca par nobelevkām.
Te, Kovšu ezera tālajā krastā, uz kalna, kuram nav īsti sava nosaukuma, bija, var teikt, pirmā naftas bāze/uzpildes stacija Rēzeknē.
Kad abās Brīvības ielas pusēs padomju gados bija sakarnieku daļa, šai karaspēka vienībai formāli piederēja arī noliktavas uz bijušā Nobelevkas kalna.
Lielajiem Garančiem tuvākie Ratinieku iedzīvotāji bija Vinciši, Rakviči, Lembiki. Lembika kungs bija labestīgs, mazrunīgs cilvēks. Kādu laiku viņš bija vohrovietis un apsargāja to GSM5 noliktavu. Neatceros, kādēļ, bet pāris reizes kaut kādās darīšanās biju pie viņa tajā postenī. Droši vien man kāds palūdza viņam kaut ko steidzamu pateikt, kaut ko atdot vai paņemt... Tā mana ciemošanās īsti atbilstoša ustavam droši vien ka nebija, bet toties es varu pateikt – esmu tā specifiskā kalna virsotnē bijis!
Lai cik tas šobrīd šķiet neticami, agrāk tieši šī, šobrīd purvainā un niedrēm aizaugusī ezera tālā puse, bija galvenā Kovšu ezera pludmale. Maslenikova kalna pakājē zeme bija privāta, te publiskas pludmales nebija. Ja aplūkojam starpkaru perioda Rēzeknes kartes, var redzēt, ka vieta peldēšanai, sauļošanai un laivu izbraucieniem ir līdzās Nobelevkai. Pamatīgu un publisku pludmali pie Maslenikova kalna ierīkoja jau pēc Otrā pasaules kara, kad privātīpašniekiem vairs nekādas teikšanas nebija.
Skolas gados ejot pa Brīvības ielu, nevarēju neskatīties uz Maslenikova kalnu. Jau labu laiku pirms Jaunā gada uz tā tika uzstellēta liela egle, kurai apkārt bija satītas elektrisko lampiņu virtenes. Vēl tādas egles bija laukumiņā aiz kino „Zvaigzne"6 u.c.
Vēlāk egli uz šī kalna neuzstādīja, bet bija palicis augšā elektrības koka stabs ar resnu, melnu vadu. Daudzi brīnījās, kas tas ir, pat izteica versijas, ka te agrāk bijusi kāda dzīvojamā māja utt.
Maslenikova kalna Brīvības ielas pusē agrāk bija vairāk māju nekā tagad. Apmēram ap 1980. gadu, katru dienu ejot garām uz/no skolas, redzēju, kā ekskavators ar strēlē iekārtu dzelzs bumbu plucina divstāvu mājas sienas. Tajā veco laiku mājā dzīvoja mans skolas biedrs Šteinbergs, es toreiz vēl ilgi domāju – kā vinš jūtas? Kur viņam tagad dzīvot? Māju nojauca, vietā neko neuzbūvēja.
Pavisam nesen redzēju, kā tiek nojauktas mājas Brīvības ielā 13 un 13a. Kad biji uz Maslenikova kalna, citreiz varēja redzēt, ka kāds skatās uz tevi pa šīs mājas augšējā stāva logu. Esmu bijis šajās abās mājās arī iekšā, redzējis, kā tur izskatās. Tādas ļoti interesantas ēkas bija!
Te līdzās bija arī nočniks, kuru še mirklī uzslēja un 20. gs. 90. gados te augu diennakti varēja nopirkt alkoholu, cigaretes, limonādes, konservus utt. Tajos laikos tādu apsardzes signalizāciju kā tagad nebija, ļoti bieži pārdevēja vai bārmene bija reizē arī naktssargs. Arī likumdošana daudz ko atļāva – lētos spēļu automātus vai katrā ūķī, alkoholu uz vietas un līdznešanai cauru diennakti, mūzikas skanēšanu iekšā un apkārt visu nakti. Ja kāds gribēja lēti un ātri apreibināties, veikalos un kioskos varēja nopirkt spirtu Royal vai alu Monarch – un aidā!
Par „Viktoriju” nodēvētā veikala aizmugurē krūmos bija vecas akmens sienas, kaut kādi pagrabi. Visa Maslenikova kalna nogāze agrākās glaunās Vagzāles ielas pusē bija ar kaut kādu pamatu un sienu paliekām, ar kaut kādiem jaunuzceltiem koka šķūnīšiem un visdažādākos veidos iežogotām puķu dobēm vai sakņu dārziņiem. Kaut kas tāds, kā vairs nekad nebūs!
Kad pirms Otrā pasaules latgaliešu saieta (2002) tika spriests, kur būtu Rēzeknē pati labākā vieta Franča Trasuna piemineklim, no pilsētniekiem tika saņemti trīs priekšlikumi: „1) zīmeļu rajonā nauzcaltō „ļeņinekļa" vītā; 2) Atmūdas īlā pi projektejamōs bazneicas; 3) kolnā pi azara.”7 Pēdējais variants būtu bijis visinteresantākais, ainaviski un mākslinieciski laikam arī vissarežģītākais8.
1 Latgales sirds - Rēzekne. Pilsētas apskate notiks š. g. 29. augustā plkst. 13-os // "Rēzeknes Ziņas", 28.08.1943.
2 Maslenikoviem piederēja īpašumi apkārt šim kalnam, viņi bija arī pēdējie kino „Diana" saimnieki. Daudzi Maslenikovi ir apglabāti Rēzeknes Vecajos kapos, otrpus celiņam, kur pretējā pusē dus Vilhelma Purvīša piederīgie.
3 1911. gadā Varslavānu ģimene atstāja Rēzekni un pārbrauca dzīvot uz Sanktpēterburgu.
4 Varslavāns A. Lupana pakalns // „Znamja Truda", 20.01.1979.
5 Gorjuče smazočnije materiali.
6 Šeit, tag. Atbrīvošanas alejas un Nikodema Rancāna ielu stūrī, cara laikos bija katalaška – īslaicīga aresta māja.
7 Kur byut Trasuna pīminekļam? // „Rēzeknes Vēstis”, 10.11.2001.
8 Pieminekli Francim Trasunam (skulptūru grupa „Visa valsts"; arhitekte Ilze Liepiņa, tēlnieks Aigars Bikše) uzstādīja pie Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas.
