Septembra nogalē Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvoja jautra detektīvmīkla visai ģimenei “Sarkanās mājas noslēpums”. Iestudējums tapis pēc Andras Manfeldes grāmatas “Vai mamma mājās?” motīviem. Lai uzzinātu vairāk gan par izrādes tapšanu, gan arī par tās režisori, “Latgales Laiks” aicināja uz sarunu iestudējuma autori Lienu Šmuksti.
* Par ko ir šis iestudējums?
- “Sarkanās mājas noslēpums” ir stāsts, kurš liks aizdomāties par ģimeni un paskatīties uz to no malas. Izrādes varoņi ir brīnišķīga ģimene, kura ievākusies jaunā mājā. Ar šo ģimeni notiek diezgan sadzīviskas lietas, bet, tā kā viņu ir daudz, visapkārt valda neliels haoss un reizēm rodas dažādi pārpratumi. Tas ir sirsnīgs, muzikāls, dziesmu un humora pilns stāsts ar laimīgām beigām par mammu, kura pēkšņi pazūd.
Kad mamma -- ģimenes centrālā ass, visa saturētāja, visu atbilžu zinātāja, pazūd, ģimene sanāk kopā un ķeras pie mistiskās nozušanas izmeklēšanas. Meitas Annī un Aurēlija, tētis, opis, kurš arī mūždien kaut kur nozūd, abi blēņdari kaķi un pat speciāli šai lietai piesaistītais izmeklētājs -- japānis -- visi kopā sāk šķetināt pēdējo dienu notikumus, lai rastu atbildi uz jautājumu -- kur tad pazudusi mamma?
Arī mammas reizēm nogurst, ne vienmēr viņas ir priecīgas un spēkpilnas, reizēm viņas mēdz kļūdīties, reizēm notiek arī pārpratumi, bet tajā visā nav nekā slikta. Man šķiet, ka jebkura ģimene, kurai liekas, ka viņu ģimene ir vistrakākā, vishaotiskākā, visnesavāktākā, vienmēr ir visharmoniskākā, visdraudzīgākā un visnormālākā. Jo visās ģimenēs ir brīži, kuros iestājas pilnīgs haoss un neko nevar savākt, un ir brīži, kad šis haoss sadodas rokās un visi iet vienu ceļu, cīnās par to, kas ir svarīgs.
* Kāpēc iestudējumam izvēlējāties tieši šo darbu?
- Sākumā bija doma iestudēt pasaku par Sarkangalvīti, Pepiju Garzeķi vai kādu citu darbu, kuru vecāki labi zina, kas ir gana redzēti vai lasīti, kas varētu uzrunāt, jo parasti cilvēki mēdz izvēlēties zināmas un pārbaudītas vērtības. Taču visu laiku atdūros pret to, ka īsti nesapratu, kā pašlaik šos stāstus stāstīt. Tad netīšām uzgāju Manfeldes grāmatiņu “Vai mamma mājās?”. Vizuāli ļoti skaista grāmata, kura, starp citu, 2024. gadā tika nominēta Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā “Labākais literatūras autordarbs bērniem” un tiek raksturots kā “mīlestības vēstule visām mammām”.
Sāku lasīt grāmatu un tā mani uzrunāja. Tur ir tādi forši, sadzīviski stāsti. Man šķita, ka grāmatā aprakstītais norisinās kaut kur Kurzemes pusē pie jūras. Pati esmu no Latgales, kur nav jūras, tādēļ gribējās atvest jūru uz Daugavpili. Rezultātā tā ari sanāca -- Daugavpils kaijas plus Kurzemes jūrmala un visiem pazīstami sadzīviski stāsti.
* Vai tiesa, ka esat dzimusi Rīgā?
- Patiesībā manas saknes ir gan Līvānos, gan Sutros, kas atrodas starp Preiļiem un Līvāniem. Savulaik mans vecaistēvs pārcēlās uz Rīgu, jo Otrajā pasaules karā bija zaudējis redzi. Tur viņš apprecējās ar manu vecmammu, kura arī bija neredzīga. Rezultātā mana mamma nāca pasaulē Rīgā.
Taču dažādu apstākļu dēļ viņai nācās pamest skolu Rīgā un braukt uz Līvāniem pie krustmātes, kur dzīvojot, viņa iepazinās ar manu tēti.
Sākotnēji ģimene dzīvoja Rīgā, bet, kad māsai bija pieci un man -- trīs gadi, ģimene pārcēlās atpakaļ uz Līvāniem. Līdz ar to es līdz 18 gadiem dzīvoju un mācījos Līvānos. Pēc skolas, kā jau vairumam studentu, arī man sākās sava ceļošana.
Pēc skolas beigšanas Latvijas Kultūras akadēmijā režisoru studijām neuzņēma, tādēļ Liepājā iestājos mākslas menedžeros. Tā nu es devos uz Kurzemi, kur pirms tam ne reizi nebiju bijusi. Izmācījos par zīmēšanas skolotāju. Pēdējā studiju gadā Rīgā uzņēma režisoros, kur es arī iestājos. Līdz ar to man nācās mācīties abās augstskolās vienlaicīgi.
* Parasti meitenes vēlas kļūt par aktrisēm. Kādēļ izvēlējāties režiju?
- Pieļauju, ka tas man no mammas. Viņa kādreiz strādāja Līvānu māju būves kombinātā, kur ražoja tā saucamās Līvānu mājiņas. Paralēli saviem darba pienākumiem viņa gatavoja Jaungada pasākumus visiem kombināta darbinieku bērniem, kur mēs ar māsu un draugiem bijām aktieri. Es redzēju, kā mamma darbojas, un man šķita, ka tas taču ir forši -- vadīt šo procesu.
Taču dzīve iegrozījās tā, ka pēc režijas studiju pabeigšanas sāku strādāt Jaunajā Rīgas teātrī par aktrisi un aizvadīju tajā 12 gadus. Lai arī biju iestudējusi dažas izrādes, man nesanāca daudz laika veltīt režijai. Režija manā dzīvē atkal ienāca, kad aizgāju no Jaunā Rīgas teātra.
* Kā sākāt sadarboties ar Daugavpils teātri?
- Pateicoties Kristīnei Veinšteinai, ar kuru mēs iepazināmies seriāla “Fati” filmēšanas laikā šeit, Daugavpilī. Ieminējos par režijas lietām. Kristīne aicināja atbraukt ciemos un iepazīstināja mani ar Daugavpils teātra vadītāju Oļegu Šapošņikovu. Tā maz pamazītēm šī sadarbība arī izveidojās.
Lai arī Daugavpils ir pilsēta ar savu īpatnēju šarmu, teātri visur ir diezgan līdzīgi. Struktūra ir līdzīga, iestudēšana ir līdzīga, mainās tikai cilvēki. Man patīk strādāt ar Daugavpils teātra aktieriem.
* Vai jums mājās arī kādreiz kaut kas pazūd?
- Jā, katru dienu kaut kas pazūd. Turklāt ne tikai bērniem, bet arī man pazūd. Vienu džemperi nevarēju atrast teju pusgadu. Mamma ģimenē gan nebija pazudusi…
Taču arī mammām dažkārt gadās situācijas, kad gribas vienkārši iziet ārā, paelpot svaigu gaisu, lai pēc tam atgriezties mājās ar priecīgu seju. It sevišķi tas ir izteikts, kad bērni ir mazi. Katram ir vajadzīgs laiks arī sev. Līdzīgi arī šajā stāstā -- mamma paņēma laiku sev.
* Kas ir tas, kas jāņem vērā, iestudējot izrādes bērniem?
- Tiem, kas vēlas veidot iestudējumus bērniem, iesaku apmeklēt teātru festivālu Valmierā. Tur Diāna Zande mēdz stāstīt par bērnu attīstību, kurā dzīves periodā ko viņi uztver vislabāk un cik ilgi viņi ir spējīgi koncentrēt savu uzmanību. Tās ir specifiskas lietas, ko, veidojot iestudējumu, parasti ņemu vērā un līdz šim tas mani nav pievīlis.
Lai noturētu mazo skatītāju uzmanību, kad tā sāk gaist, cenšos ielikt izrādē pa kādam negaidītākam pavērsienam. Uz beigām izrāde kļūst aizvien dinamiskāka.
Man šķiet, ka, runājot ar bērniem un jauniešiem, ir jābūt maksimāli godīgiem, nedrīkst melot.
Jo godīgāk stāstu izstāsta, jo foršāk, jo tad jaunieši tam notic. Ar viņiem ir jācenšas runāt kā līdzīgs ar līdzīgu un atrastu kopēju valodu, nevis jāiziet uz kaut kādām pamācībām. Tā ir labākas izredzes kaut ko sarunāt.
Savukārt izrāde, manuprāt, ir viena no lieliskākajām iespējām, kā runāt ar bērniem, kā uzdāvināt bērniem un viņu vecākiem kopā būšanu, kopā nākšanu uz teātri un redzētā kopā pārrunāšanu.
Iestudējuma “Sarkanās mājas noslēpums” radošo komandu veido Rūta Dišlere (dramatizējums), Raimonds Vindulis (scenogrāfija), Jana Čivžele, Anna Elizabete Kasparsone (kostīmi), Mikus Frišfelds (mūzika un dziesmu vārdi), Elizabete Vindule (animācija), Alisa May (vokālā konsultante), Sergejs Vasiļjevs (gaismas). Lomās: Agnese Laicāne, Inese Ivulāne-Mežale, Kristīne Veinšteina, Jūlija Ļaha, Marģers Eglinskis, Eduards Beļnikovs, Nikolajs Gedzjuns, Raimonds Paegle.
Nākamā izrāde paredzēta 5. novembrī pl. 12.00. Izrāde ieteicama bērniem no 4 līdz 12 gadu vecumam, kā arī viņu vecākiem un vecvecākiem, tās ilgums -- 1 stunda 10 minūtes.
Liena Šmukste dzimusi 1976. gada 14. decembrī Rīgā, ir latviešu aktrise un teātra režisore. 1995. gadā beigusi Līvānu 1. vidusskolu un iestājusies Latvijas Kultūras skolā, lai mācītos par amatierteātra režisori un kultūras darba organizatori. 2003. gadā pabeigusi Liepājas Pedagoģijas akadēmija un ieguvusi vizuāli plastiskās mākslas skolotājas ar ievirzi menedžmentā specialitāti. 2008. gadā Liena absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra fakultāti dramatiskā teātra režisores specialitātē. 2019. gadā ieguvusi maģistra grādu teātra režijā -- Latvijas Kultūras akadēmijā. Strādājusi Jaunajā Rīgas teātrī laika posmā no 2004. līdz 2017. gadam. Par savu darbu filmā "Ausma" 2016. gadā ieguvusi balvu "Lielais Kristaps" nominācijā "Labākā aktrise otrā plāna lomā".
Komentāri