Oļegs Šapošņikovs: „Teātris nav pārtikas produkts ar piegādi mājās”

Daugavpils teātrim šobrīd klājas labi. Arī teātra jomā kopumā pašlaik ir uzplaukums. Par to, kādas vēsmas šobrīd virmo mākslinieku vidū, pastāstīja Daugavpils teātra valdes priekšsēdētājs, režisors Oļegs Šapošņikovs.

Nupat aizritējis “Teātra festivāls nr. 4” Kā tas pagāja?

Festivāls noritēja, kā iecerēts. Notika izrādes un diskusijas par aktuāliem jautājumiem. Var secināt, ka ir daudz pretrunu teātra jomā, daudz nesaskaņotu momentu. Acīmredzot, tas ir tāpēc, ka pietrūkst dialoga, un ir labi, ka šis dialogs diskusijās Teātra festivāla laikā notika. Jo vairāk runā, ieklausās viedokļos, jo veiksmīgāk var atrast risinājumu. Bieži dzirdam pārmetumus otrai pusei, ka kaut kas nav izdarīts, kaut kas nav pietiekami labi, bet patiesībā, redzot potenciālu, jāsatiekas vēlreiz un jāatrod kompromiss. Diskusija parāda ceļu, pa kuru jāiet. Neskatoties uz to, ka gala rezultāts nav sasniegts, gaisma tuneļa galā ir, tikai uz to jāiet.

Kas ir Daugavpils teātra skatītāji?

Es domāju, ka nostrādā likumsakarība, ka, jo tālāk atrodas skatītāji, jo sarežģītāk. Tas ir loģiski, ka attālums daudz ko nosaka, tomēr, es varu apgalvot, ka liela daļa skatītāju nav tikai Latgales, bet arī Rīgas un Liepājas iedzīvotāji. Procents, protams, būs mazāks, bet attālums nav nepārvarams. Tēma, kā panākt, lai teātra apmeklējums katram Latvijas iedzīvotājam būtu stundas attālumā, ir ļoti svarīgs jautājums. Latgalē nav tik daudz teātru, ko apmeklēt, tāpēc mēs esam ieinteresēti, lai mūsu skatītāju pulku palielina Latgales iedzīvotāji. Ir jāmeklē kompromiss kopā ar pašvaldībām, jo dažkārt galvenais, ko nesaprot kultūras iestāžu vadītāji mazpilsētās, ir tas, ka no teātra, kuram ir liela un profesionāli aprīkota skatuve, saņemt to pašu izbraukumā nav iespējams. Labu gribot, var iegūt pilnīgi pretēju efektu. Pat izcila izrāde mazpilsētā, kultūras namā, var izskatīties kā haltūra. Un tad ir jautājums, kas tad ir labāk?!

Kāds varētu būt risinājums?

Varbūt tomēr panākt, lai skatītāji brauc uz teātri un redz kvalitāti klātienē. Mēs nevaram pielīdzināt teātra mākslu picai, kuru piegādā uz mājām, piezvanot pa telefonu. Tomēr teātra apmeklējums ir sava veida rituāls, kuru ir vērts ievērot – sapucēties, sagatavoties, aizbraukt uz teātri. Nevajag izmantot teātri kā pārtikas produktu, ko var piegādāt uz mājām, lai tikai ērtāk. Tādējādi mēs nonāksim tiktāl, ka ikviens skatītājs gribēs, lai izrādi viņam parāda mājās. Es, protams, pārspīlēju, bet teātris nav tikai fakts, tā ir vērtība un kvalitāte. Kultūras ministrija ir iesaistījusies šī jautājuma risināšanā un es par to priecājos.

Jūs sakāt, ka Daugavpils teātrim šobrīd ir labi laiki. Kā to var novērtēt?

To varam novērtēt ne tikai subjektīvi, bet arī objektīvi. Jau pirms gada atgriezāmies pie skaitļiem, kas bija pirms pandēmijas. Un šogad ir vēl vairāk apmeklētāju. Nevar sūdzēties, ka nav intereses, nav apmeklētāju. Tas ir saistīts ar to, ka cilvēkiem vajadzīga komunikācija ārpus mājām, cilvēkam vajag ceļot, svarīga ir mobilitāte. Jāstimulē cilvēku kustība. Pandēmija mums parādīja, ka teātri var patērēt tikai klātienē, lielākā daļa skatītāju grib iziet ārā, skatīt teātri – sevi parādīt, uz cilvēkiem paskatīties. Tas nozīmē nepalikt četrās sienās, nesašaurināt savu eksistenci līdz primitīvam līmenim, kur ir tikai darbs un mājas

Ko varētu vēlēt teātra jomai?

Pēc pandēmijas bija vērojams, ka cilvēki alkst pēc mākslas un kultūras, teātra. Tas parādīja, cik svarīgi cilvēkiem tas ir. Tāpēc es uzskatu, ka vispirms vajag maksimāli radīt iespējas cilvēkiem ērti, ātri nokļūt teātrī un tikai pēc tam meklēt risinājumus, kā teātris var braukt uz kultūras namiem un vasaras estrādēm.

Teātra festivāls Nr. 4

Daugavpilī jau otro gadu pēc kārtas notika Teātra festivāls Nr. 4, kurā Latvijas, Igaunijas un Baltkrievijas teātru kolektīvi sarunās par jomā svarīgo iztirzāja dažādus piemērus, kā arī vairāku dienu garumā piedāvāja skatītājiem savu teātru labākos iestudējumus. Baltkrievijas teātra kolektīvs bija īpaši gaidīts, pasākuma piedalījās trimdas baltkrievi. Izrādi "Zekamerons" spēlēja trimdas baltkrievu neatkarīga teātra apvienība "Volnya Kupalautsy", kuru veido bijušie Jankas Kupalas Nacionālā teātra trupas dalībnieki, kas pēc 2020. gada notikumiem Baltkrievijā bija spiesti emigrēt uz Poliju.

Anna Sīle, festivāla idejas autore un organizatore, minēja, ka galvenais ir kopā būšanas sajūta: „Ļoti gribējām sapulcēties kopā kādā no reģioniem, lai, pirmkārt, parādītu, kādi tad mums ir būtiskākie un brīnišķīgākie iestudējumi. Ārvalstu mākslinieku trupas festivālam iedod dzīvību, sniedz iespēju ieraudzīt ne tikai to, kas notiek pie mums, kas ir ļoti aktuāls, kas noticis pēdējās sezonās, bet arī to, kas notiek ārvalstīs.

Diskusijā aktuāla tēma bija gan teātru finansējums, gan to pieejamība. Piemēram, Lietuvā un Igaunijā teātrus daudz vairāk atbalsta valsts un pašvaldības. Savukārt Latvijā ir plaša amatierteātru kustība. Būtisks aspekts teātru pieejamībā ir arī attālums, kāds iedzīvotājam jāmēro. Ceļam, kas mērojams, lai patērētu kultūru, nevajadzētu būt ilgākam par sešdesmit minūtēm.”

Mārtiņš Eihe, Leļļu teātra direktors, uzskata, ka tieši laiks ir būtisks faktors: „Reģionā ir stunda, un nevis ar personīgo, bet sabiedrisko transportu. Savukārt pilsētā tās ir piecpadsmit līdz divdesmit minūtes.”

Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova atgādināja, ka Latvijas teātra jomas speciālisti labi apzinās visas būtiskākās problēmas: „Ir svarīgi aktualizēt šo jautājumu un runāt par to, kas tad būtu jāmaina pašreizējā sistēmā vai kārtībā, pašiem teātriem, kādas ir sadarbības formas un veidi, kas ļautu paplašināt teātra pieejamību. Skaidrs, ka cilvēkiem gan gaume, gan intereses, gan vajadzības ir dažādas. Līdz ar to pakalpojuma klāstam jābūt pietiekami plašam. Tieši daudzveidība ir tas, kas to nodrošina. Šis festivāls piedāvā mūsdienīgu teātra mākslu un daudzveidību vietā, kur tā ikdienā nav plaši pārstāvēta. Tā ir arī teātra profesionāļu kopā sanākšana, lai sezonas noslēgumā apspriestu to, kas ir aktuāls nozarē gan mums -- teātra radītājiem, gan mūsu skatītājiem. Pērn izveidotā saikne ar skatītājiem un viņu neviltotā interese un aktīvā līdzdalība sarunās pēc izrādēm ir galvenais iemesls, kāpēc vēlējāmies atkārtoti organizēt šo festivālu Latgalē un paplašināt tā programmu”.

Ieguvēji šajā festivālā bija ne tikai teātru profesionāļi, bet arī skatītāji, kuriem bija reta iespēja noskatīties daudzas augstas kvalitātes izrādes vienuviet.

Festivāla apmeklētāja Maija teātra mākslu brauca baudīt no Rīgas: „Ja tikai ikdienā aizej uz teātri, tas ir viena vakara pasākums, bet šeit ir viss kopā.”

Festivāla diskusiju laikā izkristalizējās tas, ka jomā valda dažādi viedokļi, bet tas dod ceļu sarunai par tālāku attīstību, uzskata eksperti. Taču sākotnēji jārisina jautājums -- kā cilvēkiem ātri un ērti nokļūt teātrī, un tikai tad -- kā organizēt viesizrādes uz vasaras skatuvēm reģionā. Tomēr jāatzīst, ka teātru pārstāvji min, ka ar katru gadu apmeklētāju statistikas dinamika aug.

Teātra festivālu rīkoja Daugavpils teātris, Dirty Deal Teatro, Ģertrūdes ielas teātris un Latvijas Leļļu teātris.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Oļegs Šapošņikovs: „Teātris nav pārtikas produkts ar piegādi mājās”" saturu atbild ''Latgales Laiks'".