Salienas ciems, kas atrodas Augšdaugavas novada Salienas pagastā, ir līdzīgs daudziem citiem ciemiem Latgalē un Latvijā: dzīve šeit rit rimti un nebūt nav pilnībā apstājusies, par ko liecina pagasta pārvalde, Kultūras nams, gana pieklājīgs veikals, kokapstrādes uzņēmums un, pats galvenais, vidusskola – zināšanu un nākamo speciālistu kalve.
Ulmanis novērtēja vietu, kur celt skolu
Ciemā ir sava „slavenība” – stirna, kas šeit uzturas jau kādu laiku. Tā brīvi staigā pa Salienu, ņem ēdienu no iedzīvotāju rokām. Taču stirna var arī ieklīst dārzos un pamieloties ar visu, ko vien vēlas, vai arī nogaršot puķes un dekoratīvos apstādījumus, tomēr tai viss tiek piedots. Taču man neizdevās sastapt stirnu. Salienieši zināja stāstīt, ka tā redzēta ciemā kopā ar stirnēnu.
Ciems atrodas uz bijušās Salonājas muižas zemes, par ko liecina saglabājušās stiprās vecās mūra ēkas. 2015. gada dati liecina, ka pirms desmit gadiem šeit dzīvoja 238 cilvēki, tagad -- jau krietni mazāk. Par to liecina dažas tukšas mājas. Ciemā dzīvo cilvēki ar dažādu sociālo statusu: lauksaimnieki, uzņēmēji, pensionāri, skolas, kluba darbinieki u.c. Salienas pagasts ir kādreizējā Daugavpils rajona pirmrindas kolhoza "Iskra" pēctecis. Neapšaubāmi, ciema un visas apkārtnes ievērojamākā vieta ir Salienas vidusskolas majestātiskā ēka. Tās būvdarbus pēc arhitekta Indriķa Blankenburga projekta, kas ilga no 1935. līdz 1938. gadam, uzraudzīja Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Tiesa, viņš nepiedalījās skolas atklāšanā, bet nodeva skolas direktoram Pēterim Grāvem skolas karogu. Un nu šī izcilā izglītības iestāde, kas ir Latvijas vēstures un kultūras mantojuma objekts, pamazām tuvojas savai 100 gadu jubilejai.
Tā sagadījās, ka es šeit mācījos 1971. gadā, kad skolas direktors bija Otrā pasaules kara dalībnieks, pēc izglītības vēsturnieks, Ivans Morozovs, kurš nodarbojās ar novadpētniecību. Tieši viņam pagājušā gadsimta 70. gados, lai arī ne bez birokrātiskiem šķēršļiem, tomēr izdevās atrisināt jautājumu par jaunās skolas ēkas -- piebūves – celtniecību pie skolas vecās ēkas.
Kopš tā laika ir pagājuši daudzi gadi, mainījušies direktori un skolotāji, skolēnu skaits, kas dažbrīd pārsniedza 300 audzēkņus, dažkārt kritiski saruka, un tad gandrīz kļuva aktuāls jautājums par mācību iestādes slēgšanu, bet, pateicoties skolas vadībai un pedagogu kolektīvam, kas cīnījās par katru skolēnu, Salienas vidusskolas audzēkņi arī turpmāk šeit ieguva kvalitatīvas zināšanas. Diemžēl demogrāfiskā situācija neuzlabojas un arī tagad skola saskaras ar šo pašu problēmu. Salienas vidusskolā pašlaik mācās aptuveni 120 skolēni.
Bērni uzlādē pieaugušos
Ciema iedzīvotājas izdaiļoja skolas teritoriju, viņu pulkā – arī Janīna Fedoroviča, kas nesen apglabāja vīru, ar kuru kopā nodzīvoti daudzi gadi.
Janīna dzīvo ciemā kopš 1982. gada, tāpēc zina, kā tas šajā laikā mainījies: "Man ir viss. Tiesa, pensija ir niecīga -- ar to nevar iztikt, bet man paveicās dabūt darbu skolā – esmu tehniskā darbiniece. Sanāk dubults labums. No vienas puses, ir iespēja nopelnīt papildu naudu, no otras puses, skola un skolēni ir stimuls dzīvei, kas mūsdienās diemžēl ne vienmēr ir priecīga un iedvesmojoša," sacīja Janīna. Pēc viņas teiktā, skola un tās trokšņainie audzēkņi ienes svaigas vēsmas ciema monotonajā ikdienā, un bērni uzlādē pieaugušos ar savu enerģiju un pozitīvismu: “Viss sākas ar skolu. Tas ir mūsu dzīves pamats. Kādu to ieliksi, tāds arī būs turpinājums.”
Janīna dzīvo Līvānu mājā, un tas nozīmē, ka visas sadzīves un citas problēmas tagad gulstas uz viņas pleciem. Viņa nav viena – Janīnai ir trīs pieauguši bērni -- dēls, kurš nodarbojas ar uzņēmējdarbību, un divas meitas – mediķes, kā arī trīs mazbērni.
Ciemā visi cits citu pazīst, tāpēc nebija grūti uzaicināt kopīgi nofotografēties kolēģes, kuras strādāja kopā ar Janīnu, un garāmgājējas -- Lilitu Murāni, Regīnu Kožarenoku un Annu Redkovu. Katrai ir savs dzīvesstāsts, taču viņas visas ir vienisprātis: “Redzot, kas šodien notiek pasaulē, mēs esam kā Dieva azotē, tāpēc ir grēks žēloties par dažādiem sīkumiem. Ir jānovērtē tas, kas mums ir. Saliena ir paradīze zemes virsū!”
Ne mana cūka, ne mana druva
Līvānu ielā divstāvu mājā dzīvo pensionāre Nadežda Delvere, arī viņa nesen apglabājusi vīru: “Togad tikai mūsu ielā vien nomira četri vīrieši. Mans vīrs vēlējās, lai pie mājas dzīvotu stārķi, bet tā arī nesagaidīja, taču pēc viņa nāves tie apmetās tieši šeit. Ļoti nežēlīgi putni. Reiz tie gandrīz nogalināja savu mazuli, es to kopu, taču putnēns neizdzīvoja.”
Nadežda necentās izskaistināt realitāti, bet uzreiz sāka ar kritiku, sakot, ka tiek uzkopta tikai teritorija pie skolas un pagasta pārvaldes, bet tālāk – ne mana cūka, ne mana druva. Zāle aug griezdamās, bet taisnības labad jāteic, ka, lai to novāktu visā ciemā, nepieciešama pļāvēju brigāde. Nadeždai ir sūdzības vietvarai arī citos jautājumos.
Savulaik Nadežda strādāja piena kombinātā, bet pēc tam, kad Salienā sāka būvēt Līvānu mājas, viņa pārcēlās uz šejieni, kur daudzus gadus strādāja par noliktavas pārzini kolhozā "Iskra".
Seniorei ir meita, kura dzīvo Daugavpilī, Nadeždas mazmeita strādā Daugavpils reģionālajā slimnīcā, bet mazdēls Ivars mācās Latgales Industriālajā tehnikumā, kur apgūst automehāniķa specialitāti un tagad dzīvo pie vecmāmiņas. Nadeždu priecē arī vecais suņuks Pļuška un uz ielas atrastais kaķēns. Sev viņa novēl vissvarīgāko -- veselību.
No Salienas uz Parīzi
Salienā dzīvo laulāts pāris Aļošini, par kuriem varētu uzrakstīt grāmatu, jo viņu dzīve izvērtusies tik bagāta un pārpilna dažādiem notikumiem, tostarp tādiem, kuriem pat grūti noticēt.
Aleksandra un viņas vīrs Aleksandrs Anglijā un Francijā septiņus gadus strādāja dažādos darbos pasaulslavenās modeles un labdarības aktīvistes Natālijas Vodjanovas ģimenē – pie slavenības, kura varēja nolīgt palīgos jebkuru, bet, kā saka Aleksandra, pieņēma vienkāršus cilvēkus no Salienas ciema, tādējādi padarot to slavenu. Un salienieši nelika vilties pasaulslavenajai dāmai: Aleksandra parādīja savas prasmes komunikācijas kultūrā, ēdiena gatavošanā un šūšanā, bērnu audzināšanā un mājsaimniecības vadīšanā, savukārt Aleksandrs pārsteidza augsta ranga personas ar savu talantu labi paveikt jebkuru darbu. Bet pats galvenais – Aļošini izpelnījās slavenību cieņu ar sapratni, uzticību un vienkāršību, un Salienas iedzīvotājus iemīlēja ne tikai Natālija un viņas daudzie bērni, bet arī modeles vīri, vispirms -- britu aristokrāts lords Džastins Portmans un pašreizējais Natālijas dzīvesbiedrs – franču multimiljardiera Bernāra Arno dēls Antuāns. Bet tas ir atsevišķs interesants stāsts, kuru mēs ar Aleksandru vienojāmies uzrakstīt vēlāk.
Aļošini ir precējušies 42 gadus, viņiem ir divi bērni: 1987. gadā dzimušais dēls Pjotrs un meita Jeļena, kura dzimusi 1984. gadā. Pjotrs dzīvo Salienā netālu no vecākiem, viņam ir trīs bērni -- visas meitas, savukārt Jeļena dzīvo Červonkas ciemā, kas atrodas netālu no Salienas, viņai ir dēls un meita. "Mēs bijām ārzemēs, strādājām pie Natālijas Vodjanovas un nesteidzāmies atgriezties mājās, jo mums viss bija labi. Bet, kad nomira mans tētis, bet pēc tam saslima māte, bija jāatgriežas mājās. Tagad mums pietrūkst Natālijas un viņas ģimenes. Dažreiz mēs sazvanāmies," stāsta Aleksandra.
Pēc Parīzes viņa, nolaidusies no debesīm uz zemes, iekārtojās darbā skolā -- par pavāri, bet vīrs strādāja dažādās vietās, pašlaik -- skolas katlumājā. Tagad Aleksandra strādā Kultūras namā, ir tehniskā darbiniece, taču viņai jāveic arī citas funkcijas. Piemēram, pašlaik Aleksandra aizvieto savu meitu Jeļenu, kura strādā par bibliotekāri.
"Es piedalos dažādos pagasta rīkotajos pasākumos. Mums ir "Lasīšanas mīļotāju klubs" un senioru vokālais ansamblis "Melodija". Vārdu sakot, man nav laika garlaikoties," saka Aleksandra.
Jāpiebilst, ka ansamblī dzied Hionija Lavrecka, bijusī Salienas vidusskolas skolotāja, kurai ir gandrīz 90 gadu. Turklāt viņa skaisti zīmē, tāpēc mācīja Aleksandrai gleznot.
Agrāk Aļošiniem bija liela saimniecība, bet tagad viņi audzē tikai cūkas un apstrādā zemi lopbarības -- kartupeļu un graudaugu – audzēšanai.
Aleksandrai patīk lasīt, turklāt dažādu žanru literatūra -- no detektīvromāniem līdz klasikai.
…Pametot šo mājīgo un viesmīlīgo ciemu, es domāju par to, cik daudz interesantu un talantīgu cilvēku dzīvo laukos, kuri neļaujas izmisumam steidzīgajā un nereti smagajā ikdienā, nepadodas un nezaudē sevi, bet, gluži pretēji, rod iedvesmu un spēku virzīties tālāk. Kāds -- darbā, kāds -- radošumā.
Komentāri