Pirms kāda laika skatītāju vērtējumam tika nodota Dzintras Gekas dokumentālā cikla “Dzimuši Sibīrijā” jaunākā filma, kuras centrā ir aktiera Mārtiņa Vilsona dzimtas stāsts. Daugavpilī šīs filmas seanss un tikšanās ar radošās komandas pārstāvjiem notika Rotko muzeja koncertzālē.
1941. un 1949. gads kļuva par liktenīgu pavērsienu tūkstošiem latviešu, kurus bez brīdinājuma aizveda nezināmā virzienā. Svešumā un skarbos apstākļos viņi centās saglabāt cilvēcību, radīt jaunu dzīvi un audzināt bērnus. Šie bērni uzauga tālu prom no dzimtenes, svešā vidē, kurā jutās nepiederīgi. Apguva svešu valodu, dzīvoja starp svešiniekiem un uzdeva jautājumus, uz kuriem pat pieaugušie baidījās atbildēt.
Viens no šiem bērniem ir arī aktieris, režisors, producents un dramaturgs Mārtiņš Vilsons. Kino un skatuves mākslinieks ar vairāk nekā četrdesmit gadu radošo darbību Latvijas un ārvalstu kultūrtelpā, pazīstams ar izcilu sniegumu gan uz lielākajām teātru skatuvēm, gan tādās filmās kā “Dvēseļu putenis”, “Vectēvs, kurš bīstamāks par datoru” un “Mirāža”.
Mārtiņš Vilsons ir dzimis izsūtījumā Magadanas apgabalā Krievijā Zentas Vilsones un Rolanda Čehoviča ģimenē. Dokumentālajā filmā režisore Dzintra Geka portretē viņa dzīvesstāstu kā personīgu liecību par izsūtīto latviešu likteni, identitātes meklējumiem un atgriešanos pretrunīgajā realitātē. Mārtiņš Vilsons ir filmas varonis ar savu stāstu par vecāku šķiršanos, personīgajiem zaudējumiem un dziļu iekšēju nepieciešamību piepildīt nepiepildīto. Caur personīgām intervijām un atmiņām atklājas ne tikai vēstures rētas, bet arī mantojums, kas dzīvo nākamajās paaudzēs.
Kinoseansa izskaņā režisore un aktieris dalījās iespaidos par lentes tapšanu un atbildēja uz skatītāju jautājumiem. Dzintra Geka, kura ir pazīstama ar savu darbu pie dokumentālajām filmām, kas atspoguļo Latvijas vēstures notikumus caur individuāliem stāstiem, norādīja, ka tālajās ekspedīcijās Sibīrijā uzfilmētais videomateriāls ļaus nodot nākamajām paaudzēm liecības par to, kas mēs bijām un kādi mēs bijām, par laiku un cilvēkiem, kā arī ļaus gūtu atziņas par to, kā dzīvot tālāk.
Radošās komandas tālajās ekspedīcijās uzfilmētais materiāls ir gana unikāls, jo tajā ir fiksētas daudzas sen pagājušu laiku liecības, kuras laika gaitā aiziet nebūtībā un izzūd. Turpmāk šādās un līdzīgās ekspedīcijās varēs braukt vai nebraukt, bet atrast sen aizgājušo laiku liecības vairs nevarēs, jo gandrīz viss jau ir nojaukts. Turklāt aizbraukt uz Sibīriju un turpināt kaut ko uzfilmēt tuvākajos gados visdrīzāk būs praktiski neiespējami, norāda režisore.
“Vēl 2013.gadā, kad filmējām Magadanā, Noriļskā un citviet, pret mūsu filmēšanas grupu uzņēma viesmīlīgi un izturējās laipni, pulcējās arī latviešu pēcteči. Savukārt jau pēc dažiem gadiem 2016., 2017.gadā vietās, kur mēs bijām jau bijuši, mums teica, lai mēs vairāk šurp nebraucot, jo Latvija ir rusofobiska valsts un ar dubļiem apmētājot Krieviju. Mums pat bija jāmeklē organizācijas, kas par mums būtu gatavas galvot. 2019.gadā mūs neielaida muzejā, pasakot, ka tas ir slēgts, kaut arī cilvēki tajā bija manāmi. Un tikai 2022.gadā, kad Krievija iebruka Ukrainā, es sapratu, kam cilvēki toreiz tika gatavoti,” secija Geka.
Mārtiņš Vilsons atzina, ka viņam šī bijusi pirmā personīgā pieredze ar dokumentālo kino. Sākumā viņam pat neesot ticis teikts, ka par viņu tiek uzņemta filma, vienkārši palūgts pafilmēties, padalīties atmiņās par sen pagājušiem laikiem, par ģimeni un dalīties gūtajās atziņās. Raksturojot sevi filmas galvenais varonis atzina, ka viņš nav diez ko ērts cilvēks, ir pieradis turēties pie savas taisnības, runāt ko domā: “Runāju daudziem pretī ja kopš bērnības. Domāju, ka pie vainas tam, ka pastāvīgi esmu aizsardzības pozīcijā varētu būt arī tā Sibīrija.”
Režisore uzsver, ka neskatoties uz to, Mārtiņa dzīve ir bijusi gana vētraina, filmā viņš ir ārkārtīgi atklāts: “Filmējot viņa mājās, bija sajūta, ka viņš ir ļoti patiess pret skatītāju. Mārtiņam bija karsta sirds, varbūt tāpēc arī viņa dzīves ceļš nav bijis vienkāršs. Viņš pats atzīst, ka jūt dziļu tuvību ar tēvu, kurš savas sāpes pēc izsūtīšanas nekad nevienam nestāstīja – tikai slīcināja alkoholā. Mārtiņš kļuva par aktieri, lai piepildītu tēva nepiepildītos sapņus. Lai izķepurotos, izdzīvotu, piepildītu to, ko tēvs nevarēja. Uzfilmētos materiālus Latvijā papildina kadri no mūsu brauciena uz Magadanas apgabala ciematu Transportnij, kur Mārtiņš piedzima, un vietām, kur vecāki satikās un strādāja vergu nometnēs.”
Komentējot filmas aktualitāti šodien, Dzintra Geka piebilst: “Kad sāku intervēt cilvēkus, kuri tika izsūtīti kā bērni, un tos, kuri piedzima Sibīrijā, – tas vienmēr šķita kā stāsts no tālas pagātnes. Laiks, kuru šķir paaudze, kas šodien jau vaicā: kāpēc viņi ēda zāli? Kāpēc viņus veda lopu vagonā, nevis ātrvilcienā? Taču Krievijas iebrukums Ukrainā šo tēmu padarīja atkal aktuālu – parādīja, ka tas viss vēl ir tepat, nav beidzies, tikai mainījis formu.”
Filma “Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons” ir tapusi ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas atbalstu studijā “Sibīrijas Bērni”. Tās radošā komanda ir Mārtiņš Vilsons, Zenta Vilsone, Ēriks Vilsons un Zane Vilsone. Režisore un scenārija autore -- Dzintra Geka, operatori -- Viktors Grībermans, Aivars Lubānietis, Armands Zvirbulis, montāžas režisors -- Armands Zvirbulis, mūzikas autors -- Pēteris Vasks, režisores asistenti -- Katrīna Šteinberga un Mārtiņš Grāvītis.
Komentāri