Lubāns ir lielākais ezers Latvijā, atrodas Rēzeknes novada Gaigalavas un Nagļu pagastā un Madonas novada Barkavas un Ošupes pagastā (Vidzemē). Šeit vienmēr ir daudz makšķernieku neatkarīgi no gadalaika, bet vasarā pludmalē -- papilnam atpūtnieku.
Lubāns ir sekls caurteces ezers, ar lēzeniem un pārveidotiem krastiem, stipri aizaudzis. Tajā ietek Rēzeknes, Maltas, Malmutas un Lisiņas upe, kā arī vairāki strauti. No ezera iztek Aiviekste, kas ieplūst Daugavā.
Pagājušajā gadā savus lasītājus iepazīstinājām ar Rāznas ezeru, ko tautā dēvē par Latgales jūru. Savukārt Lubāns ir daudz lielāks. Rāznas ezera platība ir 57,6 km², bet Lubāns platība – 80,70 km². Tā lielākais dziļums ir 2,5 m (Rāznas ezers ir 17 metrus dziļš).
Ieskats vēsturē
Ezerdobe un Lubāna paleoezers tajā izveidojās pirms apmēram 15 tūkstošiem gadu ledāja Austrumlatvijas mēles kušanas rezultātā, faktiski aizņemot visu zemienes teritoriju. Sākotnēji ezers veidojās pamatā ledāja klātā zonā bez upju pienesuma, bet otrajā posmā, kad ledājs no lielākās zemienes daļas bija nokusis, upju pienesumam bija svarīga loma, izveidojās plašs Lubāna pieledāja baseins, kas aizņēma daudz lielāku teritoriju nekā mūsdienu ezers, sasniedzot 113 metru augstumu virs jūras līmeņa, salīdzinot ar tagadējiem 92 metriem. Sākoties holocēnajai klimata sasilšanai, apmēram pirms 11 700 gadiem, Lubāns un tā apkārtne kļuva par ērtu floras un faunas dzīvotni.
Lubāna ezeram ir arheoloģiska nozīme -- arheoloģiskie izrakumi liecina, ka zemienes teritorija šajā laikā bija ļoti blīvi apdzīvota, par ko liecina arheologiem zināmās 27 akmens laikmeta apmetnes. Lubāna ezera mitrāja arheoloģisko nozīmīgumu parasti atzīmē sakarā ar pirmo iedzīvotāju ienākšanu tagadējā Latvijas teritorijā pēc ledāju atkāpšanās. Tiek uzskatīts, ka rezervāta teritorijā atradās viens no lielākajiem neolīta dzintara apstrādes centriem Eiropā. Cilvēki sāka apdzīvot šo teritoriju arī tāpēc, ka svarīgs bija saldūdens ezers Lubāns. Apmēram pirms 3800--4000 gadiem no ezera krastiem pazuda gandrīz visas apmetnes, kas norāda par dzīves apstākļu krasu pasliktināšanos. Viens viedoklis to izskaidro ar to, ka, ezerdobei pakāpeniski aizpildoties ar nogulumiem, it sevišķi pēc augsto sūnu purvu izveidošanās, ievērojami samazinājās ezera tilpums, tāpēc palu ūdeņi sāka ilgstoši appludināt apkārtējās teritorijas. Pašsaprotami, ka cilvēkiem dzīvot šādos apstākļos kļuva gandrīz neiespējami, tāpēc viņi devās meklēt citas dzīvesvietas.
Mūsdienās Lubāna teritorija ir apmēram trīs reizes mazāka par to, kāda tā bija leduslaikmeta beigu posmā. Jāpiebilst, ka Lubāns gan pirms vairākiem gadsimtiem, gan tagad ir savdabīgs vienojošs posms. Mūsdienās ūdenskrātuve savieno Latgali un Vidzemi, kādreiz -- Zviedriju un Poliju vai Vitebskas guberņu un Livoniju.
Plūdu kontrole
Savulaik tieši plūdu dēļ cilvēki pameta šīs vietas. Tomēr zeme šeit bija auglīga, tāpēc, lai varētu to apstrādāt, vairāku gadsimtu gaitā cilvēki izdomāja dažādus ūdens novadīšanas veidus, pat raka kanālus. Lai novērstu ezera apkārtnes pārplūšanu, jau 19. gs. vidū tika uzsākta Lubāna hidrotehniskās sistēmas izveide, izrokot Meirānu kanālu un Ciķeļgrāvi. Laika posmā no 1929. līdz 1939. gadam Aiviekste tika iztaisnota un padziļināta no Lubāna līdz Kujas ietekai. Ūdens līmenis pazeminājās vairāk nekā par 2 metriem. Kompleksa Lubāna hidrotehniskās sistēmas izveide tika sākta 1955. gadā, un 1991. gadā ir pabeigtas galvenās būves, tajā skaitā Meirānu kanāls, Zvidzes kanāls, Īdeņu kanāls.
Slūžas sāka regulāri darbināt kopš 1985. gada, tādēļ ūdens līmeņa režīms ezerā ir nostabilizējies. Ezera aizaugums pirms ūdens līmeņa atjaunošanas aizņēma 80–90% no virsmas laukuma, bet pēc ezera ūdenskrātuves uzpildīšanas aizaugums samazinājās par aptuveni 30%. Pēc Lubāna iedambēšanas liela daļa Lubānā ieplūstošo upju pa Meirānu kanālu, apejot Lubānu, tika ievadīta tieši Aiviekstē. Meirānu kanāls ir lielākais Baltijas valstīs. Tā dziļums pārsniedz 10 m, bet platums – 80 m. Aiviekstes iztekā ūdens pieplūdumu regulē ar slūžām.
Putnu paradīze
Cilvēkiem ir sarežģīti dzīvot šajā teritorijā, toties putniem un zivīm tā ir īsta paradīze. Savulaik šeit diezgan veiksmīgi darbojās zivsaimniecības, kurās audzēja karpas. Pašlaik tas netiek darīts tik lielā apjomā, taču aizrautīgi makšķernieki stāsta, ka vēl ir palikusi vieta, kur tiek audzētas karpas. Tajā pašā laikā kādreizējās saimniecības vairs nedarbojas un lielākā daļa dīķu ir aizaugusi.
Vai jūs zināt, ka Lubānas ezera teritorijā dzīvo milzumdaudz dažādu putnu? Jā, tieši tā, pat 223 sugas. Un, ņemot to vērā, šeit tika izveidots tūrisma centrs “Bāka”. Ir izbūvēts speciāls skatu laukums, kurā uzkāpjot, paveras ļoti plašs, elpu aizraujošs skats uz ezeru. Teritorijā atrodas daudz torņu, kurus putnu mīļotāji izmanto novērojumiem. Šeit viņi ierodas ar binokļiem, lai sekotu ligzdošanai, cāļu uzvedībai un citām ornitologiem ne mazāk interesējošām dabas norisēm.
Vairākām putnu sugām -- baltvaigu zīriņam, dīķu tilbītei, melnkakla dūkurim, terekijai -- Lubāns vai tam pieguļošie zivju dīķi ir vienīgā ligzdošanas vieta Latvijā. Agri pavasaros un rudeņos apmēram 2–3 nedēļas Lubānā un apkārtējos dīķos iegriežas tūkstošiem migrējošu ūdensputnu – gulbji, zosis un pīles. Jau 20. gs. 90. gadu sākumā Starptautiskā putnu aizsardzības padome atzīmēja Lubāna kompleksu kā Eiropai nozīmīgu putnu sugu apmešanās vietu.
Ezera apkārtne ir unikāla vieta bioloģiskās daudzveidības ziņā ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskā mērogā. Ezers ir daļa no dabas lieguma “Lubāna mitrājs”, kas iekļauts Eiropas Savienības aizsargājamo teritoriju tīklā Natura 2000 un atbilstoši Ramsāres konvencijas kritērijiem tiek noteikts kā starptautiskas nozīmes mitrājs. Dabas liegums "Lubāna mitrājs" ir lielākais iekšzemes mitrājs Latvijā. Tas dibināts 2009. gadā, apvienojot tajā 12 dabas liegumus un izveidojot kompleksu, īpaši aizsargājamu dabas teritoriju, ar kopējo platību 5132,7 tūkstoši ha. Dabas liegums tika izveidots, lai aizsargātu purvus, mežus, palienes un mitrājus ap Lubānas ezeru. Lubānas mitrāju komplekss ir izcila un unikāla vieta, kas ir svarīga dabas daudzveidības saglabāšanai.
Zivīm bagātais Lubāns
Ezers vilina arī makšķerniekus, jo šeit vienmēr ir daudz zivju. Pašlaik, pēc oficiāliem datiem, ezerā mitinās ruduļi, ķīši, sapali, līņi, pliči, sami, sudrabkarūsas, vēdzeles, asari, karpas, karūsas, līdakas, plauži, raudas, zandarti, zuši, kā arī ālanti. Ezerā aug meldri, niedres, kosas, glīvenes, lēpes.
Un tomēr, neskatoties uz pastāvīgo cīņu ar dabu, cilvēkiem ir izdevies sakārtot diezgan lielu teritoriju, uzlabot to un izveidot īstu paradīzes stūrīti tūristiem. Šurp brauc tie, kam patīk makšķerēt, vērot putnu dzīvi un doties braucienā ar laivu. Te ir atpūtas centri, kur var uzspēlēt tenisu vai volejbolu, izveidoti pastaigu maršruti, strādā gidi. Un noslēgumā -- atgādinājums makšķerniekiem – ja gribat makšķerēt, iegādājieties makšķerēšanas karti!
