2025. gada sākumā tika publicēta mana intervija ar Marutu Latkovsku. Tai intervijai liku virsrakstu „Vuordu i puču duorzi", jo intervējamā visu mūžu kopj divus dārzus – savu piemājas un latgaliešu valodas. Un abu kopšanā ir kaut kas līdzīgs.
„Pa manim, duorzs ir cīši individuala paruodeiba. Fraņču gleznuotuojs Klods Monē asūt olguojs duorzinīku ar nūteikumu, ka jis kū papyldynuot dabeigajā ainovā dreikst viņ tik daudz, lai nu molys nabyutu radzama cylvāka īsajaukšona. Maņ pošai ir tai saucamais meža voi mežūneigais duorzs, kur pučis aug ari kūku vydā i kulturaugi draudzejās ar pļovu zīdenim.”1
Tajā intervijā Marutai Latkovskai arī pajautāju: Gon jau ka tu dzer zuoļu čajis. Kaidys ir tovys meiluokuos?
Uz to viņa atbildēja: Čymynu, viejgrīšku. Cīši pateik ari upis mātrys i ciebreņa (mārsila) smuords.
Mārsilu latgaliski sauc čombori, ciebreņš, čaburs u. c.
Īpaši populārs mārsils ir Lietuvā, kur to plaši lieto gan kā zāļu tēju, gan kā garšvielu. Oficiālais lietuviskais nosaukums ir čiobrelis, bet tauta šo augu sauc arī čėbras, čebrelis, čebriukas, čiobras, šilažolė, šilukas u. c.
Parasti raksta, ka mārsils ir lietuviešu tradicionālā, ar mistikas plīvuru apvīta stiprā alkoholiskā dzēriena „Trīs devītnieki” sastāvā. Baltkrievu rakstnieka Vladzimira Karatkēviča romānā „Karaļa Staha baismā karadraudze" galveno varoni cienā ar šo dzērienu, tad par to izsāsta. „Poļu starku tu zini, šņabi zini, ukraiņu spotikaču arī, bet mūsu trejos devynerios. Lietuviešu valodā tas, brāl, nozīmē – trejdeviņi, šņabja uzlieve uz divdesmit septiņām zālītēm. Tā noslēpumu mēs izdibinājām no lietuviešiem pirms simtiem gadu. Tagad to arī paši lietuvieši jau aizmirsuši, toties mēs vēl atceramies.”2
Lietuvieši mārsilu plaši izmanto kā garšvielu gaļai, sieram, arī rupjmaizei. Tā piešķir pamatēdienam meža, mežonīguma noskaņu.
Šim augam ir spēcīgs, īpatnējs aromāts. Es teiktu – kaut kas pa vidu starp viršiem un raudeni.
Reti kad ir tā, ka kādam augam ir gan spēcīga smarža, gan izteikta garša. Parasti šīs divas kvalitātes vienā augā ir ļoti reti. Es teiktu, ka mārsila spēcīgā puse ir tā smarža, garša – mazākā mērā.
Latgalē mārsilu kā garšvielu izmanto reti, bet ir cilvēki, kuri dzer mārsila tējas. Vai nu to veselīguma, vai garšas, vai citu apstākļu dēļ.
Pret saaukstēšanos labi der šāds dzēriens, kura galvenais komponents ir mārsils. Vajag 200 ml medus, 3 l ūdens, 3 glāzes irbeņu sulas un 50 g žāvētu mārsilu. Pēdējos aplej ar verdošu ūdeni un vāra 7 minūtes, nokāš, bezbiezumu šķidrumā ielej irbeņu sulu, medu. Jau otrā dienā var dzert, bet var arī gana ilgi uzglabāt.
Visbiežāk mārsila tējas rekomendē kā labu līdzekli pret klepu.
Manā bērnībā mūsu ģimene abonēja daudz dažādu preses izdevumu. Bagāti mēs nebijām, bet šitai lietai naudu nežēlojām. Sākumā mums pastkastīte bija sādžas centrā, bet tad sarunājām ar kaimiņu Ratiniekos dzīvojošo pastnieci Ļoļu, ka mums pastkastīte būs pie mājas. Vectētiņš no finieriem uzmeistaroja kastīti, kuru piekāra Lielo vārtu iekšpusē. Tā karājas augšējā labējā stūrī, un kad ar vectētiņu spēlējām futbolu, trāpīt pa šo kastīti bija izcilība – bumba devītniekā!
Vienmēr abonējām vietējo laikrakstu, parējie izdevumi mainījās. Vienu gadu pasūtījām pat kādu laikrakstu no Polijas – vecmāmiņa gribēja kaut ko palasīt poļu valodā. Priekš viņas bija arī žurnāls „Veselība”.
1970. gadā žurnālā „Veselība” ir par mārsiliem. Rakstīts, ka mārsili ir lūpziežu dzimtas smaržīgi puskrūmi, kas visvairāk izplatīti zemēs ap Vidusjūru. Ka Latvijā savvaļā aug divas mārsilu sugas – mazais mārsils un lielais mārsils. Tie parasti aug smilšainās augsnēs saulainos, sausos pakalnos, ceļmalās, mežmalās. Ārstniecībā biežāk izmanto mazo mārsilu. „Mazie mārsili zied no jūnija līdz augustam. Ārstniecībā lieto ziedošus lakstus. Pilnziedā jāievāc ziedošie zari (galotnes) bez mazvērtīgajiem koksnainajiem stumbriem. Žāvē ēnainās atklātās vietās vai vēdināmās telpās. Mazie mārsili satur 0,5–1% ēterisko eļļu, kuru sastāvā ietilpst timols (līdz 30%), karvakrols (līdz 20%), cimols, terpinēns, borneols, cingiberīns. Bez tam tie satur vēl miecvielas, rūgtvielas, gumijsveķus (kamēdiju), pigmentus, dažas organiskās skābes, saponīnus, C vitamīnu. Svarīgākā sastāvdaļa ir timols, kas iedarbojas nomierinoši uz nervu sistēmu, palēnina elpošanu un pulsu, anestezē ādu un gļotādu. Timols darbojas antiseptiski, tādēļ to kā labu dezinfekcijas līdzekli lieto zobu pastās, eliksīros, mutes skalojamos ūdeņos. Augs izdala vielas, kas darbojas uz mikrobiem.”3
Fitoterapeits Artūrs Tereško par mārsilu raksta: „Simpātisks augs ir mazais mārsils (Thymus serpyllum L.). Tā zilo ziedu pogaliņas ilgstoši zied un pārklāj cinīšus ar pūkainu zilu segu. Laikam tāpēc šo augu ir tik ļoti iecienījušas dieva bites – kamenes, ka paliek mārsilā gulēt pa nakti un no rīta sparīgi dodas dienas darbos. Tiešām mārsils tik jauki smaržo, ka gribas apgulties uz cinīša un, sapņaini skatoties debesīs, atpūsties. Zintnieki zina stāstīt, ka senos laikos latvieši, precīzāk sakot, baltu cilšu ļaudis, upurkalnos dedzinājuši mārsilu, izlūgdamies Pērkonam un Mārai labākus laikus. Vēlāk mārsilu dedzināja un lika elpot cilvēkiem, kuri daudz dzēra, lai tie varētu atbrīvoties no šīs nelaimes”4.
Tauta saka, ka tur, kur aug daudz mārsila, nekad nav ērču. Par to pārliecinājies neesmu, bet tas tā varētu būt. Un ne tik daudz mārsila smaržas dēļ, bet vairāk tādēļ, ka mārsils parasti aug vietās, kur nav garas zāles vai brikšņu.
Mārsilu dažreiz sauc arī par timiānu. Kad šī auga izkaltētās daļiņas aizdedzina, mārsils kūp ar patīkamu, dezinficējošu smaržu. Ja kādam patīk šādas nodarbes, no mūsu klimatiskajos apstākļos esošajiem augiem parasti kūpina kadiķi vai mārsilu.
Latviešu valodā mārsilu dēvē ne tikai par timiānu, bet arī par sanderiņu, vecvīrbārdiņu, vecīti, laukeglīti, Māras silu5.
Sava poētiskā, daudznozīmīgā nosaukuma dēļ mārsils ir populārs lirikā un prozā. Atceros, ka man mājās bija Dagnijas Zigmontes grāmata „Mārsils”, pateicoties tai es pirmo reizi mūžā uzzināju un arī tagad atceros šo vārdu – mārsils. Skaists, ietilpīgs!
1 Lukaševičs V. Vuordu i puču duorzi // „Latgales Laiks”, 30.01.2025.
2 Karatkēvičs V. Karaļa Staha baismā karadraudze (no baltkrievu val. tulkojis T. Rullis) – Rīga: Liesma, 1985., 80. lpp.
3 Bumbura M. Mārsili // „Veselība”, 1970., Nr. 3.
4 Tereško A. Dieva dārza ārstniecības augi – [B.v.]: [B. izd.], 2014., 76. lpp.
5 Baumane M., Dzērve K., Klovāne T., Lainis J., Pētersone M. Garšaugi – Rīga: Zvaigzne, 1978., 121. lpp.
Komentāri