Irina Istratija – kristiete, Krāslavas baptistu draudzes mācītāja sieva, sešu bērnu māmiņa, aktīva labdarības organizāciju dalībniece.
Irinas un Vjačeslava Istratiju ģimene pirms vairākiem gadiem pārcēlās uz Krāslavu, lai kalpotu Dievam un mūsu novada iedzīvotājiem. Krāslavas baptistu draudze tika dibināta 2019. gadā. Sākumā pret jauno draudzi daudzi izturējās ļoti piesardzīgi, bet, redzot, ka viss ir kārtībā, ka draudzes cilvēki ir atvērti, ka tiek rīkoti pasākumi bērniem un ģimenēm, labdarības akcijas, ka tiek atbalstīti grūtībās nonākušie, nejautājot kāda viņiem ticība, attieksme mainījās. Stereotipi tika lauzti - ar atvērtību, līdzjūtību un mīlestību.
- Irina, lūdzu, pastāstiet par sevi, savu ģimeni.
- Ticība Dievam nāk no ģimenes. Mani vecāki bija ticīgi cilvēki, viņi mācīja mums baušļus, lūgšanas. Es atceros, kā vecāki teica, ka mēs varam slēpt kaut ko no viņiem, bet ne no Dieva. Mēs augām ar izpratni, ka Dievs ir un Viņš redz visu, ko darām. Tā kā kopš bērnības esmu ticīga, es gribēju izveidot ticīgu ģimeni, lai ievērotu Bībeles vērtības un dzīvotu saskaņā ar baušļiem. Ar vīru iepazināmies draudzes sapulcē. Mēs tikāmies svētdienās baznīcā, pēc tam varējām izrunāties un saprast, ka vēlamies veidot ģimeni. Lūdzot manu roku, Vjačeslavs jautāja, vai es viņu atbalstīšu kalpošanā Dievam, vai būšu uzticīga kopīga ceļa gājēja? Uz to es atbildēju apstiprinoši. Kopš tā laika es atbalstu savu vīru visos centienos, jo būt draudzes mācītājam nav vienkārši, ir nepieciešams daudz laika, lai sagatavotos dievkalpojumiem, dažādiem pasākumiem, sarunām ar cilvēkiem.
Izveidojuši ģimeni, pirmos septiņus gadus pavadījām Rīgā. Mēs kalpojām, strādājām, mans vīrs ap to laiku bija beidzis starptautisko Bībeles institūtu, un Baptistu savienības bīskaps piedāvāja viņam doties kalpot uz Daugavpili. Lai pieņemtu pareizo lēmumu, mēs lūdzāmies. Nav tik viegli radikāli mainīt savu dzīvi. Manam vīram Rīgā bija labs darbs, man arī. Tad mēs devāmies uz Daugavpili, lai iepazītos ar draudzes locekļiem. Daugavpils draudze savukārt lūdzās par labu mācītāju savai draudzei. Mēs sapratām, ka tā ir Dieva griba un ar savu piecgadīgo meitu pārcēlāmies uz Daugavpili. 20 gadu kalpošanas laikā Daugavpilī mums piedzima vēl pieci bērni. Es veltīju sevi ģimenei, tāpat īstenoju dažus projektus, evaņģelizāciju, apmācības un tikšanās ar jaunajām ģimenēm.
Tad nāca jauns izaicinājums – pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvesvietu Krāslavā un jaunas draudzes dibināšana. Es sapratu, ka ģimenes tēma ir aktuāla arī Krāslavas jauniešiem. Jaunības steigai un vēlmei iepazīt pasauli var būt sekas, kuras ir jāapzinās. Ģimenes izveidošana ir izšķirošs solis abiem partneriem. Ja ģimenes pamats ir ticība Dievam, tad būs arī uzticība vienam pret otru!
Mums ir liela, laimīga ģimene, kurā izaudzinājām sešus bērnus. Divas vecākās meitas jau ir laulībā un dāvājušas mums mazmeitiņas. Mūsu bērni tika audzināti ticībā un mīlestībā. Ar dēlu audzināšanu vairāk nodarbojās tēvs, ar meitu -- es. Taču vissvarīgākais ir personīgais piemērs. Es nepagurdama atkārtoju, ka tikai ar labu piemēru mēs varam mācīt un audzināt mūsu bērnus. Bērns augdams redz pozitīvu piemēru, un pieaudzis cenšas īstenot to, kas ir uzkrājies viņa zemapziņā.
- Krāslavas baptistu draudze palīdz daudziem grūtībās nonākušajiem, arī cietušajiem no karadarbības Ukrainā.
- 2022. gada martā pie mums Krāslavā ieradās pirmie karadarbības bēgļi no Ukrainas. Viņi vērsās pie draudzes pēc palīdzības, lūdza atbraukt pēc viņiem uz robežpunktu. Tur viņi gaidīja jau vairākas stundas. Tas bija agrs pavasaris, laiks bija ļoti auksts. Ģimenes ar maziem bērniem, cienījama vecuma cilvēki bija spiesti pamest savas mājas un doties pasaulē. Mēs palīdzējām ikvienam, kurš ar mums sazinājās un, pēc iespējas, sniedzām palīdzību. Vjačeslavs bieži pats devās uz robežu, lai sagaidītu cilvēkus.
Daudzi bija zaudējuši savus tuviniekus. Mēs iepazināmies ar atraitni, kurai divi pusaudži dēli. Viņai bija tikai 36 gadi, un viņas vīrs gāja bojā šajā karā, bērni palika bez tēva. Tas ir milzīgs zaudējums. Viņi dzīvoja pie mums apmēram 2 mēnešus. Mēs sniedzām viņiem mierinājumu un cerību, lūdzāmies par viņiem un palīdzējām, cik vien varējām. Nekad neaizmirsīšu, kā pie mums ieradās jauna māmiņa ar jaundzimušo meitiņu, kura piedzima karadarbības laikā Mariupolē, pagrabā. Viņas ieradās pie mums no robežas ar tikai trīs nedēļas mazo meitiņu, kuru nosauca par Evu, kas nozīmē ''dzīvība''. Mēs viņus uzņēmām, sniedzām atbalstu un aprūpi. Māmiņa un vecmāmiņa ļoti uztraucās, lai mazulīte nesaslimtu, jo vairākas stundas viņas bija pavadījušas aukstumā, stāvot rindā pie robežas. Paldies Dievam, viss noritēja labi.
Cilvēki pie mums brauca naktī, agri no rīta un vēlu vakarā, tiklīdz viņus izlaida cauri robežai. Mūsu draudzei ir siltas telpas, iespēja nomazgāties dušā. Brīvprātīgās draudzes māsas gatavoja siltu ēdienu, lai pabarotu nelaimē nonākušos.
Daudzi no bēgļiem, kuri tagad raduši patvērumu un apmetušies uz dzīvi Krāslavā, kļuvuši par mūsu draudzes locekļiem.
Karš ir ļaunums, Dievs ir cerība un baznīca -- atbalsts mūsu daudznacionālajai sabiedrībai.
Mēs ar prieku palīdzam un sniedzam atbalstu ikvienam, kurš pie mums vēršas, kurš meklē ceļu pie Dieva.
- Jūs organizējat dažādas aktivitātes un labdarības projektus Krāslavas novadā. Ar ko vēl jūs nodarbojaties?
- Mūsu adrese ir Rīgas iela 112. Zīmīgs cipars – kā glābšanas dienestam. Baznīcā notiek ne tikai svētdienu Dievkalpojumi, bet arī tikšanās -- lūgšanu vakari sievietēm, Bībeles studija senioriem, Alfas kurss jauniešiem, vasaras nometnes bērniem un jauniešiem Krāslavā, Sventē un arī Jūrmalā. Turklāt pie mums ierodas viesi no dažādām valstīm -- Norvēģijas, Zviedrijas, Vācijas un daudzām citām, kuri stāsta par savu pieredzi, dalās iespaidos un garīga rakstura pārdomās. Svētkos bērni un arī pieaugušie saņem dāvanas.
Kristietība nav garlaicīga, tā ir daudzveidīga un ļoti piesātināta, interesanta dzīve. Esmu arī veiksmīga uzņēmēja starptautiskā tūrisma jomā, starptautiskās organizācijas MomCo (māmiņu kopiena) koordinatore Latvijā, sieviešu konferenču un izbraukumu organizatore.
- Kas dod jums spēku palīdzēt citiem?
- Tā ir ticība Dievam, Bībeles lasīšana un mana mīļā vīra Vjačeslava mīlestība un rūpes. Ļoti svarīga ir arī māmiņu kopiena, baznīca un daudz daudz kristiešu draugu visā pasaulē.
Mēs lūdzam Dievu, lai pie varas Latvijā nonāk cilvēki, kuriem garīgās un morālās vērtības ir svarīgākas par mantiskajām. Lai šajos cilvēkos būtu Dievbijība un sapratne, ka Dievs ir galvenais likumdevējs un Tiesnesis.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Dievs, svētī Latviju!" saturu atbild ''Latgales Laiks'".
Komentāri